Gulbeniešiem - slāpētas jūtu tveices drāma

2019. gada 26. novembris 00:00

168

Gulbeniešiem - slāpētas jūtu tveices drāma

Izrāde lugas saturam atbilstošā, laikmetīgā ietērpā - tāda ir Federiko Garsijas Lorkas (1898-1936) “Bernardas Albas māja” Gulbenes Tautas teātra režisores Inetas Krastiņas redzējumā.
Pieļauju, ka tieši tā to būtu iestudējis arī šā teātra dibinātājs Pēteris Sūcis. Saviem aktieriem viņš tika sacījis, ka nosacītā vidē nospēlēt izrādi, viņaprāt, ir vieglāk nekā vēsturiskā, autentiskā dekorācijā, jo tad aktieriem ir jāatbilst šai videi, laikmetam. Un tas ir aktieriski sarežģīts un reizē aizraujošs uzdevums. Vairums aktieru tika ar to galā, daži vēl ir ceļā un pilnveidojas izrāžu spēlēšanas gaitā.
I.Krastiņa izrādes programmā ir ierakstījusi vārdus: “Drāma par sievietes likteni Spānijas ciematos.” Ir zināms, ka lugu rakstnieks pabeidzis savā nāves gadā (1936), bet pirmo reizi tā iestudēta 1945.gadā. F.G.Lorka bija ne tikai rakstnieks, dramaturgs, bet arī dzejnieks, komponists, gleznotājs un pat aktieris, tāpēc viņa literārie darbi ir kā mūzika, kā glezna un reizē tajos var spēlēties.
Gulbenieši to veidoja un redzēja pa savam. Ir daudz veiksmīgu triepienu. No skatuves vēdī Spānijas un sieviešu sakaitēto jūtu tveice.
Īsumā lugas sižets ir šāds. Pēc vīra nāves samērā turīgā Bernarda Alba (lomā – pieredzējusī, pasteļtoņos gaumīgi spēlējošā Astrīda Vilciņa) pasludina astoņu gadu sērošanas periodu un kopā ar savām meitām pārceļas uz dzīvi dzimtas mājās. Viņas nams ir viņas pils, kurā katrai no viņas piecām meitām (lomās – Inga Anča, kura bezbailīgi spēlē neglītu sievieti, kā arī laikmetu jūtošā Lelde Kubuliņa, piespēlējošās Viola Garā un Selīna Švāgere, pastarīte Barbara Krastiņa, kuras jaunība runā pati par sevi) ir pakļautas valdonīgās mātes noteiktajai dienaskārtībai. Faktiski dzīve šajā mājā psiholoģiskajā ziņā rit kā sieviešu cietumā. Un kalpones (lomās - meistarīgā Jolanta Šķirpāne un hierarhiju precīzi ievērojošā Antra Runča) ne tikai pucē māju, bet arī uzrauga meitenes, kaut sirds dziļumos neieredz Bernardu Albu un viņas rungas disciplīnu. Kalpones savu varu šajā mājā var demonstrēt tikai pret vēl vājāku, pret vēl zemāk stāvošu cilvēku – ubadzi (lomā – jauniņā Sanija Rjačenska). Sižeta attīstības gaitā vecākajai meitai un dzimtas īpašumu mantiniecei ierodas precinieks, kurš patiesībā ir iemīlējies jaunākajā atvasē. Māte, uzzinot par notiekošo, cenšas visu nokārtot pēc sava iecerētā scenārija. Nav jau tā, ka viņa nezina un neatceras, ko nozīmē mīlestības jūtas. Tām vienkārši ir jātiek pāri. Māte izspēlē psiholoģisku teroru. Emocionāli piesātināts ir meitu kautiņa mirklis un tad – pēkšņā pauze, sastingstot naidā citai pret citu. Beigās jaunākā meita, domājot, ka viņas mīļotais ir miris, izdara pašnāvību.
Nav viegls uzdevums to izdzīvot uz skatuves. Aktieru ansamblis cenšas. Ir ieguldīts milzīgs darbs, tomēr vēl ir, kur augt un attīstīties, tāpēc noteikti gribēsies aiziet vēl uz kādu izrādi, lai redzētu un novērtētu kopumu un pamanītu arī jaunas nianses.
Šī luga pasaulē un Latvijā ir spēlēta daudz. Tā ir dažādi interpretēta, dažādi pasniegta – kā sieviešu kaislību drāma, kā indivīda pašnoteikšanās manifestācija, kā sacelšanās pret totalitārismu. Gulbeniešiem šis ir sieviešu stāsts. Tik saprotams, no dzīves norakstīts, ar alkām pēc mīlestības, ko sievietes jūt pat tad, ja vīrietis tā arī visas izrādes laikā neparādās uz skatuves. Atliek tikai iztēloties to vienu vīrieti, kura dēļ visas piecas māsas ir kļuvušas par konkurentēm un svārstās starp māsu solidaritātes jūtām un savu kaisles objektu.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Gulbeniešiem - slāpētas jūtu tveices drāma

Kategorijas