1.klase bērnam ir vissvarīgākā skolas pieredze

2019. gada 27. decembris 00:00

2215

1.klase bērnam ir vissvarīgākā skolas pieredze

Gulbeniete Marta Katrīna Anže – jauna, enerģiska un mūsdienīgām idejām bagāta sākumskolas skolotāja. Aizvadītais pirmais semestris Gulbenes 2.vidusskolā ticis arī īpaši novērtēts no kolēģiem. Jaunā skolotāja tikusi izvirzīta un arī saņēmusi šogad Gulbenes novada pedagogu konkursā “Gada skolotājs” balvu par veiksmīgāko pedagoga debiju.
Marta Katrīna atzīst, ka šis novērtējums dod gan papildus atbildības sajūtu, gan motivāciju turpināt virzīties uz saviem mērķiem un pilnveidot sevi bērnu priekšā. Darbs klasē prasa trīskāršu spēku, bet ļauj arī piedzīvot brīžus, kad jānoslauka laimes asaras.
- Vai atceries savus galvenos pieturpunktus ceļā uz skolotājas profesiju?
- Gāju Gulbenes 1.bērnudārzā, kas man toreiz bija vismīļākā vieta pasaulē! Tur bija vislabākās skolotājas! Pie viņām arī es vēlāk gāju savā augstskolas praksē. Mācījos Gulbenes Bērzu pamatskolā, tad ģimnāzijā un vēlāk iestājos Latvijas Universitātē. Mana mamma ir pedagoģe, tomēr atceros, ka skolas laikā, kad viņu vēroju, pie sevis domāju, ka nekad nedarīšu darbu, ko mamma dara. Tad pēkšņi, mācoties 11. klasē, es ieraudzīju, ka es gribu būt skolotāja un strādāt ar bērniem. Mērķtiecīgi sāku rakstīt skolas darbus par šo profesiju, gāju uz “ēnu dienām”. Savukārt mājās sarindoju savus lāčus un biju tiem skolotāja! Saprotu, ka es nekur netiktu, ja man nebūtu manas ģimenes, kura ir ļoti atbalstoša. Zinu, ka šī bija mana izvēle, un redzēju, cik ļoti mani vecāki to atbalstīja.
- Tavuprāt, cik nozīmīga bērnam ir tieši 1.klase?
- Tas ir vissvarīgākais brīdis visā skolas laikā. Tā ir bērna pirmā pieredze par skolu un izglītību. Svarīgi ir arī tas, vai bērns ir gatavs būt 1.klasē. Tā ir liela vecāku atbildība - saredzēt, lai bērns būtu gatavs sociāli atvērties, nebūtu nobijies un aizslēgts, citādi viņam netiks klāt ne zināšanas, ne sociālās prasmes. Savas klases bērnu vecākiem esmu uzdrošinājusies teikt, ka tieši sociālās prasmes ir pašas svarīgākās. Akadēmiskās zināšanas pienāks klāt procesā.
- Ko pēc tam vecāki var mājās darīt, lai bērnam būtu vieglāk skolā?
- Pirmkārt, ja skatāmies uz trīsstūri “skola-vecāki-bērns”, saprotam, ka bez šīs kopīgās sadarbības nekas nenotiks. Ja mājās nav pienākumu, robežu un prasību, tad bērns, dzīvojot divās dažādās pasaulēs, nesapratīs, kas viņam jādara. Vecāki var daudz ko palīdzēt, ja ikdienā ieklausās un runā ar savu bērnu. Vecākiem tik ļoti vajag veltīt laiku bērnam, jo viņš ātri izaugs un vairs nemeklēs šo laiku! Bērnam ir ļoti svarīga saikne ar vecākiem, emocionālā drošība un uzmanība. Ja viņš to nav saņēmis mājās, tad skolā visbiežāk viņš to mēģinās izcīnīt, darot to, ko nedrīkst darīt.
- Vai katrs bērns ir labs?
- Viennozīmīgi! Arī delveri, jo es pati tāda biju. Redzu, cik ļoti sirsnīgi bērni man ir klasē. Reiz izteicos, ka neesmu paēdusi. Pēc brīža man puisis, kurš pa dienu bija ļoti bravurīgs, atnesa no savas pusdienu kastītes karbonādi. Vēl atceros - viens cits klasesbiedrs, kurš jau bija devies mājās agrāk, pēkšņi pulksten sešpadsmitos atnesa konfektes visiem, kas klasē bija palikuši pagarinātajā grupā. Ticu, ka pie manis ir nonākuši tie bērni, kuriem patiešām bija jānonāk gan pašu, gan manis dēļ. Es tik daudz ko mācos no saviem klases bērniem! Es caur viņiem mācos citas dzīves vērtības un zinu, ka arī viņi no manis iemācās to, kas man ir svarīgs dzīvē.
- Ko tu kā jaunais pedagogs esi ienesusi skolas darba ikdienā?
