Šampaņas sudrabotais

2019. gada 10. decembris 00:00

Mārtiņam visas elektropreces bija iegādāts atzītos firmas veikalos: Samsung televizors, mūzikas centrs un veļas mašīna, Whirlpool trauku mazgājamā mašīna, Electrolux putekļu sūcējs un indukcijas plīts ar cepeškrāsni. Viņš jau agri bija ielāgojis kāda gudra vīra teikto: “Es neesmu tik bagāts, lai pirktu lētas preces!” un laiku pa laikam to mēdza daudzināt dažādās situācijās, lai citi arī ielāgo un novērtē sacīto.
Mārtiņš necentās noliegt dažu paziņu spriedumus par viņa lepnību un iedomību – lai domā, ko grib. Viņš tikai reāli izvērtēja situāciju – kāda jēga pirkt lietas par mazām cenām, ja tās pēc īsa laika salūzīs un atkal būs jāpērk citas. Kreņķu vairāk un izdevumi lielāki. Tāpēc uz lētām akciju precēm viņš pat neskatījās. Par šo iepriekš minēto firmu produkciju viņš bija pārliecināts un līdz šim nebija kļūdījies. Tās viņam kalpojušas garu mūžu.
Arī Mārtiņa divstāvu mājas iekārtojums lika saprast – tajā dzīvo pārtikuši cilvēki. Tur nebija atrodama neviena populārā zviedru mājas interjera preču tirgotāja IKEA piedāvāta mēbele. Viss, kas atradās šajās istabās, kādreiz bija izgatavots pie dažādiem mēbeļu ražotājiem pēc individuāla pasūtījuma, un pēc nepieciešamības atjaunots. Mārtiņš to varēja atļauties, jo savulaik ieņēma labi apmaksātu amatu. Arī sievai Martai ilgus gadus bija labi ienākumi, un viņa tos ar prieku ieguldīja kopīpašuma sakārtošanā. Skaisti iekārtota māja bija sens viņu abu sapnis, tāpēc tagad sniedza patiesu gandarījumu. Jāatzīst, ka mantojumā saņemto plašo dzīvojamo ēku viegli varēja modernizēt un labiekārtot, jo senči par to bija rūpējušies no sākta gala.
Savulaik Mārtiņam un Martai bija katram savs auto, jo no meža ielokā esošās mājas līdz darbam bija krietns gabaliņš. Martai aizejot pelnītā atpūtā, viņas auto maz tika izmantots, to arvien biežāk sāka izmantot vecākais dēls. Gadu vēlāk arī jaunākais sāka runāt par sava auto iegādi. Galvaspilsētā noskatītie darbi iesācējiem neļāva izveidot lielus uzkrājumus, un kurš gan cits šādā reizē palīdzēs, ja ne rūpīgi un dāsni vecāki? Jaunu automašīnu iegāde abiem dēliem cēla pašapziņu, ļāva kļūt neatkarīgiem un jau pēc gada abi bija pierādījuši sevi labi apmaksātos darbos.
No malas skatoties, varētu teikt – ak, laimīgais Mārtiņš! Cik veiksmīgi izveidojusies viņa dzīve – pie pilna galda un pie ērtībām, turklāt ar dēliem, par kuriem vairs nevajag turēt rūpi! Tikai pašu Mārtiņu jau labu laiku dīdīja nemiers – kaut kā tā kā vēl pietrūka… Kaut ko īpaši labu vēl tā kā vajadzētu iegādāties. Pirms pāris mēnešiem saņemtā pirmā pensija izrādījās gana liela, lai varētu atļauties pasapņot par jauniem pirkumiem. Sieva gan teica, ka vajadzētu aizlidot pāri Eiropas robežām – uz Ķīnu, Japānu vai Austrāliju, bet Mārtiņam tas šķita pārāk tālu. Turklāt to visu taču itin viegli var apskatīt televīzijā vai internetā, aizmirstot par sarežģījumiem ar bagāžu, lidostām un viesnīcām.
