Nedēļa vēsturē

2019. gada 20. decembris 00:00

Interneta laikmetā, šķiet, vienā mirklī varam uzzināt par jebkuru notikumu, kas norisinās plašajā pasaulē. Un nereti rodas jautājums – vai tagad dzīve ir ātrāka un viss notiek vairāk un iespaidīgāk? Varbūt vienkārši daudz ātrāk un izteiksmīgāk par visu uzzinām? Egils Jucevičs sagatavojis apskatu par decembra notikumiem pagātnē. Ir interesanti palūkoties uz pasauli pilnīgi citā laikmetā.
1996. gada 19. decembrī Parīzē 72 gadu vecumā no vēža mira slavenais itāļu kinoaktieris Marčello Mastrojāni, dzimis 1924. gada 28. septembrī Itālijā, Fontanas Liri ciemā.
Tēvs, pēc profesijas galdnieks, darba meklējumos kopā ar ģimeni 1934. gadā pārcēlās uz Romu. Paaudzies Marčello sāka studēt arhitektūru un tautsaimniecību, Otrā pasaules kara gados strādāja par tehnisko zīmētāju. Kara beigās vācieši viņu ievietoja darba nometnē; no turienes izdevās izbēgt, un līdz kara beigām viņš slēpās.
1945. gadā kādā studentu teātra izrādē Marčello ievēroja slavenais režisors Lukīno Viskonti, viņa vadībā Mastrojāni nākamajos 10 gados kļuva par labu teātra aktieri, kopš 1948. gada tēloja arī filmās. Pirmā lielākā loma – “Nožēlojamos” pēc Viktora Igo romāna. Starptautisku atpazīstamību deva žurnālista un paparaci loma 1959. gada Federiko Fellīni filmā “Saldā dzīve” – par to viņš saņēma Itālijas filmu žurnālistu balvu, un ar to sākās abu desmit gadu ilgā gan profesionālā sadarbība, gan draudzība. 60. gados vairākas lomas Fellīni filmās Mastrojāni atkal atnesa starptautisku atzinību, arī pateicoties saspēlei ar itāļu aktrisi Sofiju Lorēnu. Abi kopā spēlēja deviņās filmās, pie mums populārākās bija “Laulības itāļu gaumē” un “Vakar, šodien, rīt” (gan bez leģendārās Sofijas striptīza ainas).
Mastrojāni balvu klāsts ir iespaidīgs: Holivudas ārvalstu preses asociācijas “Zelta globuss”, divas reizes “Zelta palmas zars” Kannu kinofestivālā, “Volpi kauss” Venēcijas kinofestivālā, divas “British Film Academy Award” balvas kā labākajam ārzemju aktierim, otrā par tēlojumu krievu režisora Ņikitas Mihalkova filmā “Melnās acis”, par šo lomu arī otro reizi nominēts Amerikas Kinoakadēmijas “Oskaram”.
Mastrojāni ir divas meitas: Barbara laulībā ar itāļu aktrisi Floru Karabellu un Čiara no sakara ar franču aktrisi Katrīnu Denēvu.
1860. gada 20. decembrī Dienvidkarolīnas štata pārstāvji sapulcējās Čārlstonas pilsētā un pieņēma lēmumu par izstāšanos no ASV. Viņiem sekoja citi dienvidu štati.
Pirmos gadus pēc neatkarības pasludināšanas jaunie amerikāņu štati turējās kopā, baidoties, ka Anglija vai kāda cita Eiropas valsts iekāros viņu zemes. Bet jau 1840. gadā šādām bažām vairs nebija pamata un kļuva skaidrs, ka Dienvidu un Ziemeļu intereses ir pilnīgi pretējas. Ziemeļu štati attīstīja rūpniecību un importa preces, kas konkurēja ar viņu ražojumiem, centās aplikt ar maksimāliem nodokļiem. Dienvidi savukārt pārdeva ar vergu rokām izaudzēto kokvilnu un angļu rūpniecības ražojumus gribēja pirkt pēc iespējas lētāk. Kad 1828. gadā ieviesa ievedmuitu importam, Dienvidkarolīna piedraudēja: ja tā netiks atcelta, izstāsies no ASV. Federālais centrs solīja, ka pret separātistiem tiks lietots spēks, bet muitas nodevas tomēr atcēla.
Nākamajos 30 gados ASV Kongress galvenokārt nodarbojās tikai ar laipošanu starp Ziemeļiem un Dienvidiem. Ziemeļos arvien skaļāk skanēja balsis par pilnīgu verdzības atcelšanu – tas faktiski iznīcinātu Dienvidu ekonomiku. Kad 1861. gadā par ASV prezidentu ievēlēja vienu no aktīvākajiem verdzības pretiniekiem republikāni Abrahamu Linkolnu, dienvidnieki no vārdiem pārgāja pie darbiem. Drīzumā sākās ASV pilsoņu karš.

1879. gada 21. decembrī piedzima Josifs Džugašvili (Staļins), miris 1953. gadā. “Čingishans, kurš izlasījis Marksu” (N.Buharins), “Ģeniāla viduvējība” (Ļ.Trockis), “Dižais tēvs un skolotājs, ceļa rādītāja zvaigzne” utt. Apzīmējumu skaits – bezgalīgs. Viennozīmīgi skaidrs, ka cilvēces vēsturē Staļins ieies kā 20. gadsimta asiņainākais tirāns, kas iznīcinājis miljoniem cilvēku, un tomēr liela daļa Krievijas iedzīvotāju viņu vērtē pozitīvi.
Klasisks kļuvis Staļina izteiciens: “Ir cilvēks – ir problēma, nav cilvēka – nav problēmas.” Kā vienmēr, ļoti izteiksmīgas ir padomju anekdotes, piemēram: reiz Staļinam ziņoja, ka Maskavā uzradies viņa dubultnieks. “Nošaut!” - “Bet varbūt vienkārši noskūt viņam ūsas?” - “Laba doma! Noskūt ūsas – un nošaut!”

