Ar visu sirdi Latvijā

2019. gada 15. novembris 00:00

1536

Ar rancēnieti Vizmu Sutu “Dzirkstele” tiekas skaistā un ļoti sakoptā dvēseļu dārzā, miera ostā – Rankas kapos. Valsts svētkos Vizma saņems Gulbenes novada pašvaldības Atzinības rakstu par ieguldījumu Rankas pagasta apkārtējās vides veidošanā un saglabāšanā.
“Tas mani mulsina. Esmu no tiem, kas uzskata: neklausies manos vārdos, skaties manos darbos. Zvanīja no pagasta pārvaldes un teica, ka mani izvirza. Es sākumā arī atteicos, bet no bērniem bija tāds spiediens, jo viņi lepojas ar mani!” saka Vizma.

No sirds gādā par sakopšanu
Sarunas laikā ar “Dzirksteli” Vizma vairākkārt uzsver, lai tas nav stāsts par viņu, bet gan par cilvēkiem, kas dzīves laikā viņai bijuši blakus, sākot jau ar viņas mammu, kas bija “mīļuma un pacietības iemiesojums”. Vizma patiešām labāk klusām dara savu darbu, nevis skaļi lepojas ar paveikto. Viņa nav tas cilvēks, kurš alkst būt uzmanības centrā. Viņa savu darbu paveic klusi un citiem varbūt pat nemanāmi, bet ar viņas paveikto patiešām var lepoties!
Vizma jau desmito gadu ir Rankas kapu pārzine. Par to, ka kapi ir sakopti, viņa no apkārtējiem dzird paldies ne vienu reizi vien. Viņa par to sirsnīgi pateicas saviem talciniekiem - jau par tradīciju ir kļuvis Rankas kapos rīkot talkas. Līdz novembra svētkiem parasti tiek gādāts, lai kapi būtu sakopti. Katru gadu talcinieku skaits tikai aug, bet Vizma vēlētos, lai nāk vēl vairāk, lai cilvēkiem ir stimuls un nenoplok vēlme. “Uzskatu, ka tikai tā var sakopt kapus - visi kopā talkas laikā, kad tiek sakopti ne tikai savu tuvinieku kapi, bet arī kaimiņa, kurš dzīvo ārzemēs vai Rīgā. Tagad to talcinieku ir tik daudz, ka mēs spējam vienā dienā arī visu padarīt. Katru gadu mums ir sauklis: izskatam, gadiem un vecumam nav nozīmes, visi var nākt! Tas ir kā ģimenes pasākums, kopā būšanas svētki. Šīs talkas vieno cilvēkus. Talkas ir tāda labdarība un sirdsdarbs. Gribas teikt: lai miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts! Mums ir ļoti laba sadarbība ar “Vecpāpanu” saimniecību, kas izlīdz ar tehniku. Pēdējos gados ir lieliska sadarbība arī ar zemnieku saimniecību “Ķelmēni”. Viņi arī ir pretimnākoši, nekad neatsaka ar tehniku un vienmēr palīdz. Kad tuvojas novembris, cilvēki paši sāk interesēties un jau mani uzrunā, kad gaidāma talka, saka, lai aicinu! Mums ir jāsadzīvo ar gariņiem. Interesanti, bet arī ar laiku mums talkas dienās parasti paveicas,” stāsta Vizma.
Viņas māja ir blakus kapiem. Bieži vien vakaros Vizmu var sastapt nevis mājās, bet mēness gaismā rosāmies kapos, jo darba tajos nekad netrūkst. “Es jau daru no sirds. Kad tā diena pienāk, visi jau grib, lai ir skaisti. Es stundas neskaitu, un brīvdienu patiesībā nav. No valsts izbraukt nedrīksti ja nu kāds nomirst, ir jābūt uz vietas,” saka Vizma.
Smejoties viņa piebilst, ka pašai mājas apkārtnē vēl lapas kasāmas, bet neatliekot laika. “Laikam vienīgā māja, kur lapas nav apkasītas, jo diena par īsu un spēka nav. Māja paliek, bet tad es domāju: lai jau ir, kā dabā iekārtots, lai ir ekosistēma,” saka Vizma.

