Spalvas

2019. gada 3. decembris 00:00

Arvīda aprēķini izrādījās pareizi – nelielais produktu apmaiņas bizness trīs gadus patiešām palīdzēja savilkt galus, jo ar to elektriķa aldziņu, ko viņš saņēma iznīkstošajā gaterī, daudz kam nepietika. Ilgi gaidītā pensija izrādījās smieklīgi maza, un Arvīds nonāca kārtējā jautājuma priekšā – turpināt iesākto olu biznesu, kas tomēr prasīja daudz spēka, vai mest visam iesāktajam mieru. Galu galā savas nodevas valstij viņš gadiem ilgi bija apzinīgi maksājis, vēlēšanās godprātīgi pildījis pilsoņa pienākumu - lai valsts tagad domā par viņa iztikšanu!
Televīzija gan rādīja sižetus par laimīgiem pensionāriem, kas vecumdienās apceļo pasauli, un Arvīds pat reizēm atļāvās pasapņot, ka varētu taču arī viņš kaut kur aizbraukt. Varbūt sasparoties un aizlidot pie dēliem, bet kurš tad prombūtnes laikā pieskatīs viņa vistas? Kurš raudzīsies, vai mājas durvīs nelaužas kāds svešinieks? Daudz jau tur nebija ko zagt: aizvēsturiski vecs lampu televizors, kas apbrīnojamā kārtā vēl arvien kalpoja, pirms desmit gadiem dēlu dāvināts radio un bārdas skujamais aparāts… Bet vai tad maz bija dzirdēti stāsti par izceltiem logu rāmjiem un norautiem instalācijas vadiem, par izlauztiem grīdas dēļiem un izārdītiem pavardiem?
Ella gan teica, ka vistu dēļ nevajadzētu atteikties no brauciena pie dēliem, viņa spētu pieskatīt gan savus, gan Arvīda putnus, pie viena palaikam raudzītu arī mājas durvis - lai tik viņš pošoties ceļam: kādreiz taču vajagot apskatīt, kā dēli iekārtojušies. Turklāt, kā Arvīds viņai bija uzticējies, vecākā dēla dzīvesbiedrei nesen piedzimis puika: vai tad mazdēlu negriboties rokās paturēt?
Sākumā Arvīds teica īsu un kategorisku “nē”, jo nespēja iedomāties svešu cilvēku ložņājam pa viņa mājām un kūti: sāks vēl visu pētīt un pēc tam stāstīt citiem, ko te redzējusi! Pašas Ellas saimniecībā viss bija nevainojami, ne tā, kā viņa kūtī.
Vēlāk, kad draudzene nerimās viņu pierunāt, Arvīda “nē” jau izskanēja klusāk un vairāk izklausījās pēc šaubīga “nu, taču nē-e…”, bet, kad jaunākais dēls atlidoja ciemos un parādīja tēvam nopirkto aviobiļeti, viņš vairs neturējās pretim. Gluži otrādi – Arvīds jau iztēlojās, kā visiem kaimiņiem stāstīs par savu ārzemju braucienu un uzdāvinās pa importa alus pudelei. Tas tik būs numurs! Neviens no tuvākajiem kaimiņiem ne reizes nav ieminējies par radiniekiem ārzemēs vai savu ciemošanos pie viņiem.
Galu galā kādā pēcpusdienā, stostīdamies un sarkdams kā jauns puika, Arvīds izrādīja Ellai savu nelielo saimniecību. Nesaklausījis draudzenes balsī vīpsnas vai nosodījumu, viņš nomierinājās un, par atlīdzību apsolījis visu nedēļas dējumu, galu galā jutās apmierināts ar situācijas risinājumu. Ceļojums kopā ar dēlu solīja gandarījumu, bet bažas par vistām un māju pilnībā izgaisināja Ellas pārliecība un miers.
Īsā nedēļa Īrijā Arvīdam palikusi atmiņā līdz pat šai dienai. Satikšanās ar dēliem un mazbērnu, gaišais un plašais dzīvoklis, pārbagātie veikali ar piekrautajiem plauktiem, laipnie un smaidīgie cilvēki, skaistā un sakoptā apkārtne – tas viss stāvēja pāri bailēm no lidojuma un pārdzīvojumiem lidostā. Arvīds tā arī nesaprata, kāpēc viņam trīs reizes vajadzēja iet caur vārtiem, kas nebeidza un nebeidza pīkstēt. Tobrīd, kad viņu pārmeklēja ar rokas skeneri, Arvīds sajutās kā pasaules meklētākais narkokurjers. Ja vēl būtu nācies sekot līdzi uz apsardzes telpām, tad nu gan visi kaimiņi būtu mēmi no viņa piedzīvojumiem.
