Dī un Brī

2020. gada 7. janvāris 00:00

Ja kāds man liktu minēt, ko apzīmē šie divi vārdi, es vispirms laikam gan sāktu ar pasaku tēliem. Iedomātos divus mazus rūķīšus ar baltiem matiem, kuplām uzacīm, sirmām bārdām, strīpainām biksēm un siksnu sajoztām jaciņām. Sīkiem, veikliem solīšiem tie klabinātu mazās koka tupelītes un, baltajiem cepuru pušķiem ritmiski šūpojoties, čakli rosītos mājīga namiņa priekšā.
Kad izrādītos, ka neesmu tomēr pareizi atminējusi, vēlreiz ieklausītos neparastajos vārdos un, tā kā prāts pēdējā laikā aizņemts ar Ziemassvētku gaidīšanu, iedomātos – eņģeļus. Tērpti gaišās, viegli krītošās mantijās, tie sēdētu uz kādas mājas jumta kores un ieinteresēti lūkotos uz steidzīgo cilvēku pūli. Viņu spārni, liegi sakļauti uz muguras, izstarotu gaismu, tik tikko saskatāmie nimbi nedaudz mirdzētu saules staros, bet vērīgie skatieni lūkotos pēc kāda, kuram nepieciešama viņu palīdzība.
Kad uzzinātu, ka arī šoreiz mans minējums bijis kļūmīgs, padomātu ilgāk. Dī un Brī… Iespējams, tad kāds man dotu sīku norādi, vienu no vārdiem latviskojot ar galotni – Brīns. Brīns un Dī… Dī un Brīns… Brīnums. Dieva Brīnums! Pārsteidzošs Brīnums Radītāja rokās! Divi bezgala apgaroti, neticami labestīgi un viedi cilvēki.
Nudien. Tie patiešām izrādās divi sirmgalvji! Iespējams, ka angļu pasēs ierakstītie oficiālie vārdi atšķiras no šiem pieņemtajiem, bet vai gan tam kāda nozīme, ja draugi un paziņas viņus vienmēr uzrunājuši tieši šādi – Dī un Brī. Pateicoties sociālajam aprūpētājam Havjeram, arī man radās iespēja viņus iepazīt.
Jau pirmajā acumirklī sapratu, ka savā iztēlē radušajās līdzībās esmu bijusi tuvu patiesībai. Dī un Brīns – divas neticami gleznas būtnes. Abiem smalki, kalsni augumi, gandrīz balti mati, zem biezu uzacu čemiem ieslēpušies silti skatieni, labestīgas, smalkām krunciņām klātas sejas… Nedaudz salīkuši stāvi, lai gan redzams, ka abi sirmgalvji vēl cenšas turēties stalti. Dī tas padodas vieglāk, jo viņa ir desmit gadus jaunāka par vīru. Brīnu ir sagūstījusi smaga slimība, un, lai arī cik ļoti viņš tai cenšas turēties pretim, no nenovēršamā neizbēgt… Viņš to saprot ļoti labi, tāpēc vēl jo vairāk cenšas turēties stalti – lai tikai Dī nenojauš viņa grūtos brīžus un nesaskumst.
Kad ienākam istabā, Brīns jau ir iesēdināts savā īpašajā krēslā ar pielāgotiem paroceņiem. Ietērpts siltā pidžamā un mīkstā flīsa jakā, viņš ar interesi aplūko ienācējus. Havjers sirsnīgi sasveicinās ar Brīnu, bet Dī laipni paņem mani aiz rokas un aizvada uz mājīgu virtuves stūrīti. Mums nevajagot traucēt vīru lietas.
Havjers man jau iepriekš ir pastāstījis gan par saviem pienākumiem šādā vizītē, gan par to, ka reizēm Brīnu ir ļoti grūti izkustināt no vietas, jo viņam patiešām kļūst arvien sliktāk. Gadoties dienas, kad sirmgalvim vienkārši neko negriboties darīt, un gadoties tādas, kad viņam ļoti sāpot vēders vai vispār - sāpot viss un viņš kategoriski atsakoties celties kājās. Tad jāatrod metode, kā šo spītnieku piedabūt kājās, un viens no risinājumiem ir staigājamais rāmis. Uz tā var ērti uzlikt rokas, uzstutēties kājās un pamazām virzīties uz priekšu. Tā kā tas viss notiek ļoti lēnām, reizēm pat desmit, piecpadsmit minūtes, Dī arī staigā turpat riņķī un cenšas vīru uzmundrināt. No iepriekšējo aprūpētāju stāstiem zināms, ka ir gadījušās arī tādas reizes, kad Brīnu tā arī nav izdevies piecelt kājās – viņš iespītējies un viss…
Šī nav no tām reizēm, lai gan Brīns žēlojas, ka neesot spēka piecelties, ka ķermeņa siltums izdzisis, locītavas sastingušas un sirdspukstus arī nedzirdot. Varbūt šis ir viņa pēdējais rīts? Kāpēc jāmazgājas?
