Jaunaudzēs egli cirst nedrīkst!

2019. gada 18. decembris 10:52

479

Kādu, kā un kurās vietās drīkst cirst eglīti, lai saudzētu dabu? Šāds jautājums ir aktuāls, dodoties pēc svētku eglītes, lai izrotātu māju un radītu svētku sajūtu.

Informē AS “Latvijas Valsts meži” (LVM).
Eglīti bez maksas drīkst cirst tikai LVM apsaimniekotā mežā. Kad vieta atrasta, jāizvēlas eglīte, kas aug ceļa vai grāvja malā, uz stigām, zem elektrolīnijām vai pieaugušā mežā zem lieliem kokiem, bet ne jaunaudzēs un jaunā jauktu koku mežā – tur koki ir īpaši stādīti un kopti, lai arī nākotnē veidotos kupla meža ainava. Vēl eglītes aizliegts cirst publiskajos dabas parkos un īpaši aizsargājamās dabas teritorijās, kas atzīmētas ar ozollapas attēlu uz zaļa fona. Tāpat jāuzmanās, vai izvēlētā eglīte neaug citu īpašnieku mežā.

Kādu izvēlēties?
Proporcionālai eglei augstuma un pamatnes zaru laukuma diametra attiecība ir 1,5:1. Egles zari visās pusēs izauguši vienmērīgi, tie ir pietiekami stingri, lai nenolīktu zem rotājumu svara, bet galotne nav pārāk kaila. Noskatītā eglīte augstumā nedrīkst pārsniegt trīs metrus, un celma diametram jābūt mazākam par 12 centimetriem. Nevajadzīgos apakšējos zarus var nozāģēt vai nocirst un atstāt turpat mežā. Ņemt vērā – eglīte jānozāģē līdz ar zemi. Ja nocirtīs tikai galotni, egle tālāk augs kroplīga.

Kā ilgāk saglabāt zaļu?
Eglīti iestiprina kājā, kurai apakšā ir trauks ar ūdeni, un regulāri pārbauda, vai ūdens nav iztvaikojis. Pirms likšanas ūdenī egles stumbru atbrīvo no mizas un iezāģē, lai koks labāk uzsūktu mitrumu. Ūdenim var pievienot glicerīnu, aspirīna tableti un pāris karotes cukura, kas baros koku. Lai egle ilgāk izskatītos labi, to var ievietot traukā ar mitrām smiltīm.
Kad Ziemassvētku eglītei noņemtas rotas, nenomet kociņu pa roku galam – arī pēc svētkiem tā var būt noderīga. Ar egļu zariem var apsegt rozes, bet nobirusi egle vasarā būs labs balsts puķuzirnīšiem. Arī pilsētā par eglīti var parūpēties, kā nākas, piemēram, augumā garākās var sagarināt un piedāvāt cilvēkiem, kuri savus mājokļus apsilda ar malku.

Dzīvības simbols
Parastā egle Latvijā ir otra izplatītākā kokaugu suga aiz priedes. Egles mūža ilgums ir 200–300 gadu, tā var izaugt pat 40 metru gara. Eglēm ir sekla sakņu sistēma, un, ja egļu audze nav aizsargāta no valdošā vēja, tās bieži izgāž ar visām saknēm. Parastajai eglei ir konusveida vainags ar atstāvošiem vai mazliet nokareniem zariem. Zaļās, smaržīgās skujas ar kātiņu pie koka turas piecus līdz septiņus, reizēm pat desmit gadus. Šie mūžzaļie skujkoki arī zied, bet tikai 25–30 gadu vecumā. Čiekuri ienākas tā paša gada oktobrī, bet sēklas izbirst nākamā gada pavasarī. Egle ir izteikti ēncietīgs koks, kas ilgi var augt citu koku noēnojumā, bet pārlieku lielu mitrumu gan tā necieš.
Tradīcija rotāt svētku galdu ar mūžzaļiem augiem radās Senajā Grieķijā un Romā. Sākumā par zaļo rotu kalpoja olīvkoku un lauru koku zari. Bet ziemeļos, kur lauru koku nebija, mājas rotāja ar egļu zariem. Cilvēki ticēja, ka mūžam zaļais koks ir dzīvības simbols un tā asās skujas aizbaidīs ļaunos garus, raganas, velnus un burvjus. Vēlāk radās tradīcija gadumijā rotāt eglīti ar košiem dzīpariem, sārtiem āboliem un cukura kliņģeriem, tad parādījās greznas stikla bumbas, elektrisko spuldzīšu virtenes.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Jaunaudzēs egli cirst nedrīkst!

Kategorijas