Kas meklē, tas atrod iespējas

2019. gada 6. decembris 00:00

2305

Gulbenietei Elīnai Bērziņai vēl nav Ziemassvētku noskaņas. Viņai nav bijis laika mierīgi padomāt un pārslēgties uz lēnāku dienas ritmu.“Gribas visu paspēt, lai neiekrājas nepadarītie darbi. Gan jau pienāks brīdis, kad arī man iestāsies adventes laiks un tam atbilstošas izjūtas,” saka Elīna.

Jāapzinās savi talanti un iespējas
Tuvojoties svētkiem, uzņēmumi vēlas sagādāt dāvanas darba kolektīvos strādājošajiem, pasūtot Elīnas vadītajam SIA “Typical” apsveikumus un dāvanu komplektus.
Ilgāk nekā četrus gadus viņa vada šo uzņēmumu. Ideju tā veidošanai piedāvāja meitene, kura pati nevēlējās īstenot ieceri. Liktenis vai sakritība, bet tieši tobrīd Gulbenes novada pašvaldība organizēja konkursu mazo uzņēmēju atbalstam. Elīnai bija tikai divas diennaktis laika biznesa plāna sagatavošanai. Tas tika paveikts, lai gan nebija ticības, ka varētu saņemt finansējumu. “Pretendentu konkurence tobrīd bija daudz lielāka nekā tagad, tomēr saņēmu finansiālu atbalstu biznesa uzsākšanai. Tad, protams, atpakaļceļa vairs nebija!” atzīst Elīna.
Sākotnēji bija doma, ka tiks sagatavotas tikai pastkartes. Taču tika secināts, ka ar tām nepietiek, lai uzņēmums varētu pastāvēt. Tā kartīšu bizness “apauga” ar suvenīriem un papīra dizaina lietām
SIA “Typical” ir sociālais uzņēmums, no kura daļa ieņēmumu tiek novirzīta apmācībai cilvēkiem ar invaliditāti. To mērķis – palīdzēt viņiem saprast, ko var darīt, lai sevi finansiāli nodrošinātu.
“Būsim godīgi! Latvija vāji attīstās sociālajā jomā, un neviens uzņēmējs neklauvēs pie durvīm, lai aicinātu pie sevis darbā. Ja nevēlies dzīvot no pabalstiem, tad ir jāapzinās savi talanti un iespējas,” akcentē Elīna.

Iedod “sēkliņu” ierosmei un darbībai
Viņa skaidro, ka sociālajā uzņēmumā nopelnītā nauda nav paredzēta, lai iegādātos sev mašīnu, māju vai atpūstos pie jūras, bet daļa peļņas ieguldīta sabiedrībā. “Tas nozīmē, ka tādējādi var nodrošināt iespēju strādāt jaunajām māmiņām vai rūpēties par invalīdu nodarbinātību. Var izvēlēties pārstrādāt izmantotās izejvielas, un arī tā ir sociālā uzņēmējdarbība, jo netiek nodarīts kaitējums dabai,” skaidro Elīna.
Viņa nemudina katrā ziņā pievērsties sociālajai uzņēmējdarbībai, jo svarīgāk ir vispār darīt kaut ko, darboties. “Apmācības nenotiek bieži, jo tām ir nepieciešams finansējums, turklāt ne vienmēr izdodas atrast cilvēkus, kam tās ir nepieciešamas. Trūkst sociālo dienestu un citu iestāžu atbalsta. Man ir jāmeklē caur paziņām vai nejauši sastaptiem cilvēkiem, lai atrastu tos, kuri vēlētos iziet ārpus dzīvokļa vai mājas un darboties,” stāsta Elīna.
Viņa to dara kopā ar saviem atbalstītājiem no Sociālās uzņēmējdarbības asociācijas un “Palīdzēsim.lv”. “Apmācībās es iedodu “sēklu” jeb instrumentus. Vai tos liks lietā, tas ir atkarīgs no katra paša. Ir izveidota grupa, ar kuras dalībniekiem regulāri runāju, lai pārliecinātos, kā viņiem veicas, vai tie plāni, kas tika iecerēti, tiek īstenoti. Tomēr ir jāsaprot, ka nevaru rosināt un bakstīt bezgalīgi,” atzīst E.Bērziņa.
Kādā apmācībā Elīna uzaicināja Mareku Odumiņu, lai pastāsta par savu uzņēmību gleznot, viņš glezno ar otu mutē. “Tagad man ir jauna pastkaršu kolekcija, par kuru ir liels prieks! To veidoju kopā ar Mareku. Ja viņš pārdod savu gleznu, par to saņem atlīdzību, un tas arī viss. Man radās ideja, ka varu viņa gleznas pavairot pastkartēs, turklāt maksāju viņam pusi no šo pastkaršu ieņēmumiem,” skaidro Elīna. Viņa ir gandarīta, ka spēj palīdzēt cilvēkam, kurš dara, nevis lūdz palīdzību citiem. “Ceru vēl satikt māksliniekus vai fotogrāfus ar invaliditāti, kuru darbus esmu gatava pavairot,” saka E.Bērziņa.

