Vai ir vēl cerība atdzimt Baltajai pilij?

Projekts "Paver plašāk logu no senatnes"

2019. gada 10. decembris 00:00

6626

Vai ir vēl cerība atdzimt Baltajai pilij?

Baltās pils drupās saskatāmais cēlums un vienlaikus ciešanu pilnais liktenis liek aizdomāties, vai šo Baltijas pērli gulbenieši neprot novērtēt un nav pelnījuši?
Iespējams, tāpēc katra jauna diena atņem Gulbenei šo ēku. Paradoksāli, jo šī pils taču ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis.

Mazliet no vēstures
Baltā pils sākotnējā veidolā uzcelta 18.gadsimta otrajā pusē, nākamajā gadsimtā ēkas arhitektūra tika papildināta, par ko gādāja vācu barons Heinrihs Johans Gotlībs fon Volfs. Baltā pils glabā sevī piepildītu sapni par cilvēka iespēju lidot (cepelīnu ražošanas izveidotājs, vācu ģenerālis Ferdinands fon Cepelīns 19.gadsimta otrajā pusē apprecēja Izabellu fon Volfu no Vecgulbenes). Sākot ar 20.gadsimtu, Baltajai pilij ir klājies dramatiski. Ir nācies pārciest divus ugunsgrēkus – 1905. un 2018.gadā. Pirmajā tika iznīcināts lielais tornis, interjers, otrajā – drupu stāvoklī esošā ēka kļuvusi vēl trauslāka. Pils reputāciju izmantoja un reizē grāva dažādi politiskie spēki. Tā 1918.gada beigās tās tornī tika pacelts sarkanais karogs (raksta “Sarkanais Stars” 1958.gada 1.maijā), 1919.gadā, lielinieku valdīšanas laikā, tās zālē notika revolucionārais tribunāls, tika piespriesti nāves sodi, bet pagrabos notika spīdzināšana. (“Latvijas Kareivis” 1925.gada 16.maijā.) Pēc 1920.gada agrārās reformas Baltā pils ir gājusi no rokām rokās. Tā vienmēr ir piesaistījusi militāristus. Vispirms pilī bija štābs 7.Siguldas kājnieku pulkam. 1923.gadā gan miesta valdē tika apspriests jautājums par Baltās pils “iegūšanu priekš vidusskolas ierīkošanas”, tas tomēr nenotika. Otrajā pasaules karā pils tika daļēji sagrauta. Padomju gados muižas teritorijā valdīja padomju armijas daļa. Baltajā pilī bija dzīvokļi. Ēka pamazām zaudēja savu cēlumu, tā arvien vairāk tika nolaista, kaut septiņdesmito gadu beigās pilij tika piešķirts republikas nozīmes arhitektūras pieminekļa statuss. 1988.gadā inteliģence panāca, lai tiktu pieņemts pašvaldības lēmums par iedzīvotāju izlikšanu no pils, lai ēku varētu sākt atjaunot un tur varētu atrasties Gulbenes Vēstures un mākslas muzejs. Tapa pat projekts (raksta “Dzirkstele” 1989.gada 8.jūnijā). Tomēr tas bija un palika sapnis. Pili ar toreizējās Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas gādību iekonservēja, logus aiznagloja ar dēļiem. 2005.gadā Balto pili no toreizējās Gulbenes pilsētas domes iegādājās Valmieras uzņēmējs Elmārs Pitura. Pili viņš nopirka par 45 000 latu. Uzņēmējs uzlika pilij jaunu pagaidu jumtu un plānoja piesaistīt līdzekļus restaurācijai, taču tas neizdevās, un ideja bankrotēja kopā ar uzņēmumu SIA “Gulbenes Baltā pils”. Tā kultūrvēsturiskā ēka nonāca zem izsoles āmura un 2017.gadā atkal kļuva par privātīpašumu kādam citam.

