Ziemassvētki Latvijā pēc 21 gada

2019. gada 20. decembris 00:00

1616

Saruna notiek Barkovsku mājā Gulbenē. Divas vecākās meitas ir skolā, abi mazākie brāļi ir dārziņā. Sarunā klāt ir jaunākā atvase Sofija. Šie būs pirmie Ziemassvētki Latvijas mājās gan viņai, gan arī visai kuplajai ģimenei. Tētis Māris smaida, ka Dānijā ir aizvadīta puse no viņa mūža. Tur viņš saticis latviešu meiteni Iritu un abi apprecējušies.

Latviešu meiteni ar ziediem gaidīja lietū
Māris dzimis un audzis Jēkabpils novadā. Pabeidzis Bebrenes lauksaimniecības tehnikumu, gadu nodienējis armijā un 1998.gadā devies uz Dāniju meklēt prakses iespējas. “Toreiz 19 gados solītā alga bija ļoti vilinoša un mana izglītība kā vetfeldšerim tur pavēra pirmās iespējas strādāt fermā kā veterinārārsta palīgam,” atceras Māris.
Četrus gadus vēlāk ar līdzīgu motivāciju uz Dāniju strādāt devās meitene no Gulbenes novada Daukstēm. “Biju mācījusies Jaungulbenes profesionālajā skolā, un man bija liels sapnis pabeigt augstskolu Latvijā, taču nepietika finanšu studiju maksai. Pēc vidusskolas mācījos arī vairākās Bībeles skolās, arī Saldū Gregorskolā. Tur viena sieviete man palīdzēja iekārtoties par auklīti Dānijas pilsētā Frederiksundā,” stāsta Irita. Neko daudz iekrāt nav izdevies, jo ļoti bieži Irita lidojusi uz mājām. “Jā, man bija tāds kā kultūršoks. Pati nācu no diezgan nabadzīgas ģimenes, bet tur nokļuvu ļoti bagātā ģimenē ar pilnīgi atšķirīgu dzīvesveidu. Tomēr viņu ģimenē ieraudzīju, cik mīlošas var būt attiecības starp ģimenes locekļiem. Tad arī pati sāku domāt, ka noteikti nākotnē vēlos ģimeni un bērnus. Sāku strādāt labāk atalgotu darbu dārzkopībā Handrupā. Tur iepazinos ar Māri,” stāsta Irita.
Māris piebilst, ka, tiklīdz tur strādājošie latviešu puiši dzirdējuši, ka atbrauc kādas meitenes no Latvijas, uzreiz cits citam padevuši ziņu un centušies braukt iepazīties. Visiem svešumā pietrūcis Latvijas sajūtas. “Irita bija iekārtojusies darbā netālu no vietas, kur es strādāju. Tajā dienā lija lietus, atceros, kā viņu gaidīju visu dienu. Biju pat ziedus nopircis,” ar smaidu stāsta Māris.

Ģimenes tiek atbalstītas
Kāzas abi svinējuši jau pēc pusgada Latvijā. Dānijā abiem bija stabils darbs, tādēļ nolēmuši dzīvot tur. Tomēr zinājuši, ka kādreiz atgriezīsies. “Esmu Dievam pateicīga par laiku Dānijā. Tā ir laba pieredze dzīvei un izpratnei par pasauli,” novērtē Irita.
Laulībā ar Māri viņa pasaulē laidusi piecus bērniņus. Abi stāsta, ka Dānijā valsts atbalsts ģimenēm ir bijis jūtams ik uz soļa. “Ja ģimenes vidējie ienākumi ir zem valstī noteiktā, tiek piešķirts būtisks atbalsts visam – ir pabalsti un atlaides dažādiem rēķiniem,” stāsta Māris. Jaunie vecāki pieredzējuši, cik laba sociālā sistēma ir izveidota. “Protams, tev obligāti ir jāstrādā, ja gribi labi dzīvot. Tāpat kā Latvijā, arī tur daudziem ir kredīti un lieli rēķini, kas jāapmaksā. Tomēr, ja tu strādā, tad vari atļauties, piemēram, iegādāties jaunu mašīnu. Ja tev nav naudas, valsts dos iespēju nopelnīt, ja tev nav, kur dzīvot, valsts iedos, kur dzīvot,” pozitīvo novērtē Māris.

Balsi paaugstināt nav nepieciešams
Dāņi noteikti ir pārliecinātāki par sevi nekā latvieši, viņi ir ļoti orientēti uz biznesu un ir ļoti kreatīvi. Vadītājs nekad nepaaugstina balsi uz padotajiem, jo tā neko neiegūsi – tā ir viena no Māra iegūtajām atziņām. “Novēroju, ka Dānijā lielie vadītāji ciena darbiniekus. Ja kaut kas salūst, uz tevi nebļauj, bet visu izrunā un ļauj mācīties no kļūdām. Uzskatu, ka tikai tā arī es tiku uz priekšu,” ir pārliecināts Māris.
Viņš Dānijā strādājis otrā lielākajā cūkkopības fermā. Kā vadītāja vietniekam viņam atbildība ir bijusi par visu, arī par 16 cilvēku kolektīvu. “Ja redzi otrā potenciālu, centies viņu stimulēt un pacelt, kā arī uzticēties. Darba pieredze Dānijā man ir devusi iemaņas, ka var panākt rezultātu, nepārkāpjot otra personīgās robežas,” iegūto rezumē Māris.
Šobrīd viņš Latvijā vēl ir darba meklējumos un cer, ka pavisam drīz būs iespēja strādāt jomā, ko labi pārzina – cilvēkresursu un projektu vadība, pārdošana.