Ella katru dienu sūtīja īsziņas, ka vistas jūtas labi, kaķis paēdis un mājas durvis aizslēgtas. Arvīds jutās ar dzīvi apmierināts un simpātiskajai fermerei nolēma kaut ko uzdāvināt: varbūt baltu pūkainu apmetni? Diezin vai viņa tik greznas lietas dzīvē vispār ir redzējusi. Arvīda iztēlē uzplaiksnīja ēteriska aina: Ella kā balta kupena jeb kā karaliene majestātiski slīd pa piesniguša meža ceļu…
Iespējams, tieši šo sapņaino domu dēļ dienā pirms došanās atceļā no Ellas saņemtā lakoniskā īsziņa “Gaidām mājās” neradīja satraukumu, gluži otrādi – izraisīja prieku par tikšanos ar jauko sievieti. Bažas par lidostas procedūru, kas Arvīdam izsauca spiedošu sajūtu pakrūtē, atkāpās brīdī, kad dēls viņu iepazīstināja ar kādu latvieti, kurš arī lidoja mājup. Vīrietis izrādījās īsts jokupēteris, un, pateicoties viņam, atceļš šķita tīrais nieks. Sirdi pildīja prieks par drīzo sastapšanos ar Ellu.
Gaisīgais noskaņojums izplēnēja mirklī, kad jau no tālīnā ceļa līkuma Arvīds savas mājas pagalmā ieraudzīja policijas mašīnu... Spiedošā sajūta pakrūtē vienā mirklī izpletās līdz sirdij, un Arvīdam šķita – tūlīt, tūlīt viņš sasveicināsies ar savu nelaiķa sievu. Īstu triecienu radīja pagalmā pamanītais Ellas pikaps. Vai tiešām ar viņu kaut kas noticis?
Augošais satraukums lika steigties, kaut arī kājas pinās un šķita svina smagas. Ieklumburojis mājas pagalmā, kā pirmo Arvīds ieraudzīja Ellu. Ārēji izskatījās, ka ar sievieti nekas briesmīgs nav noticis, lai gan viņas sejas izteiksme nelīdzinājās tai, kādu Arvīds bija radis redzēt gandrīz trīs gadu garumā. Pēc tās varēja spriest – noticis kas šausmīgs…
- Vistas, - Ella izšņukstēja, kad Arvīds līdzjūtīgi apskāva sievietes plecus. – Visas vistas pagalam, - Ella izsaucās un ciešāk piekļāvās atbraucējam.
- Kā – pagalam? – Arvīds neticēja savām ausīm un atvirzījās no Ellas, lai ieskatītos viņas sejā. – Nobeigtas? Turpat kūtī? Nokostas?
Viņa iztēlē jau rādījās traģiska, asiņaina aina.
- Es zvēru – kad gāju prom, es durvis aizslēdzu! – Ella ar abām rokām ieķērās Arvīda jakas krūtežā. – Kāds kūtī iekļuvis pa logu - tā teica inspektors. Visas vistas ir prom!
- Prom? Visas vistas? Nespēju noticēt, - Arvīds izdvesa un steidzās uz kūti. Durvīs saskrējies ar inspektoru, viņš nesasveicinājies pastūma to malā un apstājās kā iemiets. Skats, kas pavērās Arvīda acīm, šaubas neradīja – atvērtie vistu būri un apkārt valdošais klusums skaidri lika saprast – no astoņdesmit vistām atlikušas vien nevienlīdzīgajā cīniņā izkritušas spalvas…
- Mēs viņus atradīsim, - satvēris Arvīda piedurkni, inspektors solījās. – Pēdu gan nav visai daudz, bet sliedes liecina par jaudīga transporta klātbūtni. Tādu mūsu pusē nav daudz, gan jau mēs to īsto ātri izskaitļosim.
Arvīds klusēja. Šoks par notikušo paralizēja domas. Turpat blakus Ella kaut ko runāja par palīdzību, par dāvanu no viņas un jaunām vistām, bet Arvīds klusēja. Prāts atteicās pieņemt notikušo. Kaut kur zemapziņā vēl skanēja putnu sasaukšanās, izdzirdot saimnieku no rīta atveram kūts durvis.
