Ziemassvētku brīnums

2019. gada 20. decembris 00:00

Ziemassvētki togad nāca tik gausi, ka daudzās ģimenēs bērni sāka pat šaubīties, vai tie vispār atnāks. Sniegs nesniga un nesniga, bet kas tad tie Latvijā par Ziemassvētkiem - bez sniega? Var nebūt mājās svētku eglītes, pīrāgu un dāvanu, bet sniegam uz svētkiem vienalga jābūt! Tas ir tikpat kā balts galdauts uz svētku galda. Bērni gandrīz katru dienu par to vien runāja, tomēr katru rītu, loga aizkarus atvelkot, gaidīja vilšanās: zaļā zālīte nelielajā dārziņā ar katru dienu stiepās garāka un garāka. Zīlītes slinki knābāja balkonā uzkārto speķi, bet no jumta kā asaras pilēja lietus lāses.
Ziemassvētku vecītis ar dāvanām atbrauc allažiņ pa sniegu, siltās drēbēs saģērbies. Vai varēja paredzēt, kā vecītis ieradīsies šogad? Protams, šaubu nebija - viņš vienalga ieradīsies. Tad bērniem būs jāatskaita mācītie dzejolīši un pienāksies saldumu paciņas, būs rotaļas.
Zariņu ģimenē svētku gaidīšanas prieks šogad bija tāds kā noplacis ne tikai sniega trūkuma dēļ: arī mamma gandrīz ik dienu skandināja, ka viņiem mājās svētku šogad nebūs, jo tētis ir projām ārzemēs peļņā, naudiņas mājās ir maz un galu galā viņai nav garastāvokļa svētkus rīkot. Aiziešot tikai uz bērnu eglīti un nekādu mājas svinēšanu viņa netaisīšot, televizorā rādīšot Ziemassvētkus, neko labāku par televizoru jau neviens vēl neesot izgudrojis. Jā! Kalendārā ar sarkanu krāsu ir atzīmētas svētku dienas, bet tos rīkot vai nerīkot ir katra paša darīšana.
Pērnie Ziemassvētki Antriņai bija gandrīz piemirsušies. Gads ir bijis tik garš! Antriņa pērngad bija knīpa, trīs gadus veca, tāpēc neko par Ziemassvētku vecīti, dāvanām un saldumiem nevarēja atcerēties, jo bērnudārzā vēl negāja. Atmiņā bija iespiedusies tikai lielā kultūras nama egle, pie kuras viņa tā nobijās no Ziemassvētku vecīša bārdas un lielā deguna, ka aizmirsa pat savu dzejolīti un sāka raudāt. Laikam tikai pārbīlis no svētku vecīša bija palicis atmiņā. Tas nebija mīlīgs vecītis!
Abi brāļi gāja jau skolā, tāpēc par svētkiem zināja pietiekami daudz, lai nojaustu patieso Ziemassvētku vecīša izcelšanos, tomēr māsiņai viņi stāstīja to, kam paši bija ilgi ticējuši: galvenais svētku labdaris ir un paliek Ziemassvētku vecītis, kas atbrauc vai nu ziemeļbriežu kamanās no Lapzemes, vai atbrien tepat no nekurienes...
Antriņa ticēja skaistajām Ziemassvētku pasakām un no visas sirds šogad gaidīja svētkus ar sarkano mašīnu karavānu... Televizorā gandrīz ik vakaru rādīja vīru sarkanajā mētelī, kas lido arī pa gaisu ziemeļbriežu ragavās, viss apkārt mirdz un laistās. Šogad viņa no vecīša nebaidīsies! Tas droši vien būs citādāks vecītis - ar mīlīgāku seju un mazāku degunu.
Beidzot sāka snigt! Kas ilgi nav bijis, tas šķiet neatkārtojams un skaists! Sniegs krita un krita, pūkainas baltas segas dabūja katrs stāds, katrs krūms un koks. Zīlītēm atgriezās apetīte, un tās bariem vien sāka pulcēties pie balkonā izkārtā speķa. Mamma pārnāca no darbiņa ar padusē iespiestu eglīti - zaļu un kuplu, sniegā nedaudz samirkušu: “Es nolēmu, ka Ziemassvētki šogad mums nedrīkst aiziet garām. Ir labas ziņas... Mums ir jāgatavojas uz svinēšanu! Pie darba, bērni!”
Bērni sameklēja uz balkona nolikto eglītes kāju, un drīz jau meža zaļsvārce tika gatavota svētkiem, izgreznota un sapušķota. Krāsainās pērnā gada elektriskās lampiņas arī nebija sabojājušās, un gaismiņas uzsāka vizuļot. Ar šo brīdi Zariņu mājās sākās pilnīgi cita noskaņa, un pats jaukākais bērniem bija tas, ka mamma atkal ir jautra, mīļa un vairs nemaz par niekiem nebaras. Katram atradās darbiņš, lai svētki tiktu godam sagaidīti...