Novadā pietrūkst atsaucības un rīcības
Viņas darbība un pieredze ir labākais apliecinājums, cik daudz var paveikt, ja vien ir griba un neatlaidība. Elīnai ir prieks, ka viens puisis pēc apmācības vēlas iegūt profesionālo izglītību, savukārt kāda sieviete aktivizējusi savu darbību.
“Lai kaut kas izdotos, ir vajadzīgs laiks un arī pleca sajūta, kas mudina. Nepieciešams ģimenes un līdzcilvēku atbalsts, jo bez tā sapņi paliks nepiepildīti,” atzīst E.Bērziņa. Viņas drošākais atbalsts ir mamma, arī tuvākie draugi – brīvprātīgie palīgi. Mamma nekad necenšas atrunāt Elīnu no iecerētā, tagad viņa uzņēmumā strādā viena, bet ar laiku varētu nodarbināt vēl citus cilvēkus ar invaliditāti.
Kāpēc viņa neveido atbalsta grupu Gulbenē? Izrādās, ka novada sociālais dienests nesniedz atbalstu, lai atrastu cilvēkus, atrunājoties ar datu aizsardzību. “Man nav vajadzīgas šo cilvēku adreses vai vārdi, jo es iedodu bukletu un informāciju par tikšanos, pasākumu. Vai sociālajiem darbiniekiem būtu grūti to nodot cilvēkiem ar invaliditāti? Tādā veidā man grupā ir pieteikušies cilvēki no Pierīgas, tāpēc apmācības organizēju Rīgā. Tādas notika arī Latgalē,” skaidro Elīna.
Daudzi gulbenieši arī nesaprot, kāpēc, piemēram, vietējā pašvaldība nevēlas pasūtīt un iegādāties Elīnas gatavotos suvenīrus un dāvanu komplektus. Vai ir svarīgāk izvēlēties to, ko var iegādāties arī citur, bet nepiesaistīt SIA “Typical”, kas piedāvā tieši Gulbenes novadam raksturīgo? “Manas kartītes iegādājas uzņēmumi, kas tās sūta uz ārzemēm saviem sadarbības partneriem, jo šajās pastkartēs ir tipiski latviskais. Tādas tiek atlasītas dāvanu komplektiem,” norāda Elīna.

Svarīgi atcerēties ne tikai Ziemassvētkos
“Man Gulbene ir un vienmēr būs mīļa. Tomēr sāp sirds, vērojot, kas notiek uzņēmējdarbībā un pilsētas infrastruktūrā. Jau daudzus gadus esam Eiropas Savienībā un arī saņēmuši ES fondu naudu, bet vai Gulbene ir izaugusi? Minimāli,” secina Elīna.
Nesen viņa skatījusies video, kurā Andris Vītols - cilvēks ratiņkrēslā, kura darbavieta ir novada bibliotēka. “Kad Andris sāka strādāt, es mācījos 2.vidusskolā un ticēju, ka novads būs pieejamības ziņā mainījies, kad es pabeigšu augstskolu, un man te varēs būt darbs. Tā nav! Joprojām vienīgā darbavieta ir Andrim,” secina E.Bērziņa.
Viņai ir saldsērīgas pārdomas Ziemassvētku gaidās. Tieši tagad daudzi it kā pamostas un atceras, ka viņiem blakus ir cilvēki ar īpašām vajadzībām, veci un vientuļi sirmgalvji, bāreņi un sociāli neaizsargāti bērni. “Tad nu šķiet, ka grib atlīdzināt par visu gadu. Tas ir skumji. Vai tad ir grūti ikdienā palaikam atcerēties cilvēkus, kuriem būtu vajadzīga palīdzība. Protams, nevar finansiāli palīdzēt visu laiku, bet vēl svarīgāka ir attieksme – pateikt labu vārdu, uzsmaidīt, ” spriež Elīna.
Viņa ar mammu pārsteigumus un prieku saviem tuvajiem sagādā ne tikai ziemas saulgriežos. Gadās, ka Elīnai rodas sajūta – ir jāraksta vēstule. Pēc tam nākas dzirdēt: “Kā tu zināji, ka tieši tobrīd man tas bija vajadzīgs?”
Pastkarti var uzrakstīt un nosūtīt 5 minūtēs. “Atrunāšanās ar laika trūkumu liecina, ka nav vēlmes pa īstam sagādāt prieku,” ir pārliecināta Elīna.
Viņas mīļākā dāvana, ko saņēmusi no mammas, ir milzīga aploksne ar vēstulēm – no pirmajiem skolotājiem, no bērnības draugiem, no cilvēkiem, kas pazīst Elīnu. “Tādu dāvanu nekas nespēj atsvērt. Tā man joprojām glabājas, un palaikam pārlasu vēstules!”

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Kas meklē, tas atrod iespējas

Kategorijas