Havjeram tomēr arī šoreiz ir izdevies viņu pierunāt, jo, atstutējoties pret staigājamo rāmi, Brīns pieslienas kājās un, klusi pūzdams, čāpo uz vannas istabu. Ar Havjera palīdzību viņš dušā nomazgāsies (ieziepēsies ar speciālu ādas mitrinātāju, ar ārstniecisku šampūnu izmazgās matus), noslaucīsies un uzvilks halātu, un tādā pašā veidā aizčāpos līdz guļamistabai. Tur Havjers ar vienu īpašu krēmu sasmērēs Brīnam muguru, ar citu – rokas, ar vēl citu – galvvidus pusmēnesi un rūpīgi – kārtu pēc kārtas – apģērbs. Visā šajā procedūrā būtiski ir ar dezodorantu iesmaržot paduses, uzvilkt Dī izgludināto apakšveļu un mīkstu, tikpat rūpīgi sagatavotu, mājas tērpu.
Havjera vizīte ilgst četrdesmit piecas minūtes - tieši tik daudz laika vajadzīgs, lai dažas reizes nedēļā veiktu šo garo, bet ļoti noderīgo procedūru. Retu reizi gan sirmgalvji palūdz izlīdzēt ar kādu sadzīvisku lietu, bet tie ir tādi sīkumi, kas neaizņem daudz laika. Šoreiz, jau ienākot pa durvīm, Dī ir apjautājusies, vai Havjeram būšot laiks no bēniņiem nocelt eglīti un pāris kastes ar rotājumiem. Protams, viņš to izdarīs, kā arī samontēs un uzstādīs. Ja vajadzīgs, ar prieku palīdzēs arī izrotāt, bet Dī sapņaini smaidot paskaidro, ka jau kopš seniem laikiem tas ir viņas un Brīna kopīgais īpašais darbs, lai arī cik laika un spēka prasītu.
Dī man atgādina laumiņu – tādu ēterisku, nemanāmi slīdošu pa telpu, ārkārtīgi trauslu, maigu un neaizsargātu. Tomēr drīz vien es saprotu, ka maldos. Viņas starojums ir fascinējošs! Dī roku kustības ir sagūstījušas manu skatienu, un es pilnībā esmu to varā. Laiks bijībā ir izmainījis savu ritumu un tagad klusiņām, uz pašiem pirkstu galiem pēdo man blakus.
Vērojot sirmgalves lēnīgi plūstošās kustības, rodas sajūta, ka esmu bezsvara telpā. Man pat aizraujas elpa un kādā brīdī prātā ienāk doma – kaut arī es spētu tā gaisīgi, kā taurenis, tikai spārnu galiem pieskaroties, apdarīt visus mājas darbus. Dī smalkie pirksti maigi satver trauslo porcelāna tējas tasi, un man gribas domāt – neko smagāku viņai arī nevajadzētu celt!
Tomēr pēc desmit minūtēm sirmgalve ķeras pie gludekļa un tikpat glezni un viegli iztaisno katru krociņu, katru grumbiņu un līkumiņu vīra apakšējā un virsējā kreklā, mīkstās trikotāžas biksēs, jo to visu viņam vajadzēs pēc vannošanās. Dī gludina tik neticami rūpīgi un ar tādu mīlestību, ka man acīs sariešas asaras…
Pirms tam viņa, palaikam turpinot nesteidzīgo sarunu, ir aplējusi aromātisku zemeņu tēju, ar putekļu slotiņu notrauksi uz galda malas neesošos putekļus, iegājusi blakus istabā, lai paraudzītos, vai tur viss kārtībā, un aplējusi trīs puķu podos karaliski ziedošās pelargonijas. Es nespēju novērst skatienu no viņas roku kustībām – tās skan kā klusa mūzika un stāsta par šķīstu un visaptverošu mīlestību.
Dī plūstošā nemitīgā kustība galu galā liek man izjust raizes. Es zinu – viņai ir astoņdesmit gadi, tāpēc jūtos neticami pārsteigta par sirmgalves izturību.
- Bet tas viss taču manam Brī, - Dī smaidīdama atbild, kad jautāju, kur viņa ņem spēku. – Viņa dēļ man nekas nav par grūtu.
