Apgūst jaunas rokdarbu prasmes

2019. gada 6. decembris 00:00

3453

Gulbenes novada sociālās aprūpes centra “Dzērves” foajē nevar nepamanīt skaistu puzuri, adventes vainagu un virtenes ar raibu raibiem krāsainu dziju dekoriem. Tie ir centra iemītnieces Rasmas Sveķes darbi, kas liecina par viņas radošajām aktivitātēm.

Pirmās prasmes apgūst bērnībā
Seniore iesaistījusies Daukstu pagasta rokdarbu pulciņa “Atspolīte” nodarbībās, kur apgūst jaunus un viņai līdz šim neierastus rokdarbu veidus. “Gribas vēl radīt kaut ko skaistu. Tā man ir sirdslieta. Turklāt ir interesanti uzzināt un apgūt arvien kaut ko jaunu,” atzīst R.Sveķe.
“Atspolītes” nodarbību telpa atrodas centra otrajā stāvā, tāpēc šo iespēju var ērti izmantot. “Savulaik esmu izšuvusi sedziņas, arī citus baltos un krāsainos darbus, adījusi cimdus, zeķes, džemperus. Pēc kara vajadzēja pašai šūt aizkarus, gultasveļu. Pirmās prasmes apguvu apmēram sešu gadu vecumā, kad sēdēju un vēroju, kā top izšuvumi. Redzot manu interesi, saņēmu audumu sedziņām, kuras vajadzēja izšūt krustdūrienā. Protams, rokdarbi bija arī Ozolkalna pamatskolā, kur mācījos,” atceras Rasma.
Kad viņa iestājās Rankas lauksaimniecības skolā, tajā vairs netika piedāvāta mājturības programma. R.Sveķe apguva lopkopības kontrolasistenta specialitāti. Kad viņa strādāja kolhozā “Boļševiks”, nācās pildīt arī zootehniķa pienākumus. Kolhozā Rasma iepazinās ar nākamo vīru – agronomu. Pēc apprecēšanās jaunā ģimene pārcēlās uz Gulbeni. Tur Rasma strādāja gan maizes ceptuvē un konditorejas cehā, gan telefona centrālē līdz aiziešanai pensijā.

“Dzērvēs” jūtas kā savās mājās
R.Sveķei nācies pārdzīvot meitas Antras nāvi, kura mirusi 19 gadu vecumā. Meita Sandra ar ģimeni dzīvo Vecumnieku novada Vallē. Trīs mazbērni – divas mazmeitas un mazdēls - devušies peļņā uz Angliju. Kad nomira vīrs, Rasma palika viena. “Saslimu un nevarēju vairs sevi aprūpēt, tāpēc vajadzēja nākt uz sociālās aprūpes centru. Kopš 2017.gada 13.novembra te ir manas mājas. Manuprāt, tādas mājas ir vajadzīgas vecumdienās, lai nepaliktu viena. Gadījās, ka nokritu uz grīdas un nevarēju piecelties. Ko tādā situācijā varu darīt, ja esmu viena? Nevienu brīdi nenožēloju, ka esmu te, kur ir silti un labi. Esmu paēdusi, apģērbta, varu apmeklēt koncertus, teātrus, filmas. Nevaru teikt nevienu sliktu vārdu par sociālajām darbiniecēm un aprūpētājām. Viņas samīļo, no rīta ar dziesmu ierodas - tas mūs uzlādē,” stāsta Rasma.
Viņas istabiņas biedrenes ir saticīgas, tāpēc var gan parunāties, gan dalīties izjūtās. Rasma ir aktīva kāršu spēles “Uno” un arī sporta spēļu dalībniece. Piedalās sacensībās, kurās mērojas spēkiem ar citiem senioriem sociālās aprūpes centrā “Siltais”, kā arī kaimiņu novados. “Kad kaut ko dara, tad it kā aizmirst sāpes. Labprāt kopā ar citiem aprūpes centra senioriem dodos mizot kartupeļus virtuvē. Vasarā sagriežam rabarberus un garšvielas. Ir jākustas, jo bez kustībām nav dzīves,” atzīst Rasma.

Pati gatavo adventes vainagu
Rasma augusi piecu bērnu ģimenē, kuru vēl kuplāku darīja māsīcas un brālēni, kas dzīvoja mājā blakus. “Man, brālim un arī māsīcai dzimšanas diena bija decembrī. Tas bija skaists laiks, jo vienmēr tika dedzināta eglīte. Likām sveces svečturos, rotājām egli ar mantiņām, spīdumiem un vizuļiem. Mums, bērniem, sevišķi patika konfektes ar bārkstīm. Tādas bija tikai eglītē, turklāt kopā ar konfekti varēja saņemt mazu dāvaniņu. Tiesa, tika dāvināta arī kleita, kurpes, zābaciņi vai cita vajadzīga lieta. Protams, vecākiem nebija vienkārši iepriecināt piecus bērnus, bet kaut kas vienmēr tika,” atceras Rasma.
Ziemassvētku vecīša tēlā iejutās onkulis vai cits pieaugušais. Tomēr lielākais prieks – sabrauca arī radiņi un svinēja lielā pulkā. “Mums bija jāskaita dzejolīši, un visi kopā dziedāja Ziemassvētku kristīgās dziesmas “Jūs, bērniņi, nāciet”, “Es skaistu rozīt’ zinu” un citas,” atminas R.Sveķe.
22.decembrī Rasmai būs 86. dzimšanas diena, bet tās svinēšana ir noslēpums. Sirmgalve netic, ka viņai ir jau tik daudz gadu. “Es neticu. Lai gan reizēm sāp un daudz ko vairs nevaru, vēl arvien eju un daru,” saka Rasma.
Kāda ir bijusi dzīve? “Raiba un smaga. Bija jāpārdzīvo karalaiks, arī meitas un vīra nāve. Man bija kādi 10 gadi, kad vācieši mūsu ģimeni izdzina no mājas. Braucām prom zirga pajūgā. Tikām līdz Raunai, kad mums lika griezties atpakaļ, jo bija zināms – būs kauja par Cēsīm. Pārcietām lidmašīnu uzlidojumus no gaisa un redzējām, kā deg Cēsis,” atceras Rasma.
Adventes vainagu viņa pirmo reizi gatavoja pirms gada. Gribējās pašai pamēģināt, un tagad ir neliela pieredze. “Nebiju cerējusi, ka izdosies tik labi. Patīk!” atzīst Rasma. Viņa spriež, ka vajadzēs pagatavot vēl kādu adventes vainagu, lai ik svētdienu iedegtu sveces arī savas istabas vainagā. Tā gatavošanā Rasmai palīdz brīvprātīgā Līga Āboliņa.

+ 1

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Apgūst jaunas rokdarbu prasmes

Kategorijas