Kokles dvēsele ir skanējumā

2019. gada 20. decembris 00:00

1278

Latviešu folklorā un latviskajā dzīvesziņā ir ļoti daudz, ko savai ikdienai un svētkiem var paņemt mūsdienu modernais cilvēks. To apliecina “Druvienas cilts”, kurā apvienojušies gan bijušie druvēnieši, kas tagad dzīvo citur, gan vietējie iedzīvotāji. Domubiedru grupā galvenokārt ir gados jauni talantīgi cilvēki, kuri meklē, rada un svin latviskus gadskārtu svētkus, izzinot senču atstāto mantojumu. Nesen druvēnieši Aisma un Rihards Valteri saņēma Folkloras biedrības balvu “Austras koks” par latviskās dzīvesziņas veicināšanu un kopšanu. Uz sarunu aicinājām Rihardu, jo Aisma auklē tikai pirms nedēļas dzimušo dēliņu Marģeru - meitas Ronjas brālīti.
- Kāds jūsu ģimenē ir šis laiks?
- Pašlaik mazliet klusāks un mierīgāks, jo mums ir piedzimis dēliņš. Tas nozīmē, ka gan Aisma, gan es vairāk uzturamies mājās. Mūsu ģimene šobrīd dzīvo kopā ar Aismas mammu un vecākās māsas ģimeni, turklāt uz svētkiem mājās sabrauc arī abas pārejās Aismas māsas ar savējiem, tādēļ Ziemasasvētki mūsmājās tiek svinēti kuplā pulkā, piekopjot visiem mīļas tradīcijas. Dziedam dziesmas - gan no tautasdziesmu pūra, gan klasiskā Ziemassvētku repertuāra, skan kokles, klavieres un ģitāra. Bluķa vilkšana ap māju ir svēta lieta, lai sētā neielaistu neko negatīvu. Noteikti ir jāiekur ugunskurs, kurā šo bluķi pēc tam sadedzināt, svētku ugunskurā sededzinām arī vecos Jāņu vainagus. Tad arī var nākt jauns gads ar jaunu enerģiju. Protams, tiek pušķota egle ne tikai mājās, bet arī mežā ar cienastu zvēriņiem. Tomēr galvenais ir dziedāt tautasdziesmas un muzicēt, kas ir svarīgākā svētku sastāvdaļa. Pret kristīgajiem Ziemassvētkiem man ir neitrāla attieksme. Kristīgās tradīcijas Latvijā ir spēcīgas, lai gan senatnē šī ticība tika uzspiesta. Tas notika pakāpeniski un mērķtiecīgi, bet tagad sabiedrības lielākā daļa to ir pieņēmusi, izpratusi un atzinusi par labu esam. Ceļš pie Dieva ir katra paša ziņā.
Tagad no Aismas esmu pārņēmis Lizuma folkloras kopas vadību. Mainījies ir gan kopas sastāvs, gan arī tās nosaukums. Vairāk nekā gadu jau esam ar nosaukumu “Āravieši”. Izrādās, par āraviešiem sauca tos Lizuma apkārtnes iedzīvotājus, kuri dzīvoja tālāk no Gaujas. Upes krastos dzīvojošie tika saukti par gaujmaliešiem, bet ļaudis dziļāk mežos - par āraviešiem. Pagājušajā gadā daļa folkloras kopas dalībnieku katrs sev izgatavoja kokli, tā iepazīstot tās tradicionālo izgatavošanas metodi. Kokles spēli var apgūt vienkārši, bet to izkopt nav viegli. Tam vajadzīgs mērķtiecīgs darbs. 21.decembrī folkloras kopa muzicēs un dziedās Lizuma pagasta “Kalaņģos”, kur ieskandinās Saules gadu. Šis ir laiks, kad diena ir visīsākā un nakts visgarākā – tātad ziemas saulgrieži jeb īstie latviešu Ziemassvētki.
- Ar ko atmiņā paliks aizejošais gads?
- Svarīgākā, protams, ir dēla piedzimšana. Vēl viens liels un ilgi gaidīts notikums mums bija novembra sākumā rīkotais postfolkloras grupas “Dārdi” albuma prezentācijas koncerts. Šajā grupā muzicējam kopā ar Vītolu ģimenes brāļiem un vēl četriem tuviem draugiem. Diskā “Stipri vārdi” izvēlētas dziesmas, kas mums ir tuvas kopš bērnības, jo tās dziedāja mūsu vecāki, darbojoties dažādās folkloras un deju kopās Atmodas gados. Tiesa, “Dārdu” izpildījumā labi zināmās dziesmas tiek atskaņotas ar dažādiem folkloras skanējumam netradicionāliem mūzikas instrumentiem, kā arī likti klāt jauni vārdi no tautasdziesmu pūra. Mūsu grupa nav piesaistīta nevienai kultūras vai pašvaldības iestādei, tādēļ diezgan spraigs darbs bija jāiegulda, meklējot atbalstītājus. “Dārdi” ar savu radošo darbību cenšas folkoru integrēt sabiedrībā, sevišķi starp jauniešiem. Globālā kultūra sajauc un ietekmē tautas, tāpēc, integrējot svešās ietekmes, nevajadzētu tajās izšķīst, bet vēl jo spēcīgāk uzsvērt to, kas mums kā latviešiem ir īpašs un stiprs. Tikai tā tradicionālā kultūra var pastāvēt cauri laikiem, arī jaunos veidos. Diskā ir gan tautasdziesmas, gan oriģināldziesmas. Tiesa, šobrīd “Dārdu” aktivitātes ir pierimušas, jo mūsu galvenā dziesmu izpildītāja Aisma auklē dēliņu. Viņa ir diskā ietvertās “Austošās saules dziesmas” un “Šūpļadziesma cilvēkam” vārdu autore, bet mūziku radījuši grupas puiši.