Vēroju, kā sirmgalves smalkie pirksti maigām kustībām izglāsta uz galda uzklāto salveti, nedaudz pārvieto kādu šķīvīti un džema trauciņu…
- Turklāt tie jau ir tādi sīkumi, - viņa lēnīgi turpina, atbīda krēslu un cienīgi apsēžas man iepretim. - Smagākais darbs – vannošana – paliek aprūpes darbiniekam, kurš pie mums nāk trīs vai četras reizes nedēļā. Pašlaik tas ir Havjers, un es bezgala priecājos, ka Brī viņam uzticas. Varbūt tāpēc, ka vīrietis. Prasmīgs, iejūtīgs un saprotošs. Man šķiet, ka starp viņiem valda neviltotas, abpusējas simpātijas, un tas ir retums. Havjera klātbūtne Brī ir devusi daudz laba. Viņš vairs tik ļoti nedusmojas uz savām trīsošajām rokām un ir pieņēmis savu slimību. Dienās, kad pašsajūta labāka, vīrs gan mēģina uzsākt visādus darbus, kas kādreiz viegli padevušies – nokopt galdu, noslaucīt traukus… Es cenšos būt turpat blakus, lai neļautu viņam piedzīvot neveiksmi. Dūša Brī vēl kā vīra gados, kad pats visu ko spēja. Viņš ļoti pārdzīvo, kad rīta tēja izlīst uz tikko uzvilktām tīrām drēbēm. Tūlīt jau sauc mani, lai pasūrotos par karsto dzērienu – tas pie visa vainīgs. Es vīram piekrītu, pagatavoju vēsāku, lai gan zinu – tūlīt viņš brīnīsies, kāpēc tikai puskrūzīte. Es labprāt būtu viņam blakus ik uz soļa, bet Brī mani sūta darīt savus darbus. Labi, ka vīrs uzticas šim aprūpes darbiniekam – viņiem kā vīrieša cilvēkiem savas sarunas.
Šajā jautājumā ar Dī esmu vienisprātis – Havjera cieņpilno un saudzīgo attieksmi varu tikai apbrīnot. Kā viņam izdodas veco vīru pierunāt paveikt procedūras, ko sieviešu klātbūtnē viņš liedzas, mums paliek noslēpums.
Tikai tagad ievēroju, ka Dī lēnīgi šķirsta kādu ilustrētu modes žurnālu, Ieskatoties rūpīgāk, saprotu – tas ir preču katalogs, turklāt – Ziemassvētku.
- Gribu vīram uzdāvināt kaut ko skaistu, - pamanījusi manu interesi, Dī koķeti pasmaida. – Kādu glaunu izejamo uzvalku. Un kurpes. Tad mēs abi tā skaisti sapucētos un nofotografētos pie eglītes. Vai tomēr labāk šo baložpelēko svīteri? Vai balto jaku ar augsto krāgu? Viņam pēdējā laikā tik bieži salst…
Skatos uz Dī un man acīs sariešas asaras – viņā ir tik daudz gaišuma un siltuma, tik daudz cerību un mīlestības! Dī patiešām ir Dieva Brīnums! Savā bezgalīgajā ticībā mīlestības spēkam viņa ir nepārspējama!
Man viņai grūti ieteikt, ko uzdāvināt vīram, tas Dī jāizlemj pašai. Turklāt es vispār baidos teikt kādu vārdu, lai mana balss nenodotu sūro smeldzi, kas acīs likusi sariesties asarām.
Tikmēr Brīns ir Havjeram izteicis lūgumu atgriezties viesistabā – tur taču tikšot uzstādīta eglīte, viņš arī gribot šajā procesā piedalīties. Svaigs un svinīgi saposts, sirmgalvis ir apsēdināts savā īpašajā krēslā un gatavs darbam.
Daudzās kastes, kas no bēniņiem pakāpeniski pārvietojas uz viesistabu, liek domāt, ka tur atrodas milzīga egle, kuras zarus no vienas vietas pārklās rotājumi, tomēr Dī paskaidro, ka ievērojamu vietu aizņem iepakojums. Viņa naski tekalē gar kastēm un rūpīgi meklē uzrakstus uz kārbu vākiem, lai norādītu, kādā secībā tās atveramas. Havjers prasmīgi izceļ visas detaļas un Brīna ieteikumu pavadībā ātri vien uzslien slaiku eglīti.
Atzinīgi novērtējuši viņa veikumu, Dī un Brīns izlemj mums atklāt vēl dažu kārbu saturu. Ar interesi skatos, kā Havjers saudzīgi paceļ vienu no kastēm, uz kuras rakstīts - “zvaigznītes”. Dī noņem kārbas vāku, izņem no tās pāris mazākas kastītes, un pēc brīža mūsu skatam atklājas brīnums – neticami seni un pasakaini zaigojoši eglīšu rotājumi! Plānā sudraba krāsas kārtiņa liecina – tie ir īpaši saudzīgi glabāti.
- Šīs ir vienas no manām bērnības atmiņām, - Dī klusu nočukst. Brīdi paturējusi vienu no zvaigznītēm rokā, viņa līgani aizslīd pie Brīna un ieliek tās viņam plaukstās. – Tu taču arī šogad tās pats iekārsi eglītē?
Es attopos, ka esmu aizturējusi elpu. Laikam jau arī Brīns ir apjautis mirkļa svarīgumu, jo trīsošie pirksti stingrāk sakļaujas ap krēsla paroceņiem.
- Protams, - attopas Havjers un pasniedzas pēc staigājamā rāmja. – Viņš to izdarīs!
Un es redzu, ar kādu ticību un mīlestību Dī seko Brīna lēnajām kustībām un ar kādu pašapziņu un mīlestību Brīns sper soli pēc soļa. Man šķiet – es dzirdu telpu pielīstam ar mūziku – maigu, liegu, dzidru… Un man nevajag jautāt, kas tā ir. Es zinu. Tā ir Mīlestība.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Dī un Brī

Kategorijas