Gaisa piesārņojums – viens no lielākajiem šā gadsimta izaicinājumiem

2019. gada 13. decembris 00:00

1135

Gaisa piesārņojums – viens no lielākajiem šā gadsimta izaicinājumiem

Daudzviet pasaulē, tostarp arī Latvijā, gaisa piesārņojums ir viens no šā gadsimta lielākajiem izaicinājumiem. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas izstrādātais Gaisa piesārņojuma samazināšanas rīcības plāns 2019.–2030. gadam paredz samazināt Latvijas kopējās emisijas. Viens no punktiem ir malkas apkures radītā piesārņojuma samazinājums. Jau vasarā medijos izskanēja informācija, ka gaisa piesārņojuma samazināšanas plāns paredz pakāpenisku krāsns apkures nomaiņu pret videi draudzīgākām un jaunākām iekārtām, kā arī veicina pāreju uz centralizēto siltumapgādi. Īpaši aktuāli tas ir Latvijas lielākajās pilsētās.
Tikmēr Smiltenes novadā dzīvojošais vācietis “Lejas Varicēnu” māju saimnieks Tomass Krīgers ir pirmais, kas Latvijā sāka būvēt raķeškrāsnis jeb “rocket mass heater”, kas ir ne vien ekonomiski izdevīgs, bet arī ekoloģisks risinājums, jo sadeg ne tikai malka, bet arī dūmgāzes. Tulkojumā no angļu valodas raķeškrāsns nozīmē termālā masa. Pirmo raķeškrāsni viņš uzbūvēja pirms aptuveni septiņiem gadiem. Šobrīd jau ir 23. Uzņēmīgais vācietis raķeškrāsnīm pievērsies nopietni, jo tās ir arī viens no viņa studiju diplomdarba projektiem. Tagad pie Tomasa pēc praktiskiem padomiem un meistarklasēm uz “Lejas Varicēniem” brauc interesenti no dažādiem Latvijas reģioniem un pat Igaunijas. Krāšņu būvniecības izmaksas, galvenokārt materiālu, ir aptuveni no 250 līdz 400 eiro. Pārsteidzošākais, ka šādu krāsni ikviens var uzbūvēt vienā nedēļas nogalē. Agrāk ziemas sezonā Krīgeru ģimene apkurei patērējusi ap desmit kubikmetriem malkas, raķeškrāsnij pietiek vidēji ar divarpus kubikmetriem.

