Būt klasē – tā ir mana īstā vieta

2019. gada 13. decembris 00:00

1661

Inese Bodunova ir pārliecinājusies, lai panāktu bērnu acīs cieņu, svarīgi ir kļūt par savējo. “Pirmklasnieki atnāca uz šejieni kā kolektīvs. Es esmu ienācēja šajā viņu kolektīvā. Man ir jāpielāgojas, jāmainās, jācenšas parādīt, ka esmu savējais, jācenšas iefiltrēties viņu kolektīvā. Uz šo mirkli jau sāk izdoties, bet septembris un oktobris - tie bija grūti mēneši. Tad viņi mani vēl nepieņēma,” stāsta Inese.

Viņa prata iemācīt mācīties
Inese ar labu vārdu atceras savu Gulbenes 1.vidusskolas pirmo klašu skolotāju Mirdzu Ozolu. Lai viņai vieglas smiltis! “Atmiņā joprojām palikusi matemātikas skolotāja Margarita Češļa. Man patika šī skolotāja. Viņa bija ļoti stingra. Nezinu, vai mēs elpojām vai neelpojām viņas stundās, bet Margaritai Češļai es varu pateikt tikai paldies. Mēs tajā laikā negājām pie skolotāja biedroties vai savas problēmas izrunāt. Mēs gājām mācīties, un viņa prata iemācīt mācīties. Tas ir tas, kas tagad ir aktuāls – iemācīt mācīties. Tas man viņā ļoti patika. Tagad tikai to saproti. Jauka bija skolotāja Ligita Zitāne, kura mācīja latviešu valodu. Viņas stundas bija interesantas. Man pašai skolā visvairāk patika matemātika, un arī tagad pati savā darbā esmu novērojusi, ka matemātiku es protu labāk iemācīt. Tas man vieglāk padodas. Es protu to savu matemātikas patiku iedot arī skolēnam, jo lielākajai daļai skolēnu matemātika arī patīk un arī veicas šajā mācību priekšmetā labāk nekā, piemēram, latviešu valodā. Sākumā pat gribēju par matemātikas skolotāju mācīties, bet matemātika gāja roku rokā ar fiziku, kura gan man nepatika. Savukārt skolotāja Olga Grase man iemācīja dejotprieku. Esmu dejojusi skolā tautiskās dejas, un cenšos, lai tagad manas klases visi bērni arī dejotu tautiskās dejas,” stāsta Inese.

Kopā ar Stāķu skolu no pirmās dienas
Mācoties skolā, Inese domājusi par bērnudārza audzinātājas profesiju, bet viņu ļoti vilināja Liepāja. Aizbraucot uz Liepājas institūta Atvērto durvju dienu, sapratusi, ka tā ir vieta, kur viņa vēlas studēt, un izlēmusi par labu sākumskolas skolotājas profesijai. Absolvējot institūtu, Ineses pirmā darba vieta bija Druvienas pamatskola, kur nostrādājusi divus gadus. “Tur nevajadzēja sākumskolas skolotāju, bet gan krievu valodas skolotāju. Toreiz es drīkstēju mācīt arī krievu valodu. Mācīju to skolēniem līdz 9.klasei, ar kuriem man bija maza gadu starpība. Atmiņā palicis, ka viņi bija lieli cilvēki, bet nekādu problēmu nebija. Viņi mācījās un mani klausīja,” stāsta Inese.
Kad satikusi savu vīru, tad ar Druvienu izlēmuši savu dzīves ceļu nesaistīt. Tas bija laiks, kad Stāķos atvēra skolu. “Toreiz Liāna Troice bija skolu valdes priekšsēdētāja. Gāju pie viņas un vaicāju, vai nevajadzēs darbiniekus. Viņa akceptēja, ka – jā,” atceras Inese.
Šogad Stāķu skola svinēja 25 gadu jubileju, un arī Inesei Stāķu skolā aizvadīti 25 darba gadi. Vispatīkamākās emocijas viņā raisa brīži, kad viņa redz savus pirmos skolēnus, kuri tagad pie rokas jau atved savus bērnus uz šo skolu. “Un atkal uz manu klasi. Tā tie dzīves ceļi ir sapinušies, ka mēs atkal satiekamies,” saka Inese.