1858. gada 22. decembrī Lukā (Itālijā) vairāku paaudžu mūziķu ģimenē piedzima slavenais komponists Džakomo Antonio Domeniko Mihele Sekondo Maria Pučīni. Savu pirmo skaņdarbu – simfonisku prelūdiju – viņš sarakstīja 1876. gadā. Tajā pašā gadā Pizā noskatījās Džuzepes Verdi operas “Aīda” iestudējumu, kas uz Džakomo atstāja neizdzēšamu iespaidu. 1880. gadā sāka mācības Milānas konservatorijā. 1888. gadā Milānā debitēja ar operu “Le Villi”; gan kritika, gan publika to uzņēma ļoti labvēlīgi. Nākamos lielos panākumus atnesa “Manona Lesko” un “Bohēma”.
1903. gadā komponists cieta autoavārijā (viņš dievināja ātru braukšanu), un no tās sekām atkopās vairākus mēnešus. Operas “Madame Butterfly” uzvedums 1904. gadā faktiski bija izgāšanās, bet pēc pusgada pārstrādāto versiju publika uzņēma ar sajūsmu.
No 1921. gada dzīvoja Torre del Lago, kur iegādājās māju. Tur strādāja pie savas pēdējas operas “Turandota”, kuru nepabeidza, jo 1924. gada 29. novembrī Briseles klīnikā mira pēc kakla operācijas no balsenes vēža. Operas pirmizrādē Milānas operā “La Scala” diriģents Arturo Toskanīni uzvedumu pārtrauca ar vārdiem: ”Šinī vietā Maestro mira.” Nākamajās izrādēs operu atskaņoja ar Franko Alfoni pēc Pučīni uzmetumiem veidotu nobeigumu.
Sēru dievkalpojumā Milānas Domā runāja Itālijas diktators Benito Musolīni. Pučīni 40 gados sarakstīja 12 operas. Neraugoties uz to mazo skaitu, viņš pasaulē ir trešais iestudētākais operu autors aiz Džuzepes Verdi un Volfganga Amadeja Mocarta.

1777. gada 23. decembrī salūts ar 201 Petropavlovskas cietokšņa fortu un Admiralitātes lielgabalu zalvi Pēterburgā paziņoja Krievijai un visai pasaulei par troņmantinieka Aleksandra nākšanu pasaulē.
Aleksandrs I Krievijas tronī kāpa 1801. gadā pēc viņa tēva slepkavības. Par jaundzimušā krustmāti kļuva viņa paša vecmāmiņa imperatore Katrīna II, par krusttēviem – neklātienē Svētās Romas impērijas imperators Jozefs II un Prūsijas karalis Fridrihs II Lielais.
Eiropas augstdzimušo aprindu apsveikumi plūda straumēm, bet tie bija adresēti ne tik daudz jaundzimušā tēvam, cik imperatorei, kas lieku reizi nostiprināja savas pozīcijas: pastiprinājās viņas dinastijas līnija, bet reālais dzimtas un lietas turpinātājs ieguva starptautisku atzinību.

1999. gada 24. decembrī Panamas faktiskais diktators Manuels Norjega, bēgot no ASV karaspēka intervences, patvērās Apustuliskajā nunciatūrā (Vatikāna vēstniecība). Vēstniecībai bija diplomātiska imunitāte, dabūt viņu ārā ar spēku nebija iespējams, un ASV militāristi ap vēstniecību uzstādīja jaudīgus skaļruņus un bez pārtraukuma dārdināja smago roku (pēc trīs dienām pēc Vatikāna protesta to gan pārtrauca). 3. janvārī Norjega padevās amerikāņiem, viņu notiesāja uz 40 gadiem cietumā par starptautisku narkotiku tirdzniecību un naudas atmazgāšanu. Mira 2017. gadā Panamas cietumā.

1683. gada 25. decembrī Belgradā pēc sultāna Mehmeda IV pavēles ar nāvi sodīja Osmaņu impērijas lielvezīru (pirmo ministru) Karu Mustafu Merzifonlu pašā (augstākā ranga augstmanis), kuru trīs mēnešus pirms tam pie Vīnes iznīcinoši sakāva kristiešu karaspēks.
Tieši Mustafa bija karagājiena uz Austriju iniciators – viņš bija iecerējis ar to triumfāli pabeigt 150 gadu ilgo turku ekspansiju uz rietumiem, ko bija uzsācis Suleimans Lieliskais. Izšķirošā kauja notika pēc trīs mēnešus ilgā 175 tūkstošus lielās vezīra armijas Vīnes aplenkuma, un to izšķīra karaļa Jana III Sobeska pie Donavas atvestās poļu (pārsvarā lietuviešu) armijas palīdzība. Iebrucēji zaudēja 50 000 vīru un 300 lielgabalu, kā arī zaļo pravieša karogu, ko džihādam (svētajam karam pret neticīgajiem) Mustafam bija nodevis pats sultāns. Krita seši pašā, pats armijas virspavēlnieks tik tikko izglābās bēgot. Bet tas, kā redzams, viņam nepalīdzēja.

+ 3

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Nedēļa vēsturē

Kategorijas