Atceras vectēvu - Brīvības cīņu varoni

2019. gada 15. novembris 00:00

1900

Lai gan vectēvs nav tiešs filmas “Rīgas sargi” varoņu prototips, tomēr tā stāsta arī par viņu, jo naktī no 10. uz 11.novembri J.Kanaviņš ir šķērsojis Daugavu. “Viņš nokļuva ienaidnieka aizmugurē Torņakalnā, sabojāja telefona sakaru līnijas un saņēma gūstā “mēli”, kas sniedza ziņas par pretinieka spēku izvietojumu. Par to viņš tika apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni,” stāsta G.Kanaviņš.
Viņš kā relikvijas glabā vectēva medaļas, kas arī saņemtas par Brīvības cīņām, bet Lāčplēša Kara ordeņa starp tām nav. Tiesa, ir saglabājusies miniatūra ordeņa goda zīme. Pēc Gunta tēva Druvāra Kanaviņa stāstītā zināms, ka Otrā pasaules kara laikā, dodoties bēgļu gaitās, vectēvs vērtīgākās lietas, arī ordeni, ielika alumīnija kannā un apraka. Kad atgriezās, kannas vairs nebija.
G.Kanaviņš neatceras, kad pirmo reizi uzzināja par vectēva nopelniem brīvības cīņās. Padomju varas gados par tām netika stāstīts skolā, arī ģimenē parasti vairījās runāt vai klusēja. “Visticamāk, tas atklājās tad, kad vecmāmiņa Alīda pārnāca dzīvot pie mums. Man tad bija kādi 12 gadi. Iespējams, skatot fotogrāfijas albumā, tiku kaut īsi informēts par vectēvu. Katrā ziņā, studējot Latvijas Universitātes Juridiskajā fakultātē, es zināju jau pietiekami par šo faktu,” atzīst Guntis.
Viņa tuvos rados nav neviena, kas būtu izsūtīts uz Sibīriju, nav arī tādu, kas Otrā pasaules kara gados būtu devušies bēgļu gaitās uz ārzemēm. Vienīgi vecāsmātes brālis Arnolds Snips, kurš arī ir Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris, tika notiesāts uz 25 gadiem izsūtījumā.
Gunta vectēva nāves cēlonis bija plaušu karsonis. “Filmā “Dvēseļu putenis” varēsim redzēt, kādos apstākļos ziemā un salā ierakumos vajadzēja cīnīties strēlniekiem. Vectēvam plaušu karsonis esot bijis jau vairākkārt. Viņa karabiedrs bija ārsts, kas brīdinājis, ka vairs nedrīkst saaukstēties, jo tas var būt liktenīgi. Kad vectēvs kārtējo reizi saslima ar plaušu karsoni, viņš nomira,” stāsta Guntis.
Viņš kopā ar dzīvesbiedri Liliju skatīsies šo filmu 23.novembrī, kad to demonstrēs Gulbenē.

Mazdēls atjauno dzimtās mājas
Vectēva Jāņa Kanaviņa mājas “Caunes” Galgauskas pagastā ir apmēram 7 kilometrus no “Purmaļiem”, kas ir pusceļā starp Gulbeni un Galgausku. To vectēvs uzcēlis, kad viņam par dalību brīvības cīņās tika piešķirta zeme 20 hektāru platībā un mežs Jaungulbenes pagastā. “Galgauskas muižas apkārtnē ir laba, auglīga zeme. Tika uzcelta māja, kūts, šķūņi, klēts un sagādāts viss nepieciešamais saimniekošanai. Tagad atsevišķas vectēva celtās ēkas vēl ir saglabājušās, bet daļa ir nojauktas un to vietā šo māju saimnieki ir uzcēluši jaunas. Vectēvs ar vecmāmiņu nodarbojās ar lopkopību, turklāt sienu govīm veda no meža pļavu šķūņa Jaungulbenes pagasta teritorijā,” vēsta G.Kanaviņš.
Kad tika dibināti kolhozi, viss tika atņemts. Vecmāmiņa savā kūtī kopa kolhoza buļļus, bet vectēvs bija laukstrādnieks. “Kad Latvija atguva neatkarību un varēja saņemt atpakaļ denacionalizētos īpašumus, mans tēvs ar māti apmainīja vectēva zemi pret īpašumu Ozolkalnā, jo bija iegādājušies “Purmaļus”, ko tagad esmu mantojis,” norāda Guntis. Viņš piebilst, ka mantojis arī vectēva mežu, kas joprojām kuplo, dodot patvērumu meža zvēriem un prieku pašiem.
Nu jau sešus gadus G.Kanaviņš ir izdienas pensionārs un kopā ar sievu atgriezies vecāku mājā, kuru atjauno. Visus darbus prot pats, jo savulaik iemaņas apguva, kad pusaudža vecumā “Purmaļos” palīdzēja no jauna būvēt ēkas nojaukto vietā. “Tā bija mana pirmā skola celtniecībā. Aizkrauklē uzcēlu sev vasarnīcu, šeit ir arī manis celtie šķūņi un pirts. Mājā daudz ir paveikts, bet ne mazums vēl jādara,” saka Guntis.

Sirdslieta un vaļasprieks - sports
G.Kanaviņš nav izjutis represijas ne mazākajā mērā, mācoties skolā, studējot un strādājot. Mācoties pamatskolā, zēns brīnījās, ka vecāmāte par vēstures notikumiem stāsta pavisam kaut ko citu nekā skolā. Tikai krietni vēlāk viņš secināja, ka patiesāka bijusi vecmāmiņas informācija.
Pēc jurista diploma saņemšanas Guntis 22 gadus strādāja Aizkraukles prokuratūrā, bet pēdējos 6 gadus - Ģenerālprokuratūrā. Viņš uzsver, ka pirmos trīs mēnešus, būdams pēdējā kursa students, viņš praktizēja Gulbenes prokuratūrā.
Par juristu viņš kļuvis, jo veselības problēmu dēļ neizdevās īstenot skolas gadu sapni par studijām Fizkultūras institūtā. Gunta sirdslieta bija un joprojām ir sports. Daudzkārt skrējis “Tautas dziesmas maratonu”, kopumā piedalījies apmēram 20 klasiskajos maratonos un sešas reizes veicis 50 kilometru šosejas distanci. “Trīs reizes 50 kilometru distancē esmu ierindojies godalgotā vietā, bet “Tautas dziesmas maratonā” vienu reizi biju trešais. Taču mans mīļākais sporta veids ir distanču slēpošana, un slēpes nav aizmirstas joprojām,” akcentē Guntis.
Patriotisma nedēļā viņam ir grūti vārdos izteikt emocijas, bet par tām liecina asaras acīs, atceroties vectēvu un domājot ne tikai par tuvinieku, bet daudzu likteņiem vēstures griežos. Garām braucot, Guntis pakavējas vectēva māju vietā. Viņš regulāri dodas uz Galgauskas kapiem, kur atdusas vectēvs Jānis Kanaviņš blakus dzīvesbiedrei, kā arī Gunta tēva brālis Harijs Kanaviņš, kurš apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni, un, protams, Gunta vecāki – Vanda un Druvārs Kanaviņi.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Atceras vectēvu - Brīvības cīņu varoni

Kategorijas