Nedēļa vēsturē

2019. gada 10. decembris 00:00

Egils Jucevičs sagatavojis apskatu par decembra notikumiem pagātnē. Ir interesanti palūkoties uz pasauli pilnīgi citā laikmetā.

1360. gada 5. decembrī Francijas karalis Žans II Labsirdīgais parakstīja rīkojumu par visu nepilnvērtīgo monētu pārkausēšanu un jaunas 3,88 gramus smagas zelta monētas, kas ieguva nosaukumu – franks - kalšanu.
Karš ar Angliju prasīja milzīgus izdevumus, un Francijas karaļi sāka kalt monētas ar samazinātu zelta saturu, nereti samazinot arī to svaru. Valsts nodokļus iekasēja pilnvērtīgās monētās, bet norēķinājās - bojātās. Kad 1356. gadā karalis nonāca angļu gūstā, angļi piekrita viņu atbrīvot tikai par 12 tonnām tīra zelta. Žans bija spiests aplikt savus pavalstniekus ar jauniem nodokļiem un, lai kaut mazliet nomierinātu saniknoto tautu, veica naudas reformu.
Uz jaunās monētas bija attēlots karalis zirgā, ķiverē ar Francijas liliju un paceltu zobenu. Apkārt monētai bija uzraksts “Žans, ar Dieva žēlastību franku karalis”. Visam bija jāatgādina frančiem, ka viņi ir slavenās un kareivīgās franku tautas pēcteči, bet Žans – viņu likumīgais karalis, lai arī angļi to apstrīd. Franks tā laika franču valodā nozīmēja arī “brīvs”, un monēta simbolizēja gan karaļa, gan visas valsts atbrīvošanu. Pēc Žaņa nāves viņa dēls Šarls V Gudrais sāka kalt frankus ar savu attēlu, bet ne zirgā.
Kaut gan frankus kala ne pārāk ilgi, tautas atmiņā tie atgādināja par relatīvas labklājības laikmetu. Vēlāk nosaukumu “franks” ieguva Francijas Republikas valūta.

1492. gada 6. decembrī, 40 dienas pēc tam, kad Kristofors Kolumbs eiropiešiem zināmajai pasaulei bija pievienojis Huanu (šodien – Kubu), viņš 100 kilometru uz dienvidaustrumiem no tās atklāja vēl vienu lielu salu – Haiti, kurai gan sākumā tika dots vārds Espaņjola. Kā rakstīja slavenais jūrasbraucējs, gar krastu stiepjas “pasaulē skaistākās ielejas, visai līdzīgas Kastīlijas zemēm, bet tās daudzkārt pārspēj”.

1943. gada 7. decembrī Filadelfijas kuģu būvētavā ūdenī nolaida pēdējo amerikāņu līnijkuģi USS “Wisconsin”. Otrā pasaules kara un Korejas kara laikā kuģis vagoja gan Klusā, gan Indijas, gan Atlantijas okeānu ūdeņus, pabija gan pie Ziemeļeiropas, gan Dienvideiropas krastiem, pēc tam to nosūtīja rezervē. 1980. gadā kuģi apgādāja ar spārnotajām raķetēm, elektroniku un atkal atgrieza ierindā.
Persijas līča karā Irāka uz robežas ar Kuveitu un Saūda Arābiju koncentrēja ievērojamus spēkus. Ienaidnieka aizsardzības pārraušana koalīcijas spēkiem ar amerikāņiem priekšgalā varēja prasīt pamatīgus zaudējumus. Irākieši gaidīja uzbrukumu cauri tuksnesim un bija labi sagatavojušies to atvairīt, bet nerēķinājās ar triecienu no jūras. Pie darba ķērās “Wisconsin”. Tā deviņi 16 collu lielgabali vienā zalvē izšāva 11 tonnas šāviņu un lieliski noderēja irākiešu krasta nocietinājumu iznīcināšanai. 22. un 23. februārī kuģis ar uguni atbalstīja amerikāņu aviācijas triecienus pa Kuveitas piekrasti. Irākieši noticēja, ka gaidāms desants no jūras, un savas daļas pārsvieda uz piekrasti. Tikko tas kļuva zināms, amerikāņu tanki metās uz novājinātajām zonām un burtiski izšķaidīja Irākas vienības. “Wisconsin” nepalika bez darba, tas apšaudīja ienaidnieka karavīrus pie Kuveitas lidostas. Tā kuģis kļuva par pēdējo līnijkuģi pasaulē, kurš piedalījies kara darbībā.

1943. gada 8. decembrī piedzima Džeimss Duglass Morisons, plašāk pazīstams kā Džims Morisons (miris 1971. gadā). Grupas “The Doors”, kuru Morisons izveidoja 1964. gadā, ideoloģiju viņš formulēja šādi: “Ir lietas, kuras jūs zināt, un lietas, kuras jūs nezināt, zināmais un nezināmais, un starp tiem ir durvis.”
Pēc oficiālās versijas, Morisonu viņa draudzene atrada mirušu vannā, autopsija netika veikta, jo nebija aizdomas par varmācīgu nāvi. Mūziķis mira 27 gadu vecumā un pievienojās tā sauktajam “Klubam 27” – mūziķiem, kas šajā vecumā miruši no narkotiku lietošanas.