Bieži iedžinkstējās arī mammas mobilais telefons. Daudzas dienas tas bija klusējis kā sabojājies, bet tagad mamma runāja un runāja, reizēm izsteidzoties verandā. “Viņai laikam palicis karsti,” nosprieda Antriņa. Tas, ko viņa runāja, izklausījās priecīgi. Vai zvanīja tētis? To gribējās zināt, bet mamma tikai noteica, ka zvanījis ir pats Ziemassvētku vecītis, kas viņus apmeklēšot varbūt šovakar, tikai tā pavēlāk, jo ceļš esot tāls, un gaidāms kāds pārsteigums. Visi iesaistījās Ziemassvētku vecīša gaidīšanas priekā. Lielie brāļi teica, ka no prieka sirdij krūtīs pietrūkstot vietas - tik jauki esot!
Kad pulkstenis rādīja jau devīto vakara stundu, atkal iezvanījās telefons, un mamma nebija vairs tik priecīga kā iepriekš: vecīša šovakar nebūs! Tās sasodītās robežas... Toties rīt no rīta solījās. Labi, ka tā! Antriņa aizmiga drīz. Viņa bija tā piekususi, ka acis aizkrita kā smagi vāki, līdzko padzirdēja, ka Ziemassvētku vecīša šovakar nebūs. Mamma tikko paspēja mazo miegamici aiznest līdz gultai un novēlēt vissaldāko Ziemassvētku sapnīti.
Otrā rītā Antriņa pamodās agrāk. Lielajā istabā eglītē mirguļoja krāsainās spuldzītes, bet uz mīkstā krēsla spīdēja kas spožs un sarkans. Ziņkārība vedināja izpētīt, kas ir tas, kā vakar tur nebija un tagad tā spīd: sarkanā drēbe šķita mīksta, tai gar malu bija balta, pūkaina atloce. Turpat uz krēsla bija sarkana ar baltu malu tāda kā cepure, kādu Antriņa bija redzējusi televīzijā.
“Kur ir Ziemassvētku vecītis? Viņš ir palicis pie mums pa nakti!” viņa metās uz mammas istabu pavēstīt par savu atradumu. Istabā virs mammas gultas dega spoža elektrisko gaismiņu virtene - tik skaista, ka Antriņa nevarēja ne acis nolaist! Arī tās tur vakar nebija. Istabā - neviena! Mammu un brāļus viņa atrada virtuvē.
“Kur ir Ziemassvētku vecītis?” Antriņa vaicāja. “Es redzēju viņa drēbes tur – istabā! Kāpēc viņš tās novilka? Vai viņš ir prom? Vai brīnuma vairs nav?”
Un kāda maza asara nodevīgi ritēja pa vaigu.
“Viss ir kārtībā!” mamma paņēma klēpī savu mazo Antriņu un sabučoja uz asarainā vaidziņa. “Ir pārbraucis tētis, viņš ir saticis ārzemēs Lapzemes Ziemassvētku vecīti, un Latvijas vecītim tas pats galvenais pasaules vecītis sūta kostīmu kā dāvanu.”
Abi brāļi sāka smieties kā kutināti: “Sūtījums no ārzemēm! Tas nu gan ir “kruti”! Tikai mūsu tētim tā gadās. Galvenais - arī tētis pats laimīgi mājās!”
Bērnudārzā Ziemassvētki šogad bija izdevušies. Ziemassvētku vecītis visu pasākuma laiku bija kopā ar bērniem, stāstīja visādus jokus, dziedāja līdzi dziesmiņas un gāja rotaļās, tad dalīja saldumus un dāvanas. Šogad tās bija skaistas. Dārziņa vadītāja Ziedīte teica, ka dāvanu sponsors ir kāds devīgs cilvēks no ārzemēm. Antriņa kādu laiciņu pat sēdēja Ziemassvētku vecītim uz ceļiem, un šis vecītis viņai šķita ļoti mīļš un skaists, smaržoja pēc piparkūkām. Antriņa bez aizķeršanās noskaitīja garo pantiņu:
“Lai visi būtu laimīgi kā Ziemassvētku rūķīši,
Lai katram staro eglīte
Kā Ziemassvētku saulīte!
Lai visiem jaukas dāvanas,
Kas iepriecina sirsniņas!
Lai svētkos uzklāts bagāts galds
Un visiem tiek kas gards un salds!
Lai katram miers un gaišums mājās,
Lai svētku svētums katrās mājās!”
Vecītis iedeva viņai vienīgajai no visiem uz vaiga bučiņu un tikai tad dāvanu. Audzinātājas aplaudēja tik skaļi, ka rībēja visa māja. Kad svētki dārziņā beidzās, bērni Ziemassvētku vecīti pavadīja līdz pat durvīm. Tētis uz dārziņu gan neatnāca un tikai sagaidīja skvērā pie dārziņa. Antriņa no tēta neatkāpās ne soli: bučas, apkampšanās, smiekli. Tētis smaržoja tikpat jauki kā aizgājušais Ziemassvētku vecītis.
Arī brāļi savā skolā bija svinējuši svētkus, bet viņiem nekāda vecīša neesot bijis: lielajiem bērniem viss esot citādāk. Vecīšu esot maz un visām skolām pa vienam nesanākot.
Tie bija jauki svētki, un visa ģimene bija ļoti laimīga.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Ziemassvētku brīnums

Kategorijas