Latviskums apliecina piederību un pašapziņu

2019. gada 15. novembris 00:00

5489

Latviskums apliecina piederību un pašapziņu

Starp izciliem novadniekiem, kuri 18. novembrī saņems Gulbenes novada apbalvojumus, ir Dace un Ainārs Ostrovski. Viņiem Atzinības raksts tiks pasniegts par latviskuma veidošanu savā ģimenē.
“Kad tā padomāju, latviskums ir mūsu būtība – gan valoda, gan dzimtā Kalniena, kur dzīvoju kopš dzimšanas, mums ir mīļa. Esmu lauku cilvēks, un pilsēta mani nekad nav vilinājusi,” saka Dace.
Ainārs ir dzimis pilsētnieks, bet arī viņam labāk patīk laukos.
Protams, lauku vidē ir auguši arī bērni. Viņi nekad nav īpaši mudināti iesaistīties valsts svētku vai citos pasākumos. Tomēr dēls Eduards pusaudža vecumā uzrakstīja dzejoli “Ko Latvijai es varu dot?”. Vecākais dēls Dairis ir dzimis 18.novembrī. “Varbūt tā ir likteņa zīme, jo šī diena mums vienmēr ir dubulti svētki. Kamēr dēls dzīvoja pie mums, valsts svētki bija dzimšanas dienas fonā, bet tagad tie ir primāri. Dairim būs 30 gadi, bet martā ar vīru svinējām 30 gadu kāzu jubileju,” saka D.Ostrovska.
Ostrovski dzīvo ar domu, ka ir kāds Visumā, kas visu redz un zina, vada mūs. Pirms vairākiem gadiem dēls Andis pieteica māti “Latvijas lepnuma” balvai. Toreiz viņa dusmojās uz dēlu, bet viņš jautāja: “Kā es citādi varu tev pateikties? Gribēju, lai visi uzzina, cik tu esi laba!” “Visi mani bērni ir šeit – Latvijā. Acīmredzot viņi nespēj atstāt savu valsti un latvisko, ko sajūt tajā un sevī,” secina Dace.

Izauguši 10 bērni – atbalsts vecākiem
Kā tik kupla veidojās viņu ģimene, kurā ir 7 dēli un 3 meitas? “Tagad visi ir pieauguši, izņemot jaunāko meitu Katrīnu, kura vēl mācās Gulbenes vidusskolas pēdējā klasē. Vecākie bērni ir atraduši savu vietu darbā un dzīvē, bet jaunākie vēl ir sevis meklējumos. Es ļauju bērniem pašiem izvēlēties, kļūdīties un no kļūdām mācīties. Tā, manuprāt, ir pareizāk, jo viņiem ir jādzīvo sava dzīve,” spriež Dace.
Vecākais dēls Dairis dzīvo Alūksnē, vairāki bērni ir tepat Gulbenē, bet jaunākais dēls Raitis dzīvo kopā ar vecākiem. D.Ostrovska atzīst, ka abi ar vīru nebija sprieduši, cik bērnu vajadzētu. Viņi pieteicās, tāpēc nāca pasaulē. Vecāki visus audzināja, nevienam neko neprasot. “Mūsdienās uz daudzbērnu ģimenēm neskatās ar cieņu, tās neuzskata par vērtību. Tiesa, pabalstu sistēma bērniem ir labāka, bet tādas nebija, kad auga mūsu bērni. Maniem vecākiem bija piemājas saimniecība, tāpēc varēja palīdzēt ar pašu izaudzēto pārtiku. Protams, gājām palīgā gan sakņu dārzā, gan aprūpēt mājdzīvniekus,” stāsta Dace.
Dārzs Ostrovskiem ir arī tagad, bet mājdzīvnieku gan vairs nav. “Bija truši, putni, bet likvidējām, jo nevarējām tos nokaut. Kamēr bērni bija mazāki, viņiem patika rūpēties par mājdzīvniekiem - trušiem, pīlēm, kazām. Vēlāk visi kopā ģimenes sapulcē nolēma, ka labāk atteikties, lai nebūtu jāraud un bērniem nesāpētu sirds, kad tie jānokauj. “Jādara ir tik, cik nepieciešams. Bērni ir pieauguši, paši pelna un iztiek, tāpēc secināju, ka bērniem taisnība - vajag saudzēt veselību, nevis rūpēties par mājdzīvniekiem, bez kuriem var iztikt. Tas bija stimuls atteikties no tiem,” norāda Dace. Viņa uzsver, ka vajag sevi mīlēt, lai dzīvotu ilgi un redzētu mazbērnus. Šobrīd ir trīs mazbērni – divas mazmeitas un mazdēliņš.