Pietur māja un senču saknes
Rankas pagasts Vizmai ir īpašs. Te ir viņas saknes. Vecmamma Klāra Muze ar vectēvu Eduardu Muzi Rankas pusē bijuši slaveni audēji. Viņi auda segas, palagus. Darbu darījuši, bet sevi nav slavinājuši. “Mēs jau esam tādi kautrīgi,” atzīst Vizma.
Vectēvam ar vecmammu Rankā bija māja, bet, kad vecmamma 1974.gadā nomira, Vizmas ģimenes pārnāca uz Ranku no Druvienas, lai māja nepaliktu tukša. Tajā laikā Vizma bija vēl bērns, un visus šos gadus viņa par savām mājām ir saukusi Ranku. “Man nekad nav gribējis prom no šīs vietas. Tādā ziņā esmu patriote. Arī man ir bijuši momenti, kad nav bijis darba. Kādreiz bija sabiedriskie darbi, tā saucamie “simtnieki”. Es arī strādāju sabiedriskajos darbos kapos. Iepriekšējais Rankas kapu pārzinis Ilmārs Zīlītis, mans darbaudzinātājs, noskatīja mani kā nākamo kapu pārzini. Ilmārs ar toreizējo pagasta priekšnieku Jāni Antaņeviču vienojās, ka man vajag te strādāt. Savukārt tagad man ir laba sadarbība arī ar pašreizējo pagasta priekšnieku Māri Jansonu,” stāsta Vizma.
Viņai nekad nav gribējies prom no savas zemes, no savas Latvijas, lai gan ir bijuši piedāvājumi doties uz ārzemēm no draugiem, kuri tur jau dzīvo. “Viņi jau saka: ko tu te plosies? Bet mani šeit pietur māja, senču saknes. Jā, šobrīd ir sāpīga situācija, jo ir sarežģījumi ar darbu, līdz ar to arī patriotisms tā nedaudz sašļucis,” atzīst Vizma.
Viņa pēc profesijas ir dārzniece, agronome. Vizma uz pusslodzi strādā par sētnieci un dārznieci bērnudārzā, kurš, kā zināms, pārcelts uz Rankas skolas telpām, un pusslodze viņai ir kapos. “Bērnudārzu pārcēla uz skolu, līdz ar to man tur nebūs darba. Klausos, ka samazina slodzes kapu pārziņiem, bet, ja man būs 0,2 slodzes, tad jau nevarēs izdzīvot... Būs kaut kas cits jādomā. Paldies iepriekšējai bērnudārza vadītājai Vizmai Petrovai un tagadējai vadītājai Aigai Losevai. Pateicoties viņām abām, es varēju un varu savienot abus darbiņus. Man visu laiku ir paveicies ar maniem darba devējiem. Es tiešām nevaru sūdzēties. Laikam kāds tur augšā mani lutina. Lai arī šobrīd nezinu, kā būs ar darbu, prom gan negribu. Paliks māja tukša, kas tad būs? Domāju, ka laukos tā ir problēma. Kur aizskriesi? Kaut ko likvidē - cilvēki dodas prom. Skumji. Bet esmu optimiste un pie tā turos,” uzsver Vizma.

“Še, kur līgo priežu meži!”
Spēku un atbalstu viņai sniedz meitas Zane un Dace, kā arī divas mazmeitiņas - Dārta un Līva. Ar viņām Vizma lepojas. Meitas gan nedzīvo Rankā. Viņu dzīves ceļi aizvijušies uz Ādažiem un Līgatni, bet valsts svētkos – 18.novembrī - viņas vienmēr brauc ciemos pie mammas uz Ranku, un tā ir īpaša diena. “Tad arī ir svētku sajūta. Tas arī uzlādē manas “baterijas”. Nesen mazmeitai bija jāmācās dzejolis par Latviju. Iemācīju “Še, kur līgo priežu meži!”. Domāju, kad izaugs liela, atcerēsies un varēs teikt, ka omīte iemācīja latviešu dziesmu. Es esmu ar visu sirdi te, nekur citur. Man ir bērni, kas palīdz. Tie ir mani galvenie pieturas punkti. Jā, arī man reizēm “baterijas” nosēžas, bet vasarās mēs dodamies ekskursijās. Bijām Latgalē, un tās bija tik piepildītas dienas, esot visiem kopā, - tas ir tik brīnišķīgi! Un tad atkal var iet, strādāt un darīt. Bērni gan nedaudz sašļuka, uzzinot, ka svinīgajā pieņemšanā, kas notiks 18.novembrī pie Gulbenes novada domes priekšsēdētāja Normunda Audziša, visi tuvinieki nevar nākt līdzi,” saka Vizma.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Ar visu sirdi Latvijā

Kategorijas