Ir privātās rokās
Baltās pils īpašnieks, uzņēmējs, alūksnietis Ainars Melders “Dzirkstelei” neslēpj – viņš negribēja pirkt šo kultūrvēsturisko objektu. Pils viņam tika uzspiesta. “Es neprasīju!” saka A.Melders. Viņš atgādina priekšvēsturi - 2017.gadā viņš kļuva ne tikai par Vecgulbenes muižā esošās viesnīcas un restorāna (renovētā manēža un siernīca) īpašnieku. Šīs labā stāvoklī esošās renovētās ēkas viņam bija iespējams nopirkt tikai kopā ar valsts nozīmes arhitektūras piemineklis – Balto pili vai, pareizāk sakot, tās drupām, kā arī Pils parku.
Pārdevēji bija divi - maksātnespējīgā SIA “Gulbenes Baltā pils” un akciju sabiedrība Attīstības finanšu institūcija “Altum”. Ne valsts, ne pašvaldība Balto pili nevēlējas pirkt. Pašvaldība iegādājās lētāko muižas nekustamo īpašumu komplektu par 52 900 eiro (ietver bruģētos laukumus pie muzeja - pašvaldībai jau piederošās oranžērijas ēkas -, Rūdolfa parku, keramikas darbnīcu un bijušās dārznieka mājas pamatus). Savukārt A.Meldera SIA “A.S.I.M”. bija spiesta nopirkt atlikušos divus muižas nekustamo īpašumu komplektus kopumā par 348 000 eiro, tajā skaitā Balto pili un Pils parku kopumā 123 000 eiro vērtībā.
Atliekot secināt, ka ne valstij, ne pašvaldībai nevajag ne Pils parku, ne Balto pili – saka A.Melders. Tas viss mudinot domāt, ka faktiski Baltās pils drupas nemaz nav valsts nozīmes arhitektūras piemineklis, ja jau valstij par to nav intereses un vēlmes ņemt šo objektu savā paspārnē. Viņaprāt, šī izvēle neliecina par divkosību, bet gan par “ļoti precīzu nostājas nodefinēšanu”. Pēc A.Meldera domām, agri vai vēlu valsts nozīmes kultūras pieminekļa statuss var tikt zaudēts. Īpašnieks neko nedara ar Balto pili un atklāti saka: “Nedarīšu neko. Kāpēc man būtu jāiekonservē, ja objektam ir valsts nozīmes pieminekļa statuss?”

Avārijas stāvoklis!
“Visi pārmaiņu laiki, kari, politiskās cīņas vienmēr ir daudz nodarījušas pāri kultūras vērtībām, pat neglābjami tās iznīcinājušas. Arī Baltās pils liktenis ir sarežģīts un viennozīmīgi nelabvēlīgs pils saglabāšanai. Baltās pils regulārā īpašnieku maiņa, ilgstošie neapsaimniekošanas periodi un vēl ugunsgrēks pagājušā gadā darījuši savu. Pašlaik Baltā pils ir avārijas stāvoklī,” “Dzirkstelei” atzīst Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes Vidzemes reģionālās nodaļas vadītāja Ilze Liekniņa.
Viņa atgādina, ka pagājušā gada 20.aprīlī Balto pili piemeklēja postošs ugunsgrēks. Tieši pēc Nacionālā mantojuma kultūras pārvaldes iniciatīvas Valsts policija uzsāka kriminālprocesu par ugunsgrēka faktu. “Notiek izmeklēšana, kad būs iespējams informēsim par procesa virzību!” “Dzirkstelei” saka Valsts policijas Vidzemes reģiona pārvaldes vecākā speciāliste Zane Vaskāne. I.Liekniņa uzsver – ugunsgrēka rezultātā ēkai un pieminekļa saglabājamām vērtībām tika nodarīts būtisks kaitējums. Viņa uzskaita: “Ēkas centrālajā daļā pilnībā izdega pagaidu jumta konstrukcija, kā arī A fasādes pusloka rizalīta oriģinālā jumta konstrukcija un stipri bojāta dekoratīvā jumta dzega. Ēkas mūri un konstrukcijas ūdenī izmirka, tās tika pakļautas atmosfēras nokrišņu postošajai ietekmei. Līdz ar to, atsevišķas būvkonstrukcijas ir zaudējušas noturību un ir bīstamas.”
Lai nodrošinātu turpmāku valsts nozīmes arhitektūras pieminekļa „Baltā pils” un vietējās nozīmes mākslas pieminekļa „Fasādes dekoratīvā apdare” saglabāšanu, kultūras pieminekļa īpašniekam - SIA “A.S.I.M.” - tika norādīti neatliekamie darbi, kas jāveic objektā: kopā ar sertificētu speciālistu jāizvērtē objekta tehniskais un saglabātības stāvoklis; jādemontē bīstamās, ugunsgrēkā sadegušās konstrukcijas; ar pagaidu balstiem jānostiprina bīstamās saglabājušās konstrukcijas; jānosedz mūrus (un mākslas pieminekli – ciļņus), lai tos aizsargātu pret nokrišņu iedarbību; jāizstrādā ēkas saglabāšanas un atjaunošanas projekta dokumentācija. Uzdotais daļēji izpildīts”.

