Nedēļa vēsturē

2019. gada 3. decembris 00:00

Interneta laikmetā, šķiet, vienā mirklī varam uzzināt par jebkuru notikumu, kas norisinās plašajā pasaulē. Un nereti rodas jautājums – vai tagad dzīve ir ātrāka un viss notiek vairāk un iespaidīgāk? Varbūt vienkārši daudz ātrāk un izteiksmīgāk par visu uzzinām? Egils Jucevičs sagatavojis apskatu par novembra notikumiem pagātnē. Ir interesanti palūkoties uz pasauli pilnīgi citā laikmetā.

1829. gada 28. novembrī piedzima krievu pianists un komponists Antons Rubinšteins (miris 1894. gadā). Mūziķa spējas puisēnam parādījās agri, vēl bērns būdams, viņš uzstājās koncertos. 15 gadu vecumā devās uz Berlīni mācīties, bet, atgriežoties Krievijā, 19 gadu vecumā jau bija visā Eiropā pazīstams spīdošs virtuozs.
Kad māte Antonu aizveda uz Eiropu, dēlam kā mazgadīgam pase vēl nebija vajadzīga. Vācijā viņam pasi neizsniedza, jo Rubinšteins bija Krievijas pilsonis. Bet, arī atgriezies dzimtenē, viņš ilgi nevarēja saņemt vajadzīgo dokumentu policijas vilcināšanās un birokrātijas dēļ. Rubinšteins stundām ilgi nīka Pēterburgas oberpolicejmeistara Galahova pieņemamajā istabā, bet tas stūrgalvīgi atteicās viņu pieņemt. Beidzot viņu aizsūtīja pie kancelejas priekšnieka, kurš komponistam, lai pierādītu, ka viņš patiešām ir tas, par ko uzdodas, lika spēlēt uz vecām, sagrabējušām klavierēm. Beidzot Galahovs izsniedza atļauju dzīvot Pēterburgā, bet tikai uz trīs nedēļām.

1974. gada 29. novembrī lidmašīna ceļā uz Kotdivuāras (Āfrikā) galvaspilsētu Abidžanu gaisā sadūrās ar putnu. Šāds notikums nav nekāda sensācija – pasaulē ik gadu notiek vairāk nekā pieci tūkstoši tādu incidentu, bet šoreiz pārsteidza sadursmes augstums – 11 300 metru (parasti sadursmes notiek, lidmašīnai paceļoties vai nolaižoties, 50–100 metru augstumā). Trieciena rezultātā pārstāja darboties lidmašīnas dzinēji, taču ekipāžai brīnumainā kārtā izdevās lidaparātu nosēdināt. Pēc putna spalvu atliekām dzinēju sprauslās noteica, ka avārijas vaininieks bijis milzīgs klinšu ērglis.
Ne vienmēr sadursmes ir liktenīgas tikai putnam – jau pirmais šāda veida incidents prasīja lidotāja dzīvību. 1912. gada 3. aprīlī amerikāņu aviators Perijs Rodžers veica lidojuma demonstrējumu virs Longbīčas. Lidaparāts iekļuva putnu barā, sadursmē ar kādu no tiem noķīlēja stūri un, gaisā apmetot kūleni, nokrita jūrā. Glābējiem atlika tikai konstatēt lidotāja nāvi. 1960. gada 4. oktobrī pasažieru lidmašīna, paceļoties no Bostonas (ASV) lidlauka, sadūrās ar strazdu baru. Trīs dzinēji acumirklī noslāpa, pilotiem neizdevās lidmašīnu noturēt planējošā režīmā, un tā iekrita Bostonas ostā. No 72 cilvēkiem, kuri atradās lidmašīnā, bojā gāja 62. 2009 gada 15. janvārī no “La Guardia” lidostas Ņujorkā (ASV) izlidoja aerobuss A-320 ar 155 pasažieriem un apkalpes locekļiem. Kad lidmašīna sasniedza 975 metru augstumu un turpināja pacelties, tā sadūrās ar Kanādas zosu baru. Dzinēji apstājās, tomēr pilotiem izdevās apgriezt smago (ar pilnām degvielas bākām) aerobusu un planējot nosēdināt Hudzonas upē pie Manhetenas tā, ka lidmašīna negrima, bet palika peldot.

1809. gada 30. novembrī Francijas imperators Napoleons Bonaparts savai pirmajai sievai Žozefīnei paziņoja ciešo un negrozāmo lēmumu no viņas šķirties.
Imperatore lēja gaužas asaras, bet izmainīt vīra lēmumu nespēja. Kādreiz fakts, ka ģenerāļa Bogarnē atraitne izgājusi par sievu pie kaut kāda tur Bonaparta izsauca dziļu neizpratni un veselu tenku straumi, bet tagad no viņas šķīrās imperators, jo Žozefīne tā arī nespēja viņam dāvāt mantinieku. Žozefīne gan saglabāja imperatores titulu, virkni muižu, visas savas dārglietas un trīs miljonu zelta franku lielus gada ienākumus.
Tomēr laikam gan Napoleons ne velti savu pirmo sievu bija dēvējis par “Manu uzvaru dāmu” – no šī brīža veiksme viņam pagrieza muguru. Nelīdzēja pat laulības ar Austrijas princesi Mariju Luīzi – kad Napoleona vara sāka zaudēt savu spēku, arī Austrija nostājās pret viņu.
1954. gada 1. decembrī kāda Orlando (Florida, ASV) pasta nodaļa saņēma, iespējams, visdīvaināko sūtījumu savā pastāvēšanas vēsturē. Vidēja lieluma kastei bija pievienota svētule: “Godājamais ser, nosūtu Jums savu hameleonu, jo dzīvoju Fostorijā (Ohaijo štatā), un šejienes klimats viņam ir par vēsu. Esiet tik laipns, izlaidiet manu mīluli saulainajā Floridas dabā. Deivids. P.S. Lūdzu, dodiet man ziņu, ka viņš nokļuvis līdz jums sveiks un vesels. Paldies par visu, es ļoti raizējos par savu ķirzaku.”
Bet 1954. gada 7. decembrī Deivids saņēma šādu paziņojumu: “Dārgais Deivid, saņēmu Jūsu hameleonu un tūlīt pat palaidu viņu brīvībā pie sava ofisa. Ar vislabākajiem novēlējumiem un sveicienu tuvojošajos Ziemassvētkos, patiesi Jūsu L.A.Braiants, pastmeistars.”

