Kooperācija paver ceļu attīstībai

2019. gada 13. decembris 00:00

1128

Bioloģiskā lauku saimniecība “Rankas birzuļi” audzē un piedāvā ekoloģiski veselīgus ar dabiskām un bioloģiskām metodēm iegūtus pārtikas produktus. Vairāk nekā 20 hektāros lauksaimniecībā izmantojamās zemes tiek audzēti gan dārzeņi, gan sagatavots siens lielajai trušu saimei, gan novākti graudi vistu ganāmpulkam.

Finansiāls atbalsts ļauj palielināt trušu skaitu
Saimniecības darbības pamats ir mantojums “Upesbirzuļos”. “Šī ir sievas Lindas vectēva zeme un arī mežs. Sākumā tikai izcirtām krūmus un appļāvām, bet tad secinājām, ka ar to nepietiek. Man ir gan agronoma, gan grāmatveža zināšanas un pieredze, turklāt iepriekšējā dzīvesvietā Lielvārdē jau audzējām trušus un vistas, tāpēc pirms četriem gadiem nolēmām pārcelties,” stāsta Kalvis Aldersons. Jau iepriekš bija ģimenes izveidots IK “Papīrpuse”, kas tagad saimniecisko darbību izvērš Rankā. “Sākumā te bija tikai 5 – 6 truši, tika nopirkti vēl apmēram 20 truši. Necerējām uz lielu peļņu, bet tagad ir 110 vaislas truši, pavisam – apmēram 450 truši. Tie izmitināti galvenokārt vecajā fermā, bet pie mājas ir neliela novietne ar 48 trušu būriem, katrā vairāki garauši,” stāsta K.Aldersons. Sieva Linda strādā Rankas pamatskolā, bet kopā ar bērniem labprāt iesaistās garaušu un trušu aprūpē. “Barošanai vajadzīgas vismaz divas stundas no rīta un vakarā, bet vēl ir būru tīrīšana, tāpēc paiet visa diena,” atzīst Kalvis. Lai gan viņš apguvis speciālās zināšanas un prasmes sekmīgai trušu audzēšanai, tomēr līdz ar trušu skaita ievērojamu pieaugumu, rodas arī vairāk problēmu.
IK “Papīrpuse” saņēma finansiālu atbalstu – 15 000 eiro – projekta īstenošanai. Tā bija iespēja palielināt trušu skaitu. “Nav izdevīgi pavairošanai audzēt šķirnes trušus, kam ir vajadzīga pilnvērtīga sabalansēta barība. Tāpēc audzējam gaļas trušus, kuru barībai audzējam graudus, saknes un sagatavojam sienu savā saimniecībā. Truši izaug sešos mēnešos, kad tos var pārdot. Turklāt nav ieguldītas lielas finanses,” spriež Kalvis. Viņš uzskata, ka nav ekonomiski izdevīgi trušus vakcinēt pret miksematozi, lai gan tā ir bīstama slimība. Ja gadā vajadzētu vakcinēt apmēram 2000 trušus, nāktos izlietot apmēram 3000 eiro. “Esam mēģinājuši gan vakcinēt, gan nevakcinēt. Ir secināts, ka finansiāls ieguvums ir atteikties no vakcinācijas. Tiesa, daļa saslimušo trušu iet bojā, bet zaudējumi nav lieli, jo visi garauši nekad nesaslimst. Slimības dēļ bojā aiziet apmēram 20 truši gadā,” secina K.Aldersons.

