Skolā Īrijā gūst skarbu pieredzi
Deila gan joprojām turpina saņemt jautājumus, kāpēc viņa nepaliek dzīvot pie savējiem ārzemēs. Tādās reizēs viņa atbild: “Es to nevēlos! Man te ir labi! Mana dzīve ir šeit, un domāju, ka arī būs šeit! Te es jūtos vislabāk. Daudzi sūdzas, ka te nav, ko darīt. Ir! Galvenais ir jāgrib! Ja pašam ir motivācija, tad ir daudz ko darīt. Ir tik daudz iespēju! Ir, kas sūdzas, ka nav darba. Bet tagad, piemēram, ir projekti. Ņem, raksti un dari! Darbojies!” uzsver Deila.
Ieslēdzos istabā un raudāju
Tagad, šķiet, katram ģimenē kāds tuvinieks, radinieks vai draugi ir dzīvojuši vai arī turpina veidot savu dzīves ceļu ārzemēs. Arī Deilas ģimene nebija izņēmums. “Pirms vairāk nekā desmit gadiem mana mamma kopā ar vīru aizbrauca uz nepilnu gadu uz Angliju. Tad atgriezās, bet pēc laika jau nolēma doties strādāt uz Īriju. Tur labi veicās. Viņi iedzīvojās un tad pēc kāda nepilna gada atbrauca pakaļ manai māsai un brālim, bet es toreiz pateicu, ka līdzi nebraukšu,” atceras Deila.
Savas domas viņa mainīja, kad pabeidza Gulbenes 2.vidusskolas 11.klasi. Aizlidojusi pie savas ģimenes uz Īriju ar domu, ka dzīvos un turpinās mācīties Īrijā. “Aizlidoju un nodzīvoju tur visu vasaru. Palīdzēju mammai strādāt viesnīcā. Vasara pagāja, un es iestājos skolā,” stāsta Deila.
Zinot Deilas raksturu, to, ka viņa ir ļoti komunikabla, aktīva, atsaucīga, atvērta visam jaunajam, nevienam tuviniekam nav bijis pat šaubu, ka ar iejušanos skolas dzīvē varētu būt kaut kādas problēmas. Tomēr patiesība izrādījās citādāka.
“Pirmkārt, skolā mani atmeta gadu atpakaļ - bija jāiet atkal 11.klasē. Man toreiz bija 18 gadi, bet mani ielika klasē, kur visi bija 15 gadus veci. Mācības notika angļu valodā, bet es neesmu tik spēcīga tajā. Teoriju, kuru stāsta angliski, bija grūti saprast. Jā, matemātikā biju ļoti spēcīga, bet tur tā ir zemākā līmenī. Tur mācīja to, kas man jau bija sen mācīts. Mani pat sauca pie tāfeles, jo redzēja, ka es to vielu ļoti labi pārzinu. Es mēģināju iegaumēt savus klasesbiedrus, lai zinātu, kur doties uz nākamo stundu. Tur sistēma ir citādāka. Bija mācību priekšmeti, kurus apguvām kopā, bet citus atkal ne, līdz ar to domāju, ka es bieži iemaldījos mācību kabinetos, kur man nevajadzēja būt. Biju jauniņā skolā un daudz ko nepārzināju. Mums bija pat speciāli jāiet uz baznīcu, kur notika stundas - kaut kas līdzīgs kristīgajai mācībai, bet daudz ko par to nezinu, jo nomācījos tikai nedēļu un sapratu, ka es to negribu. Ieslīgu dziļā depresijā. Pēc skolas ieslēdzos savā istabā un raudāju. Zvanīju uz Latviju tuviniekiem un lūdzu, lai meklē man skolu šeit, jo tik ļoti vēlējos atgriezties!” pārdzīvoto uztic Deila.
Viņa stāsta, ka māsu vecāki aizveda uz Īriju, kad viņa šeit bija pabeigusi 2.klasi, un viņa ļoti ātri tur iejutās. Brālis bija pabeidzis šeit 5. vai 6.klasi, bet viņš valodās bijis ļoti spēcīgs un arī iejuties. “Es biju lielāka. Un kad mani tajā iemeta...” noteic Deila.