Būtu jāiekonservē
“Skaidrs ir tas, ka objektam ir jābūt iekonservētam, lai to maksimāli pasargātu no visiem iespējamiem postījumiem. Svarīgi arī, lai garāmgājējiem nebūtu iespēju un vilinājuma iekļūt bīstamajā objektā,” saka I.Liekniņa. Viņa atgādina - saskaņā ar normatīvajiem aktiem, īpašniekiem jānodrošina, lai kultūras pieminekļi, kas ir to īpašumā, tiktu saglabāti. Tajā pašā laikā I.Liekniņa atzīst, ka “diemžēl Baltās pils atjaunošanas koncepcijas izstrādei, konservācijas darbiem un atjaunošanai nepieciešami lieli finanšu līdzekļi”. Viņa pauž, ka “atliek joprojām cerēt, ka ir iespējama Baltās pils atjaunošana, jo Latvijā ir zināmi arī sliktā stāvoklī esošu objektu atdzimšana, vai vismaz to restaurācijas uzsākšana, piemēram, Vidzemē tā ir Rencēnu muiža ar Jauno pili, Latgalē - Preiļu pils, kura arī pēc ugunsgrēka un ilgstoša perioda palēnām tiek atjaunota”.
“Pils ir jāglābj un par tās nākotni ir rūpīgi jādomā. Tas nav apšaubāms! Baltas pils nākotnei ir jābūt garantētai. Ēka ir jāiekonservē. Par to esmu runājusi daudz, esmu uz to vērsusi uzmanību. Mūri, detaļas, terase. Iekonservēšana nebūtu jādara privāti un uzreiz, atrokot piedurknes. Nē, tur vispirms ir kopā visiem jāsaliek galvas. Līdzīgi, kā tas ir noticis ar Stāmerienas pili. Mums nevajadzētu uztraukties par to, ka novadā ir daudz piļu. Tā ir mūsu bagātība!” “Dzirkstelei” saka Gulbenes novada Vēstures un mākslas muzeja direktore Valda Vorza. Viņa pauž absolūtu pārliecību, ka Baltajai pilij valsts nozīmes arhitektūras pieminekļa statuss ir un būs.
Baltās pils vērtība esot skaidra un saprotama ne tikai vēsturniekiem, bet ikvienam, kas ar pietāti izturas pret kultūrvēsturisko mantojumu. Tā kā muzejs atrodas Vecgulbenes muižas teritorijā, oranžērijas ēkā, burtiski blakus Baltajai pilij, muzeja apmeklētāji bieži vien jautā par šo objektu. Cilvēki pamanot ne tikai to, ka Baltā pils šodien līdzinās drupām un ir bēdīgā stāvoklī. V.Vorza saka – cilvēki pamana to izcilo un skaisto, kas joprojām ir šīs ēkas aprisēs, fragmentos. V.Vorza redz Baltās pils nākotni visas Vecgulbenes muižas ēku kompleksa attīstībā. Tostarp viņa runā par otru muižas pili, kas pieder pašvaldībai un ir nodota muzeja pārraudzībā. V.Vorza uzskata – tieši ar Vecgulbenes muižas ēku kompleksu Gulbene var būt nozīmīga Latvijas un Eiropas kultūras kartē.

