Esmu priecīgs, ka kalpoju šeit

2020. gada 7. janvāris 00:00

678

Vairāk nekā 20 gadus Tirzas evaņģēliski luteriskās draudzes mācītājs ir Valdis Strazdiņš.
“Vārds “Tirza” ir atrodams Svētajos Rakstos. Tā ir bijusi sena ķēniņu pilsēta. Domāju, nav nejaušība, ka arī Gulbenes novadā ir Tirza. Esmu priecīgs, ka varu kalpot šajā vietā, kur dzīvojuši ievērojami cilvēki, kuri mūsu tautai ir daudz devuši,” saka V.Strazdiņš.
Viņš atzīst, ka cilvēki savā dzīvē meklē naudu, draugus, mantu, mīlestību, bet visvairāk – dzīvību, dzīvā ūdens avotu. “Tirzā baznīcas ielejā ir svētavots, bet kalnā stāv baznīca. Esmu novērojis, ka cilvēki vispirms iet uz avotu, bet uz dievnamu – ne tik bieži. Līdz ar to viņiem vienmēr slāpst, jo dzīvības avots ir tur, kur kaut divi pulcējušies Kristus vārdā,” saka V.Strazdiņš.
- Cik aktīva ir Tirzas draudze?
- Varu teikt tikai visu to labāko. Esmu priecīgs, ka draudzes locekļi aug ticībā dienu no dienas. Viņi ir gatavi dalīties, neko neslēpt – ne labas, ne sliktas lietas, bet izrunā savā starpā, tā esot sadraudzībā un Svētā Gara vienībā. Draudzes locekļi tiekas ne tikai dievkalpojumos, bet arī ceturtdienās lūgšanu grupā. Draudzes sievietes ir ļoti muzikālas, tāpēc izveidojušas ansambli, kuru vada draudzes ērģelnieks Raimonds Lapkašs un Inga Zomerovska. Protams, ne katrā dievkalpojumā, bet īpašās svētku reizēs skan ansambļa garīgās dziesmas. Dzied arī bērni, ar kuriem skolā strādā Ligita Trekše.
- Lai gan nedzīvojat Tirzā, jūsu saikne ar tirzmaliešiem ir cieša.
- Jā, mana dzīvesvieta ir netālu no Gaiziņkalna – Zelgauskā. Tur atrodas biedrības “Brāļu draudze” Kristiāna Dāvida skola un kopiena. Kristiāns Dāvids bija viens no Hernhūtes kristiešu draudzes dibinātājiem. Jauki, ka mācību iestāde nes viņa vārdu, jo mūsu tauta no viņa ir varējusi smelties gara gaismu. Tā ir kristīga privāta pamatskola, kurā skolotāji un audzēkņi ikdienas kalpošanā apliecina sekošanu Kristus aicinājumam. Skolas darbība un izglītošana tiek organizēta tā, lai gan pieaugušie, gan bērni pēc iespējas labāk apgūtu un izprastu Dieva un pasaules likumus, to mijiedarbību. Kopienā esam 13 skolotāji, no kuriem daļa turpat arī dzīvo. Starp mums ir Tirzas draudzes locekļi. Esmu skolas kapelāns. Biedrībai ir arī saimniecība, kurā skolotāji kopā ar bērniem piedalās darbos, lai apgādātu mācību iestādi ar dārzeņiem, piena produktiem un gaļu. Diezgan bieži iznāk braukt uz Tirzu, kur kopienas locekļi regulāri iesaistās lūgšanu grupu aizlūgumos. Lūgšanu grupā skolotāji lūdzas par visām pagasta ģimenēm, par visiem bērniem. It sevišķi tas tiek praktizēts, ja kādā ģimenē radušās grūtības, problēmas, kas jārisina. Tiek apzinātas arī materiālās vajadzības, ko cenšamies risināt ar Lansingas (ASV) māsu draudzes atbalstu. Šīs draudzes mācītāja ir Aija Greiema, kura kādreiz dzīvoja Gulbenē.
- Madonā ir izveidota starpkonfesionāla lūgšanu kapela visu konfesiju ticīgajiem, kuras veidošanā esat aktīvi iesaistījies.
- Tā ir liela Dieva žēlastība Latvijai, ka mūsu valstī neviena konfesija netiek atzīta par pārāku. Tas ir veidojies vēstures gaitā, un joprojām mūs māca dzīvot tuvībā un sadraudzībā bez konfesionālas augstprātības. Latvija ir visā pasaulē pasludināta par ekumenisku paradīzi, kur visas konfesijas dzīvo sadraudzībā. Madonā doma par kapelu radās pasen. Šī iecere ieguva virzību, kad pie mums atbrauca Kanādas misionārs Patriks. Viņa iedvesmoti, kristieši apvienojās vienam mērķim un sāka meklēt telpas visiem pieejamā vietā. Kapelas iekārtošanā daudz palīdzēja Kristiāna Dāvida pamatskolas darbinieki. Nu jau astoņus gadus pašā pilsētas centrā 24 stundas diennaktī kapela ir atvērta lūgšanām. Kopš ir atvērta šī kapela, pilsētā daudz kas ir mainījies. Policija secina, ka ir samazinājusies noziedzība. Madonas slimnīcā, par kuru vienmēr aizlūdz, ir glābējsilīte, kurā var atstāt jaundzimušos, taču šajā gadā tajā nav ielikts neviens bērniņš. Stipri lūdzamies, lai sievietes neizdarītu abortus un nepamestu bērniņus. Ir svarīgi sirdīs uzturēt dzīvības svētumu.