Vecā krāsns dārga un neefektīva
Tomasam un viņa sievai Līgai Krūmiņai-Krīgerei rūp ekoloģiska un tīra vide, kas atspoguļojas arī viņu rīcībā. Tomass ministrijas ieceri sauc par aplamu un stulbu. Latvijas iedzīvotāju ekonomiskā situācija nav tik laba, tas drīzāk izklausoties pēc kārtējā biznesa plāna. “Lai sagatavotu šķeldu, ir jādarbina motori. Tas ir ekoloģiski, par kādu alternatīvu mēs runājam? Nedomāju, ka ir pareizi mudināt cilvēkus atteikties no malkas apkures. Mēs dzīvojam laikā, kurā ir izvēles brīvība. Raķešu krāsns dara mūs brīvus – pat tad, ja nav malkas, cilvēks var aiziet uz mežu, savākt žagariņus, izkaltēt un izmantot kā kurināmo. Ja cilvēks kļuvis par bezdarbnieku un viņam nav naudas, mājās vienmēr viņš būs siltumā. Lai māja būtu silta, diennaktī pietiek vien ar dažām šālēm. Ir žēl aizdomājoties, kā vecas tantiņas divas reizes dienā nes malkas klēpi, lai iekurinātu krāsni. Malka mūsdienās ir dārga, bet vecās krāsnis lauku mājās ir vecas un neefektīvas,” stāsta “Lejas Varicēnu” saimnieki.
Tieši šie iemesli savulaik bija noteicošie, kāpēc krāsnis neremontēt, bet to vietā uzbūvēt raķeškrāsnis. “Malkas krāsnis bija jāpārbūvē, izmaksas meistaram bija ļoti augstas. Malka ir dārga. Kurinot vecās krāsnis, lielākā daļa siltuma aiziet skurstenī, nevis istabā. Internetā meklēju efektīvākus un ekoloģiskākus risinājumus. Austrālijā un Amerikā raķeškrāsnis būvē jau kopš septiņdesmitajiem gadiem. Lasīju, pētīju, skatījos video, līdz pats sāku tās būvēt. Latvijā biju pirmais. Krāsns jāsāk būvēt ar kurtuvi un iekšpusi. Izveidoto dūmu kanālu ievada skurstenī, to apmūrējot ar akmeņiem. Priekšrocību šai krāsnij ir daudz, un tā ir droša, to atzina arī skursteņslauķis, kurš bija ieradies no Igaunijas veikt ekspertīzi. Malka ir nepieciešama ļoti maz un arī ne tā, ko pērkam par lielu naudu. Pietiek ar šālēm, skaliņiem, zariem. Var izmantot vecus grīdas dēļus, latas – visu, kas mums ir dabā dots. Vienā gadā kaimiņš savai mājai mainīja jumtu un vecās latas jau bija sācis pagalmā dedzināt. Teicu, lai izbeidz, jo to visu varam vēl izmantot. Divas ziemas ar kaimiņa vecajām latām kurinājām māju – trīs latas pa vakaru, un māja bija silta. Kā kurināmo izmantojām arī nojauktā šķūnīša dēļus. Septiņu gadu laikā malku neesam pirkuši. 85 līdz 90 procenti siltuma no raķeškrāsns aiziet istabā un saglabājas ilgi,” stāsta Tomass. Viņš savā pieredzē labprāt dalās ar citiem. Šādas krāsnis ir uzbūvētas arī vairākās vietās Kurzemē, Latgalē, pat dzīvoklī Rīgā. Taču vislielākā interese par šo apkures sistēmu pagaidām esot vidzemniekiem.

Daudzveidīgs pielietojums
Tomasa sieva Līga stāsta, ka par siltajām Latvijas ziemām mums nebūtu jāpriecājas, drīzāk jāsatraucas, jo klimata izmaiņas un cilvēku rīcības radītās sekas tuvākajās desmitgadēs izjutīsim vēl vairāk. “Priecājos, ka arī Tomass ar raķeškrāsns būvniecību ir rosinājis citus domāt videi draudzīgāk. Joprojām par mums raksta žurnālos, veido televīzijas sižetus, kurus internetā ir noskatījušies tūkstošiem cilvēku. Divas šādas krāsnis pilnībā nodrošina vienmērīgu siltumu visā mājā. Tā ne tikai sasilda mūs, bet arī ēdienu. Kad krāsns iekurta, uz mucas uzlieku katliņu ar ūdeni tējai, var uzvārīt arī rīsus, zupu. Cilvēkiem ir jāmācās neizšķiest resursus, bet gan efektīvi tos izmantot,” uzskata Līga.

Uzziņai

Tomass Krīgers atklāj, kas nepieciešams raķeškrāsns būvniecībai:
vairāki desmiti šamota ķieģeļu (daudzums atkarīgs no krāsns lieluma) metāla caurule – vismaz piecu milimetru bieza
skārda caurules – diametrā divsimt milimetru (var izmantot arī nerūsējošā metāla caurules)
metāla muca – tilpums divsimt litru māls, salmi, akmeņi, akmens vates loksnes, šīberis.

Viedokļi

Ko uzskatāt par videi draudzīgu kurināmo un ar ko apsildāt māju?

Inguna Avota, starptautisko projektu vadītāja:
- Dzīvoju privātmājā pagasta centrā, bet sešu kilometru attālumā atrodas lauku īpašums. Apzinos, ka malka ir videi draudzīgāka, bet ogles kā kurināmais ir ērtākas. Tā kā ar vīru abi strādājam un pa dienu neesam mājās, raugāmies no ērtības un pieejamības viedokļa. Māju kurinām reizi dienā, un mums ir svarīgi, lai, pārrodoties no darba, istabās joprojām būtu saglabājies siltums. Tāpēc izmantojam
ogles. Jā, oglēm smaka nav forša un tās rada lielāku piesārņojumu,
arī izmaksas ir augstākas.
Lauku māju, kur dzīvo mana mamma, apkurinām ar malku. Pērkam
jau gatavu – skaldītu. Ģimenē esam apsvēruši dažādus variantus, ja runājam par granulām, katli ir dārgi. Pagaidām to neplānojam iegādāties, iespējams, kļūstot vecākiem, mums tas būs aktuālāk.