Pašvaldība ir izvēlējusies
Gulbenes novada deputāts, vēsturnieks Anatolijs Savickis “Dzirkstelei” saka – 2017.gadā ir rosinājis kolēģus deputātus izvērtēt, vai tiešām Baltā pils un Pils parks pašvaldībai “nebūs vajadzīgs ilgtermiņā”. Cena, par kādu varēja iegādāties šo īpašumu, nebija maza. Deputāti vairāk šaubījušies par parku. Par Balto pili - ne, zinot, kādā stāvoklī tā ir pašlaik. Balsojot deputātu lēmums kopumā bija negatīvs. A.Savickis uzskata – pašvaldība ir izdarījusi savu izvēli par labu Stāmerienas pilij un tās atjaunošanai, jo šī ēka bija saglabājusies labākā stāvoklī. Savukārt par Baltās pils glābšanu vajadzēja domāt daudz, daudz agrāk, uzskata A.Savickis. “Vajadzēja vismaz iekonservēt, kamēr vēl šī pils piederēja pašvaldībai un bija daudz labākā stāvoklī. 20.gadsimta astoņdesmitajos gados Baltās pils atjaunošanai bija izstrādāts projekts. Tas glabājas novada Vēstures un māskslas muzejā. Bija paredzēts, ka pilī atradīsies muzejs. Savulaik tas varēja notikt. Man tika stāstīts, ka kolēģi pat kabinetus jau plānojuši, dalījuši,” viņš saka. A.Savickis komentē, ka ideja tika virzīta nelaikā un nevienam neko nevarot pārmest. Sākās Atmoda. Priekšplānā izvirzījās politiskie procesi. Bija citas problēmas. Pārmaiņas notika ļoti strauji. Daudzām labām iecerēm Gulbenē nebija lemts piepildīties.
A.Savickis pauž – nenoliedzami kultūrvēsturiskā nozīme Baltajai pilij ir un būs. Tie, kuri atbrauc ciemos uz Gulbeni un nezina par Balto pili neko, jo ir tikai dzirdējuši nosaukumu, nereti jūtoties pārsteigti. Viņi iedomājas, ka Baltā pils ir Vecgulbenes muižas tagadējā viesnīcas ēka. Esot jāskaidro, ka Baltā pils ir drupas tepat blakus.
A.Savickis ar nožēlu piebilst, ka šodien Balto pili tikai nosacīti var uzskatīt par baltu. Tā sen vairs nav balta! Laika zobs ir darījis savu. Faktiski pašvaldība zaudējusi iespēju atjaunot pili, kad izlaida to no savām rokām – saka deputāts. Vai ēkai ir nākotne, tas būs atkarīgs no īpašnieka. A.Savickis saka – tā kā pils ir uzņēmēja rokās, viņam ir svarīgi ne tikai ieguldīt īpašumā, bet arī saņemt no tā atdevi. Tāpēc neko nevar pārmest. Kā vēsturniekam A.Savickim esot smagi raudzīties uz šo situāciju, bet kā deputāts viņš saprotot, ka pašvaldība nespēj vienlaikus parūpēties par visām novadā esošajam pilīm. “Man prieks par to, ko pašvaldība ir paveikusi Stāmerienā, bet man sāp sirds par to, kas notiek Gulbenē,” atklāj A.Savickis. Viņaprāt, Gulbenē ir tikai viena pils. Un tā ir Baltā pils. Neesot nekādas Sarkanās pils. Šādu nosaukumu tā esot ieguvusi padomju gados. Patiesībā runa esot par Vecgulbenes muižas vēsturisko Mazo pili, kuru šodien neviens tā īsti neasociē ar pils jēdzienu. “Laika gaitā (pagājušā gadsimta divdesmito gadu vidū) šī ēka ir tik veiksmīgi pārbūvēta, ka tikai pēc torņa var pateikt, ka tā tomēr ir bijusi pils,” skaidro A.Savickis. Viņš piebilst, ka situācija ar Balto pili nav tikai Gulbenes jautājums. “Manuprāt, svarīgākajiem kultūrvēsturiskajiem objektiem Latvijā būtu jāatrodas valsts vai pašvaldības īpašumā. Tad varētu un vajadzētu arī atbilstoši parūpēties. Ja mēs sakām, ka kāds objekts ir mūsu seja, mūsu tēla veidotājs, bet nedarām neko, tad jājautā, kāpēc mēs to postulējam, kāpēc runājam nepatiesību,” saka A.Savickis.

Sapnis par muzeju Baltajā pilī nepiepildījās

◆ “Tagad šīs pils liktenis ir izlemts. Tuvākajos divos, trijos gados Gulbenes pilsētas izpildkomiteja paredz atbrīvot to, iedzīvotājiem ierādot citus dzīvokļus, un nodot ēku rajona kultūras nodaļai Gulbenes vēstures un mākslas muzeja vajadzībām. Lai neaizkavētos būvdarbi, jau pagājušā gada beigās tika savākti nepieciešamie izejmateriāli, izstrādāta celtnes iekšējā plānojuma programma un projektēšanas uzdevums.” (“Dzirkstele”, 1988.gada 26.janvārī)
◆ “LTF Gulbenes rajona kultūras darbinieku grupa kopā ar Gulbenes pilsētas izpildkomiteju aicina visus LTF atbalstītājus, sava rajona patriotus uz talku šoreiz attīrīt Gulbenes Baltās pils terasi no gadu desmitiem krāta «kultūras slāņa».“ (“Dzirkstele”, 1988.gada 3.novembrī)
◆ “Šā gada pirmajā pusē būs gatava tāmes tehniskā dokumentācija, bet, kad sāksies pils restaurācija, to vēl ne viens nevar konkrēti pateikt.” (“Dzirkstele”, 1989.gada 12.janvārī)
◆ “Šajā dienā bija tikšanās ar pils un parka rekonstrukcijas projekta autoriem, minētā projekta zīmējumus varēja apskatīt. Tieši tāpēc šo brīdī I. Zeibārte nosauca par svētkiem, jo tagad, kad pagājuši septiņi gadi, kopš brīža, kad pirmo reizi tika sākts runāt par šo iespējamo atjaunošanu un kad šajā sakarībā muzeja darbinieki tika nosaukti par nelabojamiem utopistiem, nu priekšā jau redzams veikums projekta zīmējumi.” (“Dzirkstele”, 1989.gada 8.jūnijā)

Raksts tapis sadarbībā ar Valsts kultūrkapitāla fondu, Vidzemes kultūras programmu un “Latvijas valsts mežiem”.

+ 4

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Vai ir vēl cerība atdzimt Baltajai pilij?

Kategorijas