Vairāku konfesiju lūgšanu kapelas nav nekur citur. Madona ir vienīgā pasaulē, kur tāda ir. Pirms trīs gadiem Kristietības vienotības nedēļā tika atzinīgi novērtēts Latvijas piemērs. Protams, būtu labi, ja šāda kapela būtu arī Gulbenē. Tagad katoļu priesteris Pāvils ir Gulbenē, bet pirms tam viņš bija Madonā un iesaistījās lūgšanu kapelas darbības nodrošināšanā.
- Kā izjūtat tendenci – vai ticība Dievam stiprinās?
- Ir jūtams, ka šobrīd cilvēki izdara savu izvēli – respektēt Dieva vārdu vai arī no tā novērsties un dzīvot pēc saviem egoistiskiem kritērijiem. Latvijā ir lielas izvēles iespējas. Pirms valsts svētkiem visas konfesijas sanāca kopā, lai lūgtos par Latviju. Daudzos cilvēkos ir vēlēšanās mainīt savu dzīvi, redzēt mūsu valsti citādāku – šķīstītu un tīru, garīgi atdzimušu. Tas sevišķi ir jūtams jaunajos cilvēkos. Grūtāk ir ar vecāko paaudzi, kas ir piedzīvojusi padomju okupācijas laiku. Joprojām daudzi nevar tikt vaļā no vecā rauga, no ieraduma dzīvot bezatbildīgi vai gaidīt atbalstu no citiem, bet maz dot no sevis, no savas sirds. Tiek apgalvots, ka jaunieši maz pievēršas ticībai. Tiesa, ir dažādi – kā nu kurā vietā. Manuprāt, tie, kuri ir uzrunāti, nāk uz baznīcu un meklē Dieva vārdus. Tā ir baznīcas atbildība - uzrunāt cilvēkus. Savukārt kristiešu atbildība ir ar savu dzīvi apliecināt Jēzus Kristus klātbūtni – mīli savu tuvāko kā sevi pašu. Tas nav tik vienkārši, kā varētu domāt.
- Kāds bijis jūsu ceļš uz ticību?
- Bērnībā dzīvoju Smiltenē. Tā kā daudz slimoju, par mani lūdzās vecmāmiņa un kāda diakonijas māsa. Viņas lūdzās par manu dziedināšanu, kad abi ar māsu gulējām slimi, bet vecāki bija darbā. Viņu ticība deva man garīgu un fizisku spēku. Tiesa, padomju varas gados bija visādi – biju mākslinieks filharmonijā, dziedāju un izpildīju garīgu mūziku, kas man īpaši uzrunāja. Tāpēc jau padomju varas gados iestājos Garīgajā seminārā, bet pēc tam vēl studēju Latvijas Valsts Universitātes Teoloģijas fakultātē, jo līdz ar brīdi, kad valsts atguva neatkarību, semināristus pārcēla uz universitāti. Nav noslēpums, ka padomju varas gados, baznīca un ticība tika noliegta. Tie, kas studēja Garīgajā seminārā, to darīja pārliecības dēļ. Kopā ar Jāni Vanagu, kas tagad ir evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskaps, bijām profesora Roberta Feldmaņa draudzē un Gustava Ādolfa kapelā. Līdz ar Atmodas sākšanos varēja just, ka cilvēki bija izslāpuši dzirdēt Dieva vārdus. Tiesa, daudzi uz baznīcu nāca, jo juta iekšējas bailes un nedrošību, tāpēc meklēja stabilas vērtības. Starp tiem bija arī tādi, kas savulaik aktīvi tika vajājuši baznīcu.
- Kāda jums ir gadu mija, ņemot vērā, ka baznīcas gads ir sācies līdz ar adventes laiku?
- Gadu mijā atkal esam jaunas izšķiršanās priekšā. Nu jau 30 gadus mūsu valsts un visi tās iedzīvotāji dzīvo brīvā valstī, kur katra brīva izvēle ir meklēt Dievu vai celt savu personisko labklājību. Daudzi to dara uz citu rēķina. Katrs izdara savu izvēli, un tas ir ļoti jūtams.
Kristiāna Dāvida skolas kopiena mums ir kā paplašināta ģimene. Skolas bērni bija iestudējuši muzikālu lugu, kuru jau trešo gadu ar turpinājumiem raksta mana sieva Juta. Tā ir bērnu luga pieaugušajiem, kas visus iepriecina, jo bērni ir atvērti un ļoti skaisti dzied. Atklājas arī talantīgi lomu atveidotāji. Protams, iesaistās arī mani bērni. Dēls Jēkabs ir skolotājs Kristiāna Dāvida skolā, māca angļu valodu. Jaunākā meita Jete Rebeka studē Mūzikas akadēmijā, kur apgūst trompetes spēli. Savukārt vecākā meita Marija Janneke studē maģistrantūrā Holandē, kur apgūst kultūras menedžmentu.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Esmu priecīgs, ka kalpoju šeit

Kategorijas