2005. gada 2. decembrī tika izpildīts nāvessods Kenetam Boidam – viņš bija tūkstošais nogalinātais kopš 1976. gada, kad ASV atcēla moratoriju nāvessodam. 1994. gadā Boidu notiesāja par sievas un viņas tēva nogalināšanu savu abu bērnu acu priekšā. Pēc nāvessoda izpildes (Boids saņēma nāvējošu injekciju) viņa advokāts žurnālistiem sacīja: “Soda izpildīšana Kenetam Boidam nav šo pasauli padarījusi drošāku. Ja tūkstošais nāvessods ir robežzīme, tad mums visiem par to vajadzētu kaunēties.”
Simboliskais skaitlis izraisīja jaunas diskusijas par nāvessodu un tā vietu civilizētā sabiedrībā. Tā atbalstītāji uzskata, ka šis ir veids, kā atbrīvoties no sabiedrībai bīstamajiem elementiem, turklāt slepkavības gadījumā šis sods ir adekvāts, tātad – taisnīgs. Savukārt soda pretinieki atbild, ka tas neko neatrisina. Turklāt bijuši gadījumi (arī Latvijā), kad krietnu laiku pēc nāvessoda izpildes tomēr pierādās apsūdzētā nevainība. Piespriežot apsūdzētajam mūža ieslodzījumu bez tiesībām uz apžēlošanu, viņš tāpat ir izolēts no sabiedrības, viņš gan visu mūžu jāuztur par nodokļu maksātāju līdzekļiem. Nāvessoda pretinieki norāda, ka, ieekonomējot uz ieslodzīto uzturēšanu, budžeta caurumus aizlāpīt nav iespējams, turklāt ir arī ētisks aspekts – kā nekļūt par tādiem pašiem noziedzniekiem kā notiesātais.
1976. gadā pasaulē bija 16 valstis, kurās neizpildīja nāvessodu, savukārt 2005. gadā tādu bija jau 86. Tolaik nāvessodu izpildīja 85 valstīs, taču 11 no tām šo sodu piemēroja tikai īpašos gadījumos, piemēram, par kara noziegumiem. Kopš 2003. gada 10. oktobris ir Pasaules diena pret nāvessodu. 97 procenti nāvessodu pasaulē tiek izpildīti četrās valstīs – Ķīnā, Irānā, Vjetnamā un ASV. Latvijā nāvessodu pilnīgi atcēla 2011. gada 1. decembrī, kaut gan pēc smagiem noziegumiem ik pa laikam uzvirmo ideja, ka šis sods būtu piemērots par īpaši nežēlīgiem un ciniskiem noziegumiem.

1563. gada 3. decembrī Itālijas pilsētā Trento (latīniski – Tridenta) Adidžes upes augštecē katoļu baznīcas pasaules koncilā pieņēma svēto doktrīnu par šķīstītavu – vietu, kur grēcinieku dvēseles attīrās no grēkiem, kuri nav izpirkti dzīves laikā. Šādi oficiāli tika nostiprināti vēl Vecās Derības priekšstati un arī Dantes uzskati – viņš savā “Dievišķajā komēdijā” detalizēti aprakstīja šīs vietas struktūru.
Saskaņā ar Tridentas koncepciju kristietim, kurš grēkojis, bet par saviem grēkiem saņēmis grēku atlaišanu vai arī grēkojis “piedodami”, bet nav saņēmis grēku atlaidi, viņā saulē noteiktu laiku jāizcieš. Izcietis ciešanas – ne tik šausmīgas kā ellē –, viņš pēc tam dosies uz debesīm. Pēc pastardienas šķīstītava tiks likvidēta. Ne pareizticība, ne luterticība, ne pārējās protestantu konfesijas šādu “institūciju” neatzīst.

1642. gada 4. decembrī mira Armāns Žans di Plesī, kardināls, hercogs de Rišeljē (dzimis 1585. gadā). No 1624. gada viņš vadīja Karalisko padomi un kļuva par faktisko Francijas pārvaldnieku. Svētā vakarēdiena laikā uz aicinājumu piedot saviem ienaidniekiem viņš atbildēja: “Man nav bijuši citi ienaidnieki kā vien valsts ienaidnieki.” Bet, lūk, ko par Rišeljē teica viņa laikabiedrs filozofs de Larošfuko: “Visi, kuri nepakļāvās viņa vēlmēm, iemantoja viņa naidu, bet, lai paaugstinātu savus ielikteņus un pazudinātu ienaidniekus, visi līdzekļi bija labi.”
Mēs kardinālu Rišeljē galvenokārt pazīstam kā Aleksandra Dimā romāna “Trīs musketieri” personāžu.

+ 2

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Nedēļa vēsturē

Kategorijas