Jānis Dinga, seniors:
- Jūs jautājat, vai malka ir vide draudzīga vai draudīga? Pats māju kurinu ar malku un pirmo sezonu arī ar briketēm. Būtībā uz vides lietām cilvēki raugās ačgārni, tas būtu gluži tāpat, kā labot zobu no citas vietas. Svarīgāko mēs noliekam malā. Uzskatu, ka lielākoties viss ekoloģiskais mūsdienās ir vērsts uz biznesu, ne tikai apkures, bet arī citās jomās. Lielāku ļaunumu rada gaisā izšautais salūts, kas tik ļoti patīk bērniem un pieaugušajiem. Patiesībā tā ir vesela Mendeļejeva tabula, ko pēc tam elpojam. Transporta izmeši ir nieks salīdzinājumā ar to, kas jāizmanto, ražojot elektromobiļus. Vai kāds ir parēķinājis, kā tiks utilizēti vecie akumulatori? Tas ir labs bizness.
Problēmas jau sagādā izlietoto bateriju nodošana veikalos. Ja par kurināmo, tad malku uzskatu par videi draudzīgāko kurināmo. Draudzīgāka kurināmā praktiski nav. Taču malka kļūst dārgāka, tāpat kā viss cits. Lai to sagatavotu, ir jāzāģē, jāskalda, jāsakrāmē ziemai šķūnītī. Nolēmām pamēģināt briketes. Zinu, ka ir arī kūdras briketes, bet, pieļauju, ka tās rada lielāku smogu un nepatīkamāku aromātu apkārtējiem. Savā ziņā atbalstām vietējos uzņēmējus, jo ogļu un gāzes jau pašiem nav.

Gita Skadiņa, režisore:
- Malkas apkure ir draudzīga, tiek izmantota visa nevērtīgā koksne. Ja mums Latvijā ir pieejams šis resurss, tad tas viss ir jāizmanto. Tāpat kā, nokaujot lopu, jāizmanto ir viss – gaļa, ragi, nagi. Tāpat ar kokiem, piemēram, lielos zarus. Privātmājai mēs paši gādājam malku, bet esam apsvēruši pāriet uz granulām, kas patiesībā ir mazvērtīgā koksne. Izmaksas tas sadārdzinātu, bet kļūstam vecāki, saprotam, ka jaunāki un spēcīgāki nekļūsim. Un citiem uz kakla
negribēsim būt. Videi draudzīgāka par malkas apkuri ir zemes siltums jeb ģeotermālās apkures sistēma. Ja vien ir pietiekami finanšu līdzekļi tās ierīkošanai, ir vērts. Ieguvums ilgtermiņā būs pavisam noteikti, par to esmu pārliecinājusies, vadot Blomes tautas namu. Pirms deviņiem gadiem īstenojām apjomīgu projektu, malkas apkuri nomainot pret ģeotermālās apkures sistēmu. Tas nozīmē, ka zemē tika ievietota cauruļu kontūra 0,3 hektāru platībā. Ģeotermālā apkure izmanto apkārtējās vides enerģiju. Šī sistēma ir ļoti līdzīga ledusskapja darbībai, tikai darbojas pretējā virzienā. Vēl ieguvumi – nav jāmaksā dabas nodoklis, alga un sociālās garantijas kurinātājam, neesam atkarīgi no cilvēkresursiem. Jā, ierīkošana ir dārga, bet ēkā nav siltuma zudumu, ir vienmērīga temperatūra. Reizi sezonā sertificēts speciālists veic sistēmas apkopi. Visu šo gadu laikā nav bijusi neviena problēma. Ekoloģiski tīra sistēma, ko biežāk izvēlas mājsaimniecības.

Publikācija sagatavota ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālo atbalstu

+ 4

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Gaisa piesārņojums – viens no lielākajiem šā gadsimta izaicinājumiem

Kategorijas