Saglabā darba tikumu un mīlestību
Dzirdēta atziņa, ka ir grūti izaudzināt vienu bērnu, tāpēc par vairākiem reti uzņemas rūpes. Savukārt Ostrovski ir vienisprātis, ka grūtāk ir tieši ar vienu bērnu. “Ja bērns ir viens, viņš neprot dalīties, ir radis, ka viss pienākas tikai viņam. Turpretim vairākiem ir jādalās. Vai pietrūka kādam mīlestības, tas jājautā bērniem,” atzīst Dace.
Viņa secina, ka bērni cits citam palīdz un parasti tiek ar visu galā. Dēlu ir vairāk, un varētu spriest, ka viņu paraugs ir tēvs. Ainārs atzīst, ka no viņa tiek pārņemtas praktiskās iemaņas. Tomēr galvenā stūre jeb “galvas kakls”, kā jau tas zināms, ir māte.
Lai gan Aināra specialitāte ir mehanizators, viņš ir apguvis dažādas amata prasmes – gan meža izstrādi, gan celtniecības darbus. Tagad tās tiek liktas lietā, remontējot māju. “Ja meklētu kādu meistaru, izmaksas būtu vismaz dubultā,” atzīst A.Ostrovskis.
Dace ir sociālā aprūpētāja. Viņa strādā veļas apmaiņas punktā, kur palīdz tikt pie tīras veļas tiem, kuriem mājās nav iespēju to izmazgāt, kā arī Stāmerienas veco ļaužu mājā.
D.Ostrovska spilgti atceras vectēvu, kas bija kārtīgs lauku vīrs. “Vectēvam nepatika, ka darbu izdara pavirši. Tad viņš varēja pateikt tā, ka vārdi sita kā āmurs pa pieri - skarbi kā jau Sibīrijas izsūtījumu pārcietis, turklāt pats bija ļoti strādīgs. Varbūt manī ir kaut kas no viņa. Noteikti liels paldies arī manai mammai Marutai, kura mums palīdzēja izaudzināt bērnus, turklāt ieliekot viņos latvisko darba tikumu un mīlestību,” uzsver Dace.

Ģimene svētkus svin kopā
Ostrovski atzīst, ka šis ir skrejošs laiks. Sevišķi jaunajiem tā vienmēr pietrūkst, tāpēc viņi priecājas par katru dienu vai mirkli, kad sagaida bērnus un mazbērnus. “Gadās, ka sabrauc vairāki vienlaikus, lai gan nav iepriekš sarunājuši. Sevišķi pēdējā laikā tā gadās bieži,” atklāj Ainārs.
Dace atceras, ka kādreiz pie vecmāmiņas ne tikai bērni, bet arī pieaugušie gāja rotaļās. “Tagad tas mazāk tiek praktizēts, jo dzīves ritms kļuvis pārāk steidzīgs. Mūsu ģimenē vakaros ir iecienītas galda spēles, kuras iegādājamies Ziemassvētku dāvanu vietā. Mums ir ne tikai ričuračs, bet arī jauna spēle - “Skrable” un vēl citas, viena atvesta no Zviedrijas, kur uz laiku darbā bija devies dēls. Bērni ir bijuši darbā ārzemēs uz pāris mēnešiem, bet sapratuši, ka tas nav viņiem,” uzsver D.Ostrovska.
“Kāda ir dzīve, tas ir atkarīgs no cilvēka paša. Paši varam sarīkot svētkus, paši organizēt darbdienas. Kalnienā tiek rīkotas talkas, kurās piedalās daudzi. Lai mūsu mazajā ciematā kaut kas notiktu, ir vajadzīgi līdzekļi. Tomēr arī bez naudas var kaut ko paveikt. Sanākam kopā, uzņēmēji ziedo finansējumu, un viss izdodas. Kalnienā ir ļoti atsaucīgi cilvēki,” skaidro Dace.
Kad bija tautisko deju kolektīvs, Dace un Ainārs bija tā dalībnieki. Tagad Dace iesaistās līnijdeju grupā “Tagad”, piedalās pasākumos bibliotēkā un kultūras namā, kā arī dodas pagasta organizētājos izbraukumos, lai uzzinātu kaut ko jaunu. “Pēc darba ir vajadzīga atpūta. Šoruden atsākušās nodarbības rokdarbu pulciņā, apgūstam filcēšanu, gatavojam apsveikuma kartītes. Darbojamies, lai dzīve būtu krāsaināka,” saka D.Ostrovska.
Nu jau vairāk nekā 20 gadus Kalnienā tiek rīkots ģimeņu vakars. Ostrovski atceras, ka sākumā uz vakaru gāja, kad vecākajam dēlam bija 2 gadi, bet nu viņam būs jau 30. “Tagad ejam ne tikai ar bērniem, bet arī ar mazbērniem. Pie galda esam jau krietni kuplāks pulciņš, un tas mums ir gada notikums,” secina Dace. Kādreiz vecāki dejoja ar mazajiem bērniem, tagad lielie, staltie puiši izdancina mammu, bet tēvs – meitas.

Eduarda dzejolis

Ko Latvijai es varu dot?
Domas savējās,
dzīvi savējo,
dienas savējās.
Ko gan vēl
lai dodu Latvijai?
Labos darbus savējos,
pasniegt roku brīžos grūtos.
Un vai tas nav labākais,
ko vien dot var Latvijai?

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Latviskums apliecina piederību un pašapziņu

Kategorijas