Kad viņa kopā ar mammu devusies izņemt no skolas dokumentus, skolas direktors mammai stāstījis, ka Deila skolā nemaz neesot bijusi. “Toreiz atbildēju, ka esmu taču nākusi visu nedēļu! Izrādās, ka tad, kad stundas sākumā sauc skolēnus pēc vārdiem un atzīmē, mani visu laiku saukuši citā vārdā - šķiet, tas skanēja Dīlija. Es uz šo vārdu neatsaucos, līdz ar to sanāca, ka es stundas nebiju apmeklējusi. Neviens tur skolā neauklējās: saprati - labi, nesaprati - tā paša problēma. Lai arī biju jauniņā, neviens klāt nepienāca un nejautāja, vai vajag kādu palīdzību, vai es saprotu. Viņi, man liekas, pat nepamana, vai tu tur esi vai neesi. Es biju izsviesta no savas komforta zonas un iemesta kaut kur nezināmā. Es nevarēju iejusties,” stāsta Deila.
Viņai atmiņā palicis skolas formastērps – pelēks ar gariem svārkiem. Skolotāji bijuši gados veci. Pati skola – mūra ēka, kura bijusi iežogota, klašu telpas nav bijušas gaišas un modernas.
“Kad aizlidoju uz Īriju, sākumā es vēl neaptvēru to, ka tur patiešām dzīvošu. Kad sākās ikdiena un skola, tad sapratu, ka es to negribu. Man nekad nav bijis problēmu ar komunikāciju, bet tur es nebiju es pati. Aptuveni vēl pēc nedēļas jau lidoju atpakaļ uz Latviju. Aizbraucu dzīvot uz Madonu pie tēta un tad tur arī pabeidzu 12.klasi. Arī tur taču biju jauniņā klasē un skolā, bet tur es ātri iejutos. Un tad dzīves ceļš mani atveda atpakaļ uz Gulbeni. Te ir mana pārējā ģimene – manas omes un citi tuvinieki,” stāsta Deila.
Arī galvaspilsēta nevilina
Pēc vidusskolas absolvēšanas Deila devās uz Rīgu apgūt friziera arodu. Kursos studēja arī skaistumkopšanu, bet tas viss viņu neaizrāva. Arī Rīgas dzīve, tās ritms ne studiju laikā, ne arī tagad viņu nevilina. “Sākumā pastrādāju šajā nozarē, bet sapratu, ka tas nav domāts man. Es tagad sešus gadus strādāju vienā vietā. Tas gan ir netipiski pēc skaistumkopšanas, jo esmu pārdevēja konsultante Gulbenes veikalā, kur tirgo motorzāģus, bet tur es jūtos labi,” atzīst Deila.
Viņa Gulbenē ir pabeigusi arī Juridisko koledžu. “Esmu daudzfunkcionāla. Ja vajag radiniekiem šajā jomā palīdzēt, tad es palīdzu. Man jau saka, lai iekārtoju sev kabinetu un strādāju šajā jomā, bet es nevarētu sēdēt tikai kabinetā - tas nav domāts man,” saka Deila.
Kategorijas
- Afiša
- Sporta pasākums
- Izstāde
- Koncerts
- Balle
- Teātris
- Pasākums
- Baznīcā
- Meistarklase
- Kino
- Izlaidums
- Jauniešiem
- Senioriem
- Bibliotēkā
- Bērniem
- Tirdziņš
- Laikraksta arhīvs
- Foto un video
- Palīdzēsim ķepaiņiem!
- Mēs pamanījām!
- Citas ziņas
- Atbildam lasītājiem
- Reklāmraksti
- Veselība
- Kultūra un izklaide
- Dzīvespriekam
- Konkursi
- Horoskopi
- Sports
- Cope un medības
- Vietējās ziņas
- Kriminālziņas
- VĒLĒŠANAS 2017
- SAEIMAS vēlēšanas
- Pašvaldību vēlēšanas
- Vārds deputāta kandidātam!
- Latvijas ziņas
- Noderīgi
- Interesanti
- Eiropas Savienībā
- Laika ziņas
- Skolēnu, jauniešu aktivitātes
- Statiskas lapas
- Ceļojumi
- Ēdamprieki
- Projekti
- Projekts "Riska bērni"
- Projekts "Saimnieko gudri"
- Projekts "Kam ticēt?"
- Projekts "Medijs vai mediju izstrādājums?"
- Projekts "Paver plašāk logu no senatnes"
- Projekts "Mediju kritika"
- Projekts "10 gadi Gulbenes novadā - vai veiksmes stāsts?"
- Projekts "Rūpēsimies par vidi!"
- Projekts "Mediju projekts"
- Projekts "Vide"