Skaidrību Mārtiņa prātā ienesa kādudien nejauši uz ceļa satiktais kaimiņš Kārlis. Senos laikos viņiem bija ļoti draudzīgas attiecības, bet tad Mārtiņš uzsāka strauju virzību pa karjeras kāpnēm un ciemos iešana pie jaunības drauga kļuva arvien retāka. Laiku pa laikam gan viņi saskrējās ciema, vēlāk pagasta centrā, kad vajadzības aizveda vienu pie otra, pārmija kādu vārdu un – atsveicinājās līdz tai reizei, kad kādam būs laiks “ieskriet ciemos uz vienu aliņu”. Mārtiņam laika nebija, Kārlis to saprata, tomēr, katru reizi atvadoties no senā drauga, viņš kā ierasts aicināja ciemos. “Redzi, skrienu! Redzi, mani gaida! Nudien nav laika! Kādreiz!” bija biežāk dzirdētās Mārtiņa atbildes.
Tāpēc šoreiz, kad lepnais kaimiņš neatteicās uz brīdi paciemoties, bet tūlīt pat sekoja, Kārlis jutās bezgala pārsteigts. Mērojot nelielo ceļa posmu līdz mājām, prātā bija tikai viena vienīga doma – vai ledusskapī bez pāris alus skārdenēm ir vēl kas reta ciemiņa cienīgs?
Toties Mārtiņš skaļi sprieda, cik sen šeit nav bijis, vai tiešām piecus, sešus gadus? Uz Mārtiņa piecdesmit gadiem? Tad jau vēl senāk. Kā izmainījies pagalms! Tagad te izskatās daudz tukšāks. Nu jā, nav nojumes un garo viesu galdu. Kā izpletusies saimniecība, šķūņa galā esi uzslējis fermu? Kas tev aiz tās sētas?
Viņš atcerējās, ka Kārlis jau skolas gados tiecies pēc cilvēkiem, nevis pēc pasaulīgās mantas. Pēc dzīvības un prieka sev apkārt, tāpēc visu mūžu nostrādājis skolā par mūzikas pedagogu. Skolā viņam apkārt čaloja bērni, un arī mājās bija krietns bariņš – Mārtiņš atcerējās trīs staltus puišus un spriganu gaišmati meiteni. Atcerējās arī Kārļa sievas rosīgumu – sākotnēji viņiem bija iekopts piemājas dārziņš un neliela saimniecība, vēlāk tā samazinājās, jo Velta atrada darbu pilsētā. Taču nesen arī viņa bija sasniegusi pensijas vecumu, un atkal sevi nodarbināja ar mājas rūpēm.
Ieaicinājis viesi istabā, Kārlis izvilka no ledusskapja visus siera krājumus, veikli sagrieza plānās šķēlītēs un izkārtoja uz koka paplātes. Nolicis kaimiņa priekšā atdzesēto alu, viņš beidzot atslāba un sāka atbildēt uz Mārtiņa jautājumiem.
Izrādās, jau pirms četriem gadiem Kārlis ar Veltu izlēmuši audzēt dējējputnus – vistas, pīles, zosis un paipalas. Kārlis izpētījis dažnedažādas grāmatas un rakstus, sazinājies ar tirgotājiem un izlēmis, kuras šķirnes viņš gribētu turēt: ‘Leghorn’ un ‘Mini Leghorn’, Rodhe Island Red un Cream Legbar, kas dēj gaišzilas olas, Muskusa pīles un Pekinas pīles, Kubas zosis un Japānas paipalas. Mārtiņa galva drīz vien sāka džinkstēt no straujās informācijas plūsmas, tomēr pārtraukt namatēvu šķita nepieklājīgi. Iebāzis mutē vēl vienu siera šķēli, viņš atzinīgi māja ar galvu.
Kārlis turpretim, manīdams, ka viesis ieinteresēti klausās, dedzīgi turpināja iepazīstināt ar savas saimniecības jaunumiem – augstu novērtētu šķirņu trušiem. Vīnes zilais, Lielā Šinšila, Burgundas un Kalifornijas trusis… Mārtiņa pakrūtē parādījās savāda kņudēšana, un viņš sāka nemierīgi trīties. Palaidis gar ausīm kaislīgā stāstījuma lielāko daļu, viņš attapās pie Šampaņas sudrabotā. Sena šķirne, jaunums Latvijā, melni vai tumši pelēki ar sudrabotu apmatojumu. Izcili eksemplāri. Unikāli.
- Tādi taču arī tev patiktu, vai ne? - Kārlis centās radīt interesi arī Mārtiņā.
- Noteikti, - viņš daudz nedomādams atbildēja, un pie sevis nopriecājās, ka savlaicīgi ieklausījies stāstītājā.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Šampaņas sudrabotais

Kategorijas