Sievietes valdonīgākas, vīrieši dara mājas darbus
“Man kā meitenei no Padomju Savienības, kura bija pieradusi, ka sieviete taisa ēst un kārto māju, bija pārsteigums, nonākot vietējā ģimenē. Redzēju, ka sievietes mierīgi sēž un pļāpā, kamēr vīrieši klāj galdu, gatavo maltīti un pēc tam novāc traukus,” saka Irita. Arī turpmākos gadus viņa bieži piedzīvoja ko līdzīgu.
Dānijā sievietes ir valdonīgākas nekā vīrieši un vēlas būt galvenās daudzās jomās. Latvijā bērnus uz skolu un pulciņiem biežāk ved mammas, bet Dānijā tas ir otrādi. Tur tieši vīrieši dara daudzus mājas darbus, kā arī pavada ievērojamu laiku ar bērniem. Uz jautājumu, kāds ir pašu uzskats par lomu sadalījumu ģimenē, Māris atbild, ka tomēr labi, ja vīrs var būt autoritāte savai sievai.

Skolās neatstumj un integrē visus
“Ja Dānijā kādam bērnam ir dzimšanas diena, tad parasti svinēt tiek aicināta visa grupiņa vai vēlāk klase. Mums tas bija liels izaicinājums, bet piedzīvojām to, kā tas saliedē gan bērnus, gan vecākus,” stāsta Irita.
Viņa atklāj, ka tur vairāk pat par burtu mācēšanu tiek vērtētas sociālās prasmes. “Jau kopš mazotnes bērni tiek mācīti, kā pieņemt otru un kā risināt sarunas. Skolotāji ļoti pievērš uzmanību, lai kāds netiktu izstumts,” bilst Irita. Tomēr viņai grūti pieņemt ļoti lielo brīvību dažādos uzskatos. “Bērni jau kopš mazotnes tiek mācīti respektēt pilnīgi visu, arī citādo. Piemēram, tur ir dažādi ģimenes modeļi: var būt arī ģimene “mamma-mamma”, “tētis-tētis” vai pat “tētis-mamma-mamma”. Ir ļoti daudz šķirto ģimeņu, tāpēc bērni mēdz nedēļu dzīvot tēta ģimenē un nedēļu mammas ģimenē,” stāsta Irita.

Latvija vienmēr bijusi sirdī
Katru gadu ģimene centusies atbraukt uz Latviju, tomēr, paliekot arvien kuplākai, tas kļuvis grūtāk. “Arī tur uz vietas mums kļuva grūti, jo nebija ne radinieku, ne ļoti tuvu draugu, kas varētu palīdzēt bērnu pieskatīšanā. Vīram, strādājot otrā lielākajā kaujamo cūku ražotnē, darbs bija nepārtraukti,” stāsta piecu bērnu māmiņa.
Irita atklāj, ka šogad viņai uzstādīta ļoti satraucoša diagnoze. “Brīdī, kad man paziņoja - ir atklāts krūts audzējs, sapratām, ka laiks doties uz Latviju. Lēmumu pieņēmām mēneša laikā. Esmu ļoti priecīga, jo te ir mana ģimene, draugi un arī draudze,” optimistiski noskaņota ir jaunā sieviete, jo visu laiku esot vēlējusies, lai bērni aug Latvijā.

Saviļņojums noteikti Ziemassvētkos būs
Irita ar Māri atzīst, ka jau šobrīd ir ļoti aizkustināti, ka šogad Ziemassvētki tiks sagaidīti mīļajā Latvijā. “Man ļoti patīk Latvijas daba un gaiss. Kad ir zvaigžņotās debesis, es patiešām jūtos kā bērnībā,” stāsta Irita.
Māris atceras, ka bērnībā Ziemassvētki nav svinēti. “To sākām darīt tikai kopā ar savu ģimeni Dānijā. Kopš abi esam kristieši, šo svētku fokusā ir Kristus dzimšanas vēsts,” atklāj Māris. Arī Dānijā svētku dienā ir apmeklēta draudze un rīkotas svētku vakariņas. Tas tiks darīts arī Latvijā.
“Es patiešām esmu ļoti saviļņota, ka šogad Ziemassvētkus svinēsim šeit. Mēs noteikti visa ģimene būsim kopā savā draudzē un šogad vairāk centīsimies domāt par to, ka patiesais prieks nav dāvanās. Ļoti gribam, lai bērni mācās ieraudzīt gan kristīgās vērtības, gan savstarpējo attiecību nozīmi. Novēlu katrā cilvēkā ieraudzīt to labo un gaišo un arī teikt labas lietas citiem, uzmundrināt, iedrošināt. Ja redzat kādu bēdīgu cilvēku, pajautājiet, vai nevajag viņam kādu palīdzību,” sirsnīgi saka Irita.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Ziemassvētki Latvijā pēc 21 gada

Kategorijas