“Dvēseļu putenī” - arī gulbenieši

2019. gada 3. decembris 00:00

2848

Uz kinoekrāniem nonākusi vēsturiskā kara drāma “Dvēseļu putenis”, un to jau ir noskatījies rekordliels skatītāju skaits. Šī filma skatītājiem sagādājusi plašu emociju gammu un arī pārdomas. Kinozālēs filmas laikā valda dziļš klusums, skatītāju vairākums raud.
Vēsturiskā kara drāma pēc strēlnieka Aleksandra Grīna romāna motīviem ved simts gadus senā pagātnē. Sešpadsmit gadus vecais Artūrs dodas strēlniekos un kopā ar draugiem cīnās par brīvību – pat tad, kad neviens nezina, kurā pusē tā meklējama. Saviļņojošais stāsts ļauj skatītājam pieaugt kopā ar Artūru un jaundibināto Latvijas valsti, vērojot dzīvi ierakumos zēna acīm, pašaizliedzīgi stājoties pretī ienaidniekam, meklējot īstu mīlestību un mācoties novērtēt brīvības cenu.
Filmas režisors Dzintars Dreibergs uzsver: “Šis stāsts, kuru savā izcilajā romānā iemūžinājis strēlnieks Aleksandrs Grīns un kuru šodien no sava skatpunkta iemūžinām mēs, ir jāzina ikvienam: Latvija nav radusies tukšā vietā! Filma ir vērienīga vēstures stunda katram Latvijas iedzīvotājam un ikvienam skatītājam visā pasaulē, kurš interesējas par vēsturi ne tikai kā skaitļu un faktu hronoloģiju, bet arī kā cilvēces piedzīvojumu un pieredzi. Šī filma apliecina latviešu nesalaužamo spītu, dzimtenes mīlestību un varonību un būs interesanta visiem.”
“Dvēseļu puteņa” masu skatos iesaistījās rekordliels skaits brīvprātīgo visā Latvijas kino vēsturē. Vēlēšanās piedalīties filmā bija arī gulbeniešiem. “Dzirkstelei” zināms, ka masu skatos piedalījās Ingars Andževs, Edmunds Rags, Artis Luguzis un Dzintars Abakoks.

Lai tas nebūtu jāpiedzīvo mūsu bērniem!
Edmunds šo filmu ir noskatījies pat trīs reizes. “Gribas jau pamanīt, kur pats filmā esmu. Pamanīju! Esmu sešās epizodēs. Ir ļoti jāieskatās, nezinātājam būs grūti pamanīt,” viņš saka. Filma viņā raisījusi dažādas izjūtas. Kad pirmo reizi skatījies filmu, īsti līdz galam nav izpratis filmas jēgu, jo vairāk koncentrējies uz to, lai ieraudzītu sevi filmā. Nākamās reizes filmu skatījies jau caur citu prizmu. “Filmai ir dziļš saturs. Filmējoties varēja izjust to, kā bija mūsu vecvectēviem, kā viņiem bija jācīnās, bet - izjust to līdz kaulam mēs laikam nekad nevarēsim. Brīžos, kad filmēšanas laukumā notika šaušana un uzbrukumi, sajūtas bija tādas, kā bija. Saproti to, ka nevēlies, lai tā notiktu ar mums, lai tas nebūtu jāpiedzīvo mūsu bērniem, ģimenēm,” saka Edmunds.
Arī Dzintars atzīst, ka filma ir smaga, “pārāk daudz kaujas skatu, varbūt mazliet ir pagraizīta ārā lirika, romantika”. Tāds ir viņa pirmais iespaids, bet kopumā filma patikusi.

Nosēdēja un pat neizkustējās no savas vietas
Edmunds filmēšanas laukumā nokļuvis pavisam nejauši. “Mani pierakstīja sieva, un es pat nezināju, uz kurieni es braucu. Sieva saka: klausies, vajag aizbraukt uz filmēšanas laukumu, uz masu skatiem. Aizbraucām. Kad ieraudzīju, ka režisors ir mans labs paziņa, tad viņš piedāvāja, ka es varētu vēl pāris dienas filmēties,” atminas Edmunds.
Filmēšanas laukumā viņš pavadīja 12 dienas, un tas notika pirms diviem gadiem. Edmundu pārsteidzis tas, cik daudz cilvēku strādā, lai filma taptu. “Cik daudz cilvēku strādā pie katra masu skatu dalībnieka tērpiem, lai piemeklētu tērpu, kas derētu: zābakus, cepures; lai nodrošinātu ēdināšanu, un tad vēl grima mākslinieki, kaskadieri, režisora palīgi. Man bija jāfilmējas raksturlomā kā otrā plāna aktierim. Tevi filmē, bet aiz kameras stāv 30 cilvēki! Man bija divas raksturlomas, bet tikai viena palikusi filmā. Daudz kas ir izgriezts. Viena no raksturlomām bija šāda: ārā ļoti auksts, man nācās nošautajam cīņubiedram novilkt zābaku un uzvilkt sev, jo mans zābaks bija slapjš un caurs,” piedzīvoto filmēšanas procesā stāsta Edmunds.
Uz pirmizrādi Valmieras kinoteātrī Edmunds brauca kopā ar ģimeni – sievu un četriem bērniem.
“Biļešu tirgotāja gan teica, ka diez vai tie mazie bērni nosēdēs. Bet nosēdēja un pat neizkustējās no savas vietas - bija tik ļoti iegrimuši filmā! Varbūt tāpēc, ka tēti gribēja ieraudzīt filmā, bet varbūt šī filma paņem savā varā arī bērnus, jo arī otro reizi filmu skatījos kopā ar bērniem. Pēc tam pārrunājām to. Bērni, kuriem ir septiņi un pieci gadi, nopietni to uztvēra un teica man: tēti, mēs negribētu, lai tā ir. Lai arī skolas laikā mācījos vēsturi, tomēr caur šo filmēšanos un filmas noskatīšanos saprotu to īsto Latvijas cenu, to, kā Latvija veidojās,” stāsta Edmunds.

Radījām fona gaisotni
Savukārt Arti, kurš pirmo reizi nonācis kameru priekšā, uzaicinājis piedalīties masu skatos Ingars Andževs. “Nospriedām, ka ir interesanti un varētu pamēģināt. Masu skati tika filmēti periodiski gan ziemā, gan vasarā. Tur, kur vajadzēja daudz cilvēku - cīņās vai gājienos - tie visi arī bijām mēs, atbilstoši saģērbti. Radījām fona gaisotni,” stāsta Artis.
Viņš atceras, ka ziemā filmēšana notikusi visas nakts garumā, bet tas uztverts kā nopietns pienākums. “Vakarā aizbraucām un no rīta beidzām. Filmēšanās process man patika, bet tas nebija ļoti viegls. Bija auksti, bet mums jāguļ sniegā un nedrīkst kustēties. Vasarā savukārt biezie šineļi, somas, ieroči - nav jau pierasts tā staigāt. Filma ir iespaidīga, noteikti katram jānoskatās,” saka Artis.
Arī Dzintars, kurš filmējās ziemas skatos, piebilst, ka sanācis pamatīgi pasalt, bet tas atsverot to prieku, kas piedzīvots par iespēju piedalīties vēsturiskās kara drāmas tapšanā. “Tā ir interesanta pieredze,” saka Dzintars.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

“Dvēseļu putenī” - arī gulbenieši

Kategorijas