Vēlas ierīkot kautuvi un pārstrādes cehu
Savulaik IK “Papīrpuse” veiksmīgi pārdeva trušus kopā ar sadarbības partneri no Lielvārdes, kur bija liela trušu audzētava – apmēram 1,5 tūkstotis garaušu. “Šajā saimniecībā bija kautuve, tāpēc varēja ērti eksportēt trušu gaļu uz Igauniju. Izmantojot šīs kautuves pakalpojumu, bija jāmaksā 1,40 eiro par trusi. Tagad tādu iespēju vairs nav, jo saimniecība ir likvidēta,” norāda K.Aldersons. Tagad var izvēlēties divu citu saimniecību kautuves – Raganā vai Zaubē, taču tajās pakalpojums maksā 6 eiro par trusi. Tāpēc ir iecere būvēt savu kautuvi. Šobrīd mazajām kautuvēm ir samazinātas prasības, lai veiktu dzīvnieku ekspertīzi pirms un pēc nokaušanas un varētu pārdot vietējā tirgū. Vienojoties ar trim zemnieku saimniecībām, kurās arī audzē trušus un vistas, ir izveidots kooperatīvs “Idealfood”. Paredzēts visiem kopā veidot kautuvi un arī gaļas pārstrādes cehu. “Nu jau divus gadus ir mūsu kooperatīvs, tomēr pagaidām ieceres nav izdevies īstenot. Nākas trušus, arī vistas kaut dārgajās kautuvēs, lai tos vestu uz Rīgu pārdošanai. Trušus pārdod arī dzīvus pašpatēriņam vai arī ved uz Zaubi, kur iepērk dzīvus trušus,” stāsta K.Aldersons. Viņš atzīst, ka, ejot oficiālo kaušanas un pārdošanas ceļu, palielinās izmaksas, tāpēc ne visi var iegādāties trušu gaļu, kas maksā no 15 līdz 35 eiro kilogramā, atkarībā no izvēles – fileja, šķiņķis vai liemenis. Produkcijas pārdošana iespējama arī ar interneta starpniecību. Produktu piegādes iespējams pieteikt Smiltenē, Cēsīs, Siguldā un Rīgā. “Vienošanās paredz, ka es izveidoju kautuvi, bet cits kooperatīva biedrs – ražošanas cehu, kur varēs gatavot produkciju. Šeit ēka ir, bet jāatjauno jumts un jāuzmūrē starpsienas, kā arī, protams, jāizveido atbilstošas telpas,” skaidro Kalvis. Pagaidām nav izdevies būtiski attīstīt mājražošanu, kā bija iecerēts. Neveiksmes mudinājušas mainīt ieceres, bet ne atteikties no tām. Nesen K.Aldersons apguvis desu meistara specialitāti, lai no trušu gaļas gatavotu desas.

Bioloģiskie produkti ir pieprasīti
Pašlaik divās kūtīs “Rankas Birzuļos” ir vairāk nekā 200 dējējvistas, bet paredzēts audzēt vēl 100 gaļas vistas. “Olas ir ļoti pieprasītas, sevišķi Rīgā. Tās tāpat kā citus mūsu produktus var iegādāties ar interneta veikala “www.idealfood.lv” starpniecību. Šāds tirdzniecības veids ir labāks par tiešās piegādes nodrošināšanu,” salīdzina K.Aldersons. Viņš secina, ka vistas audzēt ir pat sarežģītāk nekā trušus. Jāsargās ne tikai no putnu gripas, bet arī no salmonelozes. “Pērn mūsu saimniecībā tika atklāts šīs slimības izraisītājs, tāpēc vajadzēja visas vistas likvidēt. Pēc novietnes dezinfekcijas nācās visu sākt no jauna,” atklāj Kalvis. Ar ko atšķiras bioloģiskās olas no citām? Saskaņā ar bioloģiskās saimniecības nosacījumiem vistām drīkst izbarot tikai savā saimniecībā izaudzētu barību vai arī to iepirkt no citas bioloģiskās saimniecības. “Baroju ar paša izaudzētiem graudiem un dārzeņiem – ne tikai kartupeļiem, burkāniem, bet arī rācenīšiem un ķirbjiem. Turpretim citu saimniecību mājputniem ir atļauts iegādāties kombinēto barību, kas nav bioloģiski sertificēta. Tajā var būt arī ģenētiski modificēta kukurūza vai soja, kas bioloģiskajā barībā nedrīkst būt. Tāpēc bioloģiskās olas ir dārgākas nekā lielo fermu vai māju olas,” norāda K.Aldersons. Viņš uzsver, ka nepiedāvā savu produkciju zaļajos tirdziņos Gulbenē. Vietējā tirgū noteikti nav tik daudz pircēju kā galvaspilsētā, tāpēc izvēlējies Rīgas virzienu. “Mums nav tik svarīgi, cik olu gadā izdēj vista. Svarīgi ir tām nodrošināt savu barību. Tiesa, audzējot gaļas vistas, būs jādomā par cita veida barību. Iespējams, ka tām vajadzēs atsevišķu novietni, kas nebūs bioloģiska. Kad būs kautuve, tajā varēs kaut arī vistas,” spriež K.Aldersons.
Viņš ir ļoti apmierināts, ka izdevies attīstīt lauksaimniecisko ražošanu šajā vietā, kur bija tikai zemes īpašums un pamestas fermu ēkas. “Četros gados neesam kļuvuši bagāti, bet esam nodrošināti. Turklāt pēdējos divos gados ir nopelnīts tikpat, cik varētu saņemt, strādājot ārzemēs. Tas nozīmē, ka mums nav nekur jābrauc peļņā. Protams, bija vajadzīgi kredīti, jo bez tiem neko nevar uzsākt. Tagad tie ir jāatdod, tomēr attīstībai ir perspektīva,” atzīst K.Aldersons.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Kooperācija paver ceļu attīstībai

Kategorijas