Rakstīšana ir kā augšāmcelšanās

2020. gada 10. janvāris 00:00

782

Andra Manfelde ir dzejniece un rakstniece, kas raksta dažādos žanros. Viņa nevairās no sāpīgām un pretrunīgām tēmām, turklāt raksta spilgti, izvēloties košas krāsas.

Katra grāmata ir kā spilgta ekskursija
Uz tikšanos ar lasītājiem A. Manfelde ir paņēmusi līdzi gandrīz visas savas grāmatas. Tās viņai ir kā bērni, kas dzimuši sāpēs, bet dāvā prieku un gandarījumu. Kura pašai ir mīļāka? “Tas ir tāpat kā mātei prasīt, kurš bērns ir mīļāks. Turklāt ir grūti salīdzināt pasakas, stāstus un romānus. Tomēr šķiet, ka “Zemnīcas bērni” ir mana vistīrākā grāmata. To sāku rakstīt kā dzejniece, un pagāja diezgan ilgs laiks, līdz varēju izstāstīt stāstu. Šī grāmata ir mans pirmais romāns un apjoma ziņā - mana pirmā uzvara,” saka A.Manfelde. Andra atzīst, ka viņa neraksta ar pildspalvu vai datorā, bet kaut kādā mērā ar asinīm un asarām.
“Kas tad ir grāmatas? Tās ir kā ekskursijas citā telpā un vidē. Rakstot par Sibīriju, man nebija prātā, ka tas būs tik grūti,” atzīstas Andra. Viņas grāmatā “Mājās pārnāca basa” apkopoti 18 stāsti par piedzīvoto Sibīrijā. “Šie stāsti ir kā aicinājums paraudzīties citām acīm uz šodienas dzīvi, jo mūsu lielveikalu un gardēdības laikmetā esam aizmirsuši, kāda vērtība var būt maizes riecienam un vienam ābolam,” akcentē autore.
Kad A.Manfelde atrada mazu ģimenes fotogrāfiju, kurā redzami viņas vecvecāki un mamma nošļukušām biksēm 3 vai 4 gadu vecumā Sibīrijā pie vectēva uzceltās zemnīcas, viņa to ierāmēja, lai atcerētos, ka viss šajā pasaulē, kas mums ir, var pazust.
“Es nevarētu tikai rakstīt, tāpēc man ir ļoti paveicies, ka man ir bērni, kas liek pievērsties reālajai dzīvei. Taču nevar noliegt – rakstīšana man ir kā augšāmcelšanās, bet krustā sišana ir tad, kad grāmata ir izdota un katrs to var vērtēt,” salīdzina rakstniece.
Liels pārdzīvojums viņai ir saņemt tikko nodrukāto grāmatu. “Protams ir liels prieks, bet es jautāju – vai tiešām tie ir mani vārdi, manas domas... Nevar būt!” atklāj Andra. Grāmatu var izlasīt dažās dienās, bet tās rakstīšanai vajadzīgs vismaz gads vai pat divi. A.Manfelde ir viena no retajiem autoriem, kuri pārtiek no tā, ko saraksta un izdod grāmatās.
“Rakstnieku var salīdzināt ar sportistu, kam ir noteikta spēju robeža, un nevar pārlēkt sev pāri. Katrs nākamais darbs papildina iepriekšējo, tāpēc viena autora daiļrade ir kā sazarojis koks. Man patīk jauni izaicinājumi. Domājot par nākamajiem darbiem, cenšos iztēloties, uz ko mēs virzāmies, jo viss strauji mainās. Pētniekiem ir izdevies radīt pirmo cilvēka – pērtiķa himeru. Termins “himera” cēlies no dzīvnieka sengrieķu mitoloģijā, kam bijušas lauvas, kazas un čūskas ķermeņa daļas. Esmu iecerējusi rakstīt darbu ar šādu tematiku, skarot mākslīgo intelektu,” atklāj Andra.