Vairāk iedvesmo un gandarī vienkāršās lietas
Lai arī Inese pirmo reizi ir saņēmusi tik augstu, proti, ministrijas apbalvojumu, viņa atzīst - tas ir patīkami, bet vairāk spēka un lielāku gandarījumu viņa rod ikdienas mazajās lietās un notikumos, savā ikdienas darbā. Viņa zina, cik svarīgi ir savā darbā nepalaist garām mirkli un laikus ieraudzīt mazas un bēdīgas acis, cik svarīgi ir kopīgi dalīties priekā, cik būtiski ir prast gan sniegt palīdzību kolēģiem, gan kādā brīdī mācēt arī to palūgt un pieņemt. “Mani vairāk spārno vienkāršās ikdienas lietas, nevis lielie dzīves notikumi,” uzsver Inese.
Skolas darbā svarīgs ir attiecību trīsstūris – skolotājs, vecāks un bērns, un šis attiecību trīsstūris ne vienmēr ir vienkāršs. Ja šis trīsstūris strādā, tad viss ir kārtībā. Šobrīd, kā atzīst Inese, tas īsti nestrādā. “Lielākais izaicinājums man kā pedagogam ir bērnu vecāki. Tas ir darbs ar vecākiem. Vēlētos lielāku vecāku atsaucību. Man tas ir svarīgi. No pirmklasniekiem maz smeļos enerģiju. Viņi vairāk ņem enerģiju no manis, un tad vecāki ir tie, kuri enerģiju man atgriež atpakaļ, līdz ar to bez vecāku palīdzības ikdienā ir grūti iztikt. Svarīgs, protams ir arī skolotāju kolektīvs, un mums tas tiešām ir ļoti jauks,” uzsver Inese.
Viņa stāsta, ka ir kolēģi, kuri izjūt nostalģiju pēc padomju laikiem, kad skolā un klasē valdīja lielāka kārtība un disciplīna. “Jā, disciplīnas varbūt tagad reizēm pietrūkst, bet tas jau atkarīgs no paša skolotāja. Ir jāpanāk, lai tevi respektē kā skolotāju, bet es neteiktu, ka tad bija labāk. Man patīk, ja bērns ar mani strīdas, izsaka savu viedokli, nekautrējas arī pienākt un mani samīļot. Tas man patīk,” atzīst Inese.
Tagad Latvijas izglītības sistēma piedzīvo vērienīgas pārmaiņas. Inese piekrīt, ka tas ir liels izaicinājums, bet viņas uzdevums pirmajās četrās klasēs ir iemācīt bērnam lasīt, rakstīt, rēķināt, izteikt savu viedokli, pamatot savas domas un būt radošam. Viņa novērojusi, ja bērni mācību procesā neredz sasniedzamo mērķi, viņiem nav interesanti, tāpēc visu laiku jādomā par to, kā viņus pamudināt.

Spēj novērtēt to, kas dots
Pati sev Inese spēku smeļas mazdārziņā. Tas ir viņas pozitīvais enerģijas devējs. Būšana tajā – tā ir kā meditācija. Viņai ir iekoptas skaistas ziedu dobes. “Man nav pat tik svarīgi, kas dārzā aug. Galvenais, ka var tur aiziet un relaksēties,” saka Inese. Viņa jūtas labi tad, kad ar savējiem viss ir kārtībā. Inesi iepriecina meitas, kura tagad dzīvo Rīgā, telefona zvani. Možumu sniedz arī stipra un salda rīta kafija. Dvēseles spēku viņa smeļas pie jūras. “Jūras pietrūkst. Laikam Liepājas periods to tā ir iekodējis,” prāto Inese.
Brīžos, kad Inese piemin vēju pilsētas Liepājas laiku, jūtama viņas nostalģija pēc šīs vietas. Viņa neslēpj, ja tagad dzīve būtu jāsāk no tā mirkļa, kad bijusi Liepājā, iespējams, tur būtu meklējusi darbu. “Bet tajā laikā es kaut kā nedomāju par to, ka varētu strādāt un dzīvot Liepājā. Un laikam tā arī vajadzēja. Pabeidzot studijas, es atgriezos savā dzimtajā pusē,” saka Inese.

Stāķu pamatskolas direktore Diāna Šķēla par Inesi Bodunovu:
“Pedagogs ar augstu atbildības sajūtu. Prot plānot, organizēt, realizēt, radot pārsteidzošus pasākumus, mākslas projektus. No sirds iesaistās latvisko tradīciju uzturēšanā skolā gan organizējot gadskārtu ieražu aktivitātes, gan atbalstot tautas deju kolektīvu darbību. Talants iesaistīt, pārliecināt bērnus un vecākus kopējām idejām. Inese ir kolēģis, kuram var droši uzticēties. Kolektīvs deleģējis viņu vadīt skolas arodorganizāciju. Viss, kam Inese pieskaras, vienkārši top.”

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Būt klasē – tā ir mana īstā vieta

Kategorijas