1950. gada 9. decembrī Kremļa Ārstniecības un sanatoriju pārvaldes priekšnieks P.Jegorovs rakstīja Staļinam: “Uzskatu par savu pienākumu ziņot Jums par Vasilija Josifoviča (Staļina dēla) veselības stāvokli. V.J. slimo ar nervu sistēmas novājējumu, kuņģa kataru un mazasinību. Minēto slimību cēlonis ir pārmērīga alkohola lietošana. 16. novembrī V.J. pēkšņi (mājās ap vieniem naktī, skatoties kinofilmu) notika epilepsijas lēkme. Nākamajā dienā V.J. ievietoja sanatorijā “Barviha”, kur viņu izdevās noturēt tikai līdz 26. novembrim. Par nožēlošanu, pēdējās 10 dienas V.J. atkal sāka daudz dzert. Ārstu prasības un centieni pārliecināt palika bez rezultāta. Lūdzu Jūsu palīdzību.”
Staļina jaunākais dēls Vasilijs bija kara lidotājs, par cīņām Otrajā pasaules karā saņēmis daudzus apbalvojumus, par disciplīnas pārkāpumiem (arī ar cilvēku upuriem) – sodus, kāpis pa dienesta kāpnēm līdz aviācijas ģenerālleitnanta pakāpei, ieņēmis Maskavas kara apgabala Kara gaisa spēku komandiera posteni. Nevaldāmais dienvidnieka raksturs un pārmērīgā mīlestība uz alkoholu viņam regulāri sagādāja nepatikšanas. Tā reiz kādā svinīgas pieņemšanas banketā viņš, pamatīgi iereibis, visiem dzirdot, pasūtīja “trīs mājas tālāk” pašu PSRS Kara gaisa spēku pavēlnieku.
Pēc Staļina nāves 1953. gada martā kompartijas augšējos slāņos sākās cīņa par varu, Staļina dēls kļuva par nevēlamu personu, un viņu atvaļināja no armijas bez tiesībām valkāt formu. Aizvainots Vasilijs vērsās Ķīnas vēstniecībā ar paziņojumu, ka viņa tēvs ir noindēts. Par to viņu, apvainojot valsts nodevībā, 1953. gada 28. aprīlī arestēja. Izmeklēšana ilga 2,5 gadus, tiesa piesprieda astoņus gadus cietumā, no kurienes Vasiliju, PSRS jau vadot Ņikitam Hruščovam, pirms termiņa atbrīvoja 1960. gada 9. janvārī, izmainot 1953. gada spriedumu – tagad Vasilijs skaitījās atvaļināts rezervē ar tiesībām valkāt formu, saņēma pensiju un trīsistabu dzīvokli, taču par mēģinājumu vēlreiz kontaktēties ar Ķīnas vēstniecību atkal nokļuva cietumā. Brīvībā iznāca 1961. gadā; viņam aizliedza dzīvot Maskavā un Gruzijā, aizliedza lietot uzvārdu Staļins – pasē tagad bija Džugašvili. Mira 1962. gada 19. martā, ārstu slēdziens – saindēšanās ar alkoholu.

1948. gada 10. decembrī trešajā Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās asamblejas (dalībvalstu pilnsapulces) sesijā ar rezolūciju Nr. 217 A (III) pieņēma Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju, kuru bija izstrādājusi ASV prezidenta Franklina Delano Rūzvelta sievas Eleonoras vadīta speciāla komiteja.
No 56 dalībvalstīm, kuras tobrīd ietilpa ANO, “par” nobalsoja 48, astoņas – PSRS, Ukrainas PSR, Baltkrievijas PSR, Polija, Čehoslovākija, Saūda Arābija, Dienvidslāvija un Dienvidāfrikas Savienība – atturējās, “pret” nebalsoja neviens. PSRS deklarāciju neatbalstīja, jo tā saturēja formālu fašistiskās ideoloģijas nosodījumu. Padomju delegācijas vadītājs ārlietu ministra vietnieks Andrejs Višinskis deklarāciju nikni kritizēja, bet viņa uzstāšanās faktiski tika atstāta bez ievērības. 1950. gadā ANO iedibināja Cilvēktiesību dienu, kuru atzīmē deklarācijas pieņemšanas gadadienās.

1988. gada 11. decembrī, īsi pirms savas 56. dzimšanas dienas, pašnāvību izdarīja kompānijas “Nokia” vadītājs Kari Kairamo. 1865. gadā dibinātā firma bija kļuvusi par nacionālās ekonomikas līderi, ražoja gandrīz visu valstij nepieciešamo – no automobiļu riepām līdz tualetes papīram. Kairamo sāpēja 70. gados par prioritāro firmas darbības virzienu padarīt elektroniku – līdz šim Somijas rūpniecībā tāda virziena praktiski nebija. 1979. gadā “Nokia” sāka izlaist radiotelefonus, bet 1986. gadā parādījās pirmais mobilais telefons. Tajā pašā laikā firma izvirzījās trešajā vietā Eiropā krāsaino televizoru ražošanā. Taču tieši televizoru projekts beigu beigās izrādījās neveiksmīgs un sagādāja milzīgus zaudējumus. Runa nebija par krīzi, kas varētu apdraudēt “impērijas” pastāvēšanu, bet Kairamo darbabiedri bija pārliecināti, ka tieši šī neveiksme spiedusi viņu noslēgt rēķinus ar dzīvi.

+ 1

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Nedēļa vēsturē

Kategorijas