Kaut kad vēlāk Ella viņu saņēma aiz rokas un mudināja doties uz istabu. Izcēlusi no somas bļodu ar siltiem pīrādziņiem, viņa ielēja krūzēs tēju un klusēdama piesēdās iepretim Arvīdam, kurš vēl joprojām jutās kā sastindzis. Kārdinošās smaržas rosināta, sarosījās iztēle, un viņš it kā acu priekšā ieraudzīja negaušu, kas, piebāzis pilnu ledusskapi ar svaigi kautām vistām, apmierināts brauka vēderu. Ko tur vairs atrast…
Laikam jau tas bija loģisks šī dzīves posma noslēgums. Pats viņš nespētu apstāties, kaut arī sen saprata: spēki sāk izsīkt. Notikušais skaidri lika saprast: pietiek viņam šīs steigas, pūļu un nervu patēriņa! Kā nekā septiņdesmit gadi aiz muguras… Paņems piecus vai desmit trušus, izaudzēs viņiem dārzeņus un mierīgi dzīvos tālāk. Ja nu atkal kāds sadomās ielauzties kūtī, vismaz nebūs tik žēl, kā visa šī zaudējuma – vistu, olu, ienākumu no produktu apmaiņas, regulāro tikšanos ar cilvēkiem... Gan jau kaut kā izdzīvos tāpat.
Ellai atvesto dāvanu Arvīds atdeva tikai nākamajā dienā, kad viņa atkal ieradās vīrieti mierināt un pierunāt turpināt iesākto. Baltais pūkainais apmetnis, mīkstās krokās krizdams pār sievietes pleciem, nez kāpēc tagad atgādināja spalvas, pareizāk sakot – dūnas. Liegas, gaisīgas, siltas un piekļāvīgas. Tāpat kā Ellas rokas, kas viņu apskāva bezgala lielā pateicībā. Varbūt arī viņa bija cerējusi uz kādu sirsnību no Arvīda puses, bet vīrieša prātu atkal bija paralizējis kūtī redzētais skats ar balto spalvu klājienu.
- Nē, - viņš atbildēja kategoriski, kad Ella vēlreiz ierunājās par savu artavu vistu biznesa atsākšanai. – Tu mani vairs nepierunāsi.
Šo savu lēmumu Arvīds nemainīja arī pēc ceturtā un piektā Ellas apciemojuma, lai gan sieviete solīja dāsnu palīdzību līdz pat piedāvājumam strādāt viņas fermā un dalīties ienākumos. Pietika viņam vistu! Tas bija beidzies. Acu priekšā joprojām rādījās izkritušajām spalvām piemētātā telpa.
Arī dēliem viņš pateica kategorisku “nē”, lai gan abi aicināja pārcelties uz ārzemēm. Viņš vēl nejutās tik vecs, lai pats nespētu sevi aprūpēt.
Izdzirdējuši par Arvīda nelaimi, īsā laikā viņu apciemoja visi kaimiņi, ar kuriem viņš savulaik bija mainījies produktiem, turklāt neviens nenāca tukšām rokām. Arvīda virtuves plaukti piepildījās ar visādiem gardumiem. Valda bija pirmā, kas grozā atnesa melnbaltu trušu pāri – Ella esot ieminējusies, ka Arvīds tagad audzēšot trušus...
Sākumā viņš jutās nepatīkami pārsteigts – tas bijis tikai tāds dusmās izteikts pieņēmums, un vēlēja Valdai trušus nest atpakaļ. Kaimiņiene atteica, ka šiem vairs neesot vietas – daudz jauno saradies, toties viņa tukšajā kūtī vietas atliku likām. Apsolījusi atvest arī maišeli burkānu un pāris kastes ar cukurbietēm, viņa atstāja grozu un aizbrauca.
Nākamā diena Arvīdam bija smaga. Viņš tā arī nebija ķēries pie izpostītās vistu kūts sakārtošanas. Tagad to vairs nevarēja atlikt. Beidzot vajadzēja saņemties.
Pāris stundas vēlāk, kad Arvīds jau bija lielumu izmēzis un vienu būri pielāgojis trušiem, kūts durvīs nostājās Ella. Brīdi vērojusi notiekošo, viņa aizdurvē sameklēja sarainu birsti un spaini un klusējot ķērās pie darba. Divatā strādājot, darbs ritēja raitāk, un pret vakarpusi kūts bija atguvusi sākotnējo izskatu. Patiesībā – tagad tā izskatījās vēl labāk, jo sašķiebušos būru rindu Arvīds bija novācis, salauztos durvju rāmjus nomainījis pret jauniem, bet izmazgātā betona grīda smaržoja pēc svaiguma un izbārstītām kalmju lapām.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Spalvas

Kategorijas