- Augstskolā daudzus gadus mācījos dažādas mācīšanas metodes, bet šeit ieraudzīju, cik ļoti labi bērni paši var iemācīt cits citu. Viņi man atver daudz ko jaunu tajā, kā paši ierauga mācību uzdevumus. Šī semestra laikā maniem bērniem izdevies ļoti sadraudzēties ar lielajiem 9.klases skolēniem. Viņiem notiek ļoti daudz stundu mūsu gaitenī. Es ļauju socializēties. Un tā ir tik fantastiska mijiedarbība! Lielie vairs neārdās gaitenī, bet meklē mūsu klasē savus mazos draugus. Lielajiem tā ir jauna atbildība, savukārt mazajiem - iespēja ieraudzīt, ka skolā viņi nav vieni. Devītie pat nāk pagarinātajā grupā un palīdz mazajiem rakstīt burtus. Redzu, ka viņiem tā ir tāda kā iespēja atgriezties bērnībā. Pirms svētkiem lielie puiši nāca un maniem mazajiem palīdzēja sanaglot mājturībā darbiņus. Vēl es ļauju bērniem klasē bieži strādāt darbus tur, kur viņi vēlas. Līdz ar to bērns nav ieslogots savā solā. Viņš var atnest pufu vai, ja vēlas, sēdēt uz grīdas zem sava sola. Es atceros, ka es pati bērnībā vienmēr mājasdarbus pildīju, guļot uz vēdera uz grīdas. Nekad nesēdēju pie rakstāmgalda. Esmu par šo daudz lasījusi materiālus, meklējusi informāciju un saprotu - ja bērns tādā veidā spēj labāk apgūt, tas ir labākais. Tajā apliecinās arī mana uzticība bērnam.
- Kā ikdienā tiec galā ar izaicinājumu būt gan par draugu, gan autoritāti bērniem?
- Man bērni saka, ka es viņiem esmu skolas mamma. Saprotu, ka šī robežas nodalīšana – būt par draugu vai autoritāti tieši darbā ar mazajiem bērniem ir visgrūtākā. Tomēr atceros, ka arī mums skolā bija skolotājs, kurš bija 10 gadus vecāks par mums. Viņš ar mums dziedāja kopā korī un teica: šeit es jums esmu draugs, bet klasē esmu jūsu skolotājs. Bērni ļoti apzinās, ka katram ir savas lomas, kuras brīvajos brīžos var atšķirties. Svarīga ir šī uzticības saikne. Sliktāk būtu, ja viņi baidītos un tam iemesls būtu šī manis nostādītā autoritātes loma. Ticu, ka uzticība ir atslēga atklātībai. Uzticība ir tā, ka bērns jūtas droši arī pateikt: mani šodien neaiztieciet, jo jūtos slikti. Man ir bērns, kurš, piemēram, ja jūtas slikti, liek galvu rokās un it kā guļ, bet es zinu, ka viņš visu dzird.
- Tev ir bijusi iespēja arī ieraudzīt pedagoga darbu, strādājot Amerikā.
- Jā, es universitātes gados vasarās līdztekus biju Amerikā. Man bija iespēja strādāt par skolotāja palīgu vienā prestižā privātā katoļu meiteņu skolā. Tur es iemācījos ļoti daudz! Apguvu gan valodu, gan izaugu arī pati kā personība. Satiku daudz cilvēku, no kuriem mācījos gan strādāt darbus, gan dzīves vērtības. Tā bija liela dzīves pieredze. Mijiedarbības ar cilvēkiem, kurus satiku, man bija lielākā dāvana, un arī ieguvu apliecinājumu tam, ka gribu strādāt skolā. Es patiešām nezinu, kurā darbā vēl var pretī saņemt tik daudz, kā skolotājs saņem no saviem bērniem!
- Ko tev patīk darīt, kad aizver savas klases durvis?
- Man ļoti patīk pēc darba staigāt. Patīk arī apmeklēt koncertus un teātri, kā arī vienmēr ir paticis ceļot un iepazīt jaunus cilvēkus. Priecājos, ka skolā mums bieži ir projekti, caur kuriem mēs varam iepazīt citas kultūras. Man ļoti patīk pavadīt laiku ar ģimeni, es bieži braucu pie sava brāļa. Tur man ir divas krustmeitiņas, ar kurām es ļoti mīlu pavadīt laiku. Mana ģimene ir mans spēka avots! Mēs ar tēti kopā stādām kokus. Kopā esam iestādījuši vairāk nekā 50 tūkstošus koku Gulbenes, Alūksnes un Apes novadā. Šis ģimenes darbs ir veids, kā mēs saliedējamies. Vecāki jau kopš bērnības mums, bērniem, ir iemācījuši, ka darbs ir atslēga visam. Vēl mums kopā patīk dziedāt. Dziedam visur un vienmēr - gan, kad dodamies ciemos, gan tad, kad ja pie mums brauc ciemos. Atceros, mamma mācīja, ka tad, kad cilvēki dzied, viņi neko sliktu nevar izdarīt.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

1.klase bērnam ir vissvarīgākā skolas pieredze

Kategorijas