Esam ļoti pacilāti!

2020. gada 3. janvāris 00:00

1995

Druvienā un arī Gulbenē izskanējis druvēnietes Lindas Hamfrīsas, kas sevi skatuves vārdā dēvē par Elhu, piedāvātais Ziemassvētku mūzikls “Es Tev novēlu... mani!”.
“Dzirkstele” jau rakstīja, ka mūzikla pamatā ir stāsts par draudzību, mīlestību, par šķiršanos un satikšanos atkal. Galvenie tēli Ance un Ludis ir labākie draugi kopš bērnības. Viņi pavada daudz laika kopā kāda senlaicīga koka nama bēniņos līdz brīdim, kad tiek nolemts ēku nojaukt un bērnu ceļi šķiras. Seko nenosūtītu vēstuļu rakstīšanas laiks. Pēc 15 gadiem abi satiekas.
Linda “Dzirkstelei” stāsta, ka Druvienā izrādīt mūziklu bijis ļoti īpaši. Zāle bijusi pilna ar savējiem, viņa redzējusi daudz mīļu seju. Aizkustināti bijuši gan izpildītāji, gan klausītāji, kas izrādījuši augstāko cieņu izpildītājiem ar stāvovācijām un prieka asarām acīs. “Kā mēs smejamies ar izpildītājiem, šī izrāde saraudinājusi tik daudzus, ka jūtamies tādi kā raudinātāji, kas brauc no vietas uz vietu. Protams, esam ļoti pacilāti!” uzsver Linda.
Viņa stāsta, ka Druviena bija viņu tūres starta punkts un uzņēma mūzikla grupu jau iepriekšējā vakarā, dodot jaukas naktsmājas. “Un tik pilna zāle mazajā ciematiņā! Bija atbraukuši skatītāji no Rīgas un pat no Briseles! Arī Gulbenē bija ļoti jauki - fantastiska uzņemšana, enerģija zālē!” piedzīvotās emocijas atklāj Linda.
Šī bija arī pirmā izrāde pavisam mazajiem aktieriem - Alisei Nebēdniecei un Kristapam Kumsāram. “Gulbenes skaistās klavieres, skatuve, cienasts - mmmmm... Trīs dienās apceļot sešas pilsētas nav fiziski un emocionāli viegli. Mēs mērojam lielus attālumus, būvējam skatuvi, notiek skaņošanas darbi, grimēšana, spēlējam izrādi un gandrīz uzreiz vācam visu nost. Protams, ar pilnu sirdi prieka un jau domām par nākamo. Aši pārrunājam, kā sanāca un kas jāuzlabo,” stāsta Linda.
Gandrīz 20 cilvēku lielā mūzikla grupa savā starpā ir ļoti sadraudzējusies. Visi ir ļoti atbildīgi, talantīgi un sirsnīgi cilvēki, kuri mīl skatuvi un caur šo izrādi cenšas pavēstīt sev svarīgu vēstījumu. Linda atzīst, ka ir brīnišķīgi redzēt, kā kopīgais darbs ir “uzgleznojies” vienotā bildē. “Viss taču tapa pa daļām - apgūta mūzika, tad horeogrāfija, pēc tam aktiermāksla un beigās scenogrāfija. (Skatītāji atzinīgi novērtēja mūzikla vizuālo tēlu – dekorācijas, tērpus un gaismas: bija ļoti skaisti! - red.) Nu jau visi dalībnieki labi zinām notis, secību un tekstus. Izrādes mūzika skan ausis un pielipusi pat mūsu skaņotājam. Scenogrāfiem ir katrā vietā jāspēj pielāgoties skatuvei. Protams, ir bijuši dažādi kuriozi. Kāds aizmirst ieslēgt “headset” (ap galvu liekamo - red.) mikrofonu, kāds sajauc tekstu un improvizē. Pazūd kāds rekvizīts vai arī kaut kas saplīst. Katrā izrādē ir kāds cits rakurss, jauna pieredze. Un man kā autorei vislielākais prieks ir tas, ka izpildītājiem vēl nav apnikuši tie spēlējamie gabali. Viņi stāsta, ka tieši otrādi - “iegaršojas” arvien labāk, kā izturēts vīns. Man pašai brīžiem jau sāk “dejot” taustiņi acu priekšā, jo prāts “aizskatās” uz aktieriem un pirksti spēlē autopilotā - tāds bīstams stāvoklis, jo var apjukt. Bet mēs cits citu ļoti “glābjam”. Mārtiņš Vilsons apbrīnojamākajā veidā katru reizi spēj nospēlēt kā pirmo. Viņš ir mūsu lielais spēks un praktiski režisors. Kā viņš māk ar tiem bērniem sarunāt! Esmu ļoti pateicīga ikvienam - mūziķiem, mūsu radošajai grupai, skatītājiem. Paldies, ka ļaujat šim notikumam notikt, piepildīties manam sapnim - dāvināt sev un citiem šo pieredzi un darīt pasauli labāku!” saka Linda.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Esam ļoti pacilāti!

Kategorijas