Patīkams pārsteigums mums abiem ar Aismu bija Folkloras biedrības balva “Austras koks” - veicināšanas uzslava “Iedvesma” par latviskās dzīvesziņas kopšanu. Sākumā to neuztvēru visai nopietni, bet izrādījās, ka tā ir nozīmīga balva, jo ir vērtējums tam, ko darām, apliecinājums, ka tas ir vajadzīgs. Folkloras kopu dižkoncertā VEF kultūras pilī, kur pasniedza balvu, tikos ar cilvēkiem, kuri aktīvi ir iesaistījušies folkloras kustības veicināšanā. Kas ir iedvesma? Profesionāls mākslinieks negaida iedvesmu, bet mērķtiecīgi strādā. Viņš dzīvo iedvesmā par savu darbu. Savukārt cilvēkiem, kuriem ir mākslinieciskas vai radošas prasmes, periodiski rodas iedvesma kaut ko īstenot.
- Esat viens no kokļu meistariem, arī multimākslinieks, kas muzicē un gatavo gan bungas, gan ģīgas.
- Kokles gatavoju kopš 2012.gada, bet joprojām mācos un eksperimentēju. Sākums mums, vairākiem kokļu darinātājiem, ir viens – Māris Jansons, kuru savulaik Vītolu ģimene rosināja organizēt kokļu darbnīcu Druvienas skolā. Toreiz Viktors Černoglazovs, Ģirts Laube un es iemācījāmies gatavot kokles. Sākumā tās bija ļoti vienkāršas. Lai izgatavotu tiešām labu instrumentu, ir daudz jāmācās un jāizkopj prasmes, tāpēc katram kokļu meistaram veidojas savs rokraksts. Manus darbus var pazīt pēc vizuālā dizaina, jo tāds ir viens no mērķiem – koklēm jābūt vizuāli perfekti nostrādātām, turklāt cenšos, lai manas kokles būtu vieglas, smalkas un skanīgas. Mūsu nacionālā instrumenta radīšanas pamatā ir doma – to var izgatavot katrs pats no dažādu koku materiāla. Kokles izgatavoja, godinot senčus. Turpetim tagad kokļu darināšanā vērojama specializācija, to gatavošanas metodes tiek izkoptas. Līdz ar to mūzikas instrumenti iegūst labāku kvalitāti, pieredze tiek ne tikai apgūta, bet arī saglabāta. Kokļu būve mūsdienās vairs nav tikai amatniecība. Tā apliecina meistara mākslu izpaust savu dvēseli. Kokles dvēsele ir katrā meistarā, tā jūtama instrumenta skanējumā, kas uzrunā cilvēkus.
- Ne tikai kokļu gatavošana, muzicēšana un gadskārtu svētku svinēšana liecina, ka “Druvienas ciltī” ir talantīgi un radoši cilvēki. Kā skaidrot, ka tieši Druvienā ir tāds kodols?
- Jā, Druvienā ir tādi cilvēki, un vieta bez cilvēkiem būtu tikai vieta. Līdzīgi domājoši cilvēki ir tie, kas piešķir vērtību šai vietai. Viņi strādā, lai attīstītu un īstenotu savas idejas, turklāt spēj savā starpā sadarboties. Tas, manuprāt, ir retums laukos. Te cilvēku ir mazāk nekā pilsētā, bet katrs ir unikāls. Ja vienā vietā ir vairāk šādu cilvēku, tad ir liela iespēja, ka tur attīstīties kaut kas savdabīgs. Labi atceramies domātājus, māksliniekus, dzejniekus un rakstniekus, kuri ir mūsu novadnieki: Jāni Poruku, brāļus Egles, brāļus Straumes un citus kultūras cilvēkus, kuri ir šeit auguši un strādājuši. Katra cilvēka attieksme pret apkārtējiem var veicināt attīstību un izaugsmi kopējā telpā. Turot gaismā kultūras dzīvi, tā ietekmē apkārtējos cilvēkus, arī viņi cenšas tajā iekļauties un izpaust sevi. Tas ir jauki, ka domubiedri ir kā magnēts Druvienai.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Kokles dvēsele ir skanējumā

Kategorijas