Atklāj savas dzīves sāpīgo pieredzi
Andra dzimusi 1973.gadā Kuldīgā. Apguvusi tēlnieces specialitāti Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā. Pusaudzes gados lietojusi narkotikas, bet ar Dieva palīdzību tikusi no tām vaļā. “16 gados sāku lietot narkotikas, bet pēc četriem gadiem pārtraucu un atveseļojos Krimuldas Krusta skolā. Apmēram 10 gadi man ir it kā pazuduši,” atzīst rakstniece. Tas ir iemesls, kāpēc viņas pirmās grāmatas iznākušas, kad Andra bija pārkāpusi trešā gadu desmita slieksni. “Domāju, ka nav arī, ko teikt, ja neesi neko redzējis, piedzīvojis un pārdzīvojis,” uzskata A.Manfelde.
Viņas romāns “Adata” ir autobiogrāfisks darbs. Kā rast drosmi rakstīt par sevi? “Kad sāku rakstīt, nedomāju par to, kas būs un vai šo darbu publicēšu. Kad daļa bija uzrakstīta, es iedevu izlasīt Jānim Rokpelnim. Viņš manuskriptu nodeva “Karogam” kopā ar manu vārdu un telefona numuru. Man zvanīja Laima Muktupāvela un jautāja, kā sauc šo darbu, jo tas tiks publicēts. Tā tas notika. Sākumā bija publikācija, un ko tad vairs... Kāpēc nerunāt atklāti? Es taču nekultivēju ļaunumu. Gan šajā, gan citos darbos cenšos ielikt mīlestības graudu,” spriež Andra. “Tas ir svarīgākais, lai arī smagākais, kas manā dzīvē ir noticis. Dievs man ir devis spēju rakstīt, tāpēc gribēju izstāstīt visu. Turklāt tas ir apliecinājums, ka no atkarības var izārstēties.”
Par spīti visam viņa ir saglabājusi sevī bērnu, tas ir dzīvs. “Cilvēks nav balta lapa. Viņš ir saistīts ar savu ģimeni un dzimtu, arī tautu. Viņš ir viens indivīds kādā lielā gājienā. Protams, tas nenozīmē, ka katrs nav atbildīgs par savu izvēli. Tomēr neviens nav radies tukšā vietā, bet ir kāda mantojuma daļa, turklāt nemateriāla mantojuma daļa. Tas ir ģenētisks mantojums, pie kura visu laiku atgriežos dažādos līmeņos un veidos. Vecajā Derībā ir rakstīts, ka dvēsele mīt asinīs. Neticu reinkarnācijai, bet daudzas lietas notiek tā, ka rīkojos saistībā ar to, kā ir dzīvojuši mani tuvinieki. Ir svarīgi to zināt un saprast, lai zinātu, ar ko rēķināties,” atzīst A.Manfelde.
“Bērnību pavadīju laukos. Joprojām atceros specifisko smaržu, kāda ir pagrabā, dubļiem un sniega čagām, ievu un ābeļu ziediem, lopu mēsliem... Man tas viss ir kā maize, pie kuras atgriežos atkal un atkal. Manuprāt, cilvēka dzīve ir kā gredzens, kas mūža otrajā pusē saslēdzas ar bērnības atmiņām. Tajās ieraugu stāstu, savu augsto dziesmu, kas ir mana simfonija. Nezinu, vai tā ir visiem, bet man ir sajūta, ka mana atmiņa ir specifiska. Ja kaut kas notiek, tad tas atmiņā ir ierakstīts neizdzēšami visos sīkumos, tāpēc varu rakstīt. Varu it kā atvērt senas telpas durvis un ieiet tajā,” skaidro Andra.

Ticība Dievam ir kā tīra aka
Andra labprāt teleportētos jebkurā no saviem nodzīvotajiem gadiem. Tomēr starp pagātni un tagadni ir ļoti liels, līdz mielēm izdzīvots vientulības laiks. “Manuprāt, cilvēks ir kā mašīna, kurā visu laiku ir jāgāž iekšā kāda eļļa: mīlestība, maize, darbs un panākumi. Man ticība ir dzīve, un baznīca ir kā aka, kur dvēsele attīrās un rod spēku dzīvot. Ja pats esi netīrs, nevari radīt kaut ko tīru un skaistu, lai to dotu citiem,” saka Andra.
Viņa izvēlējusies pareizticību. “Var teikt, ka vainīgi Dimiteri. Man Dimiteru ģimene ir ļoti tuva. Viņi māk priecāties par citu panākumiem un skumt par citu bēdām. Es tā nemāku. Bet dzeja netaptu, ja nebūtu Rīgas un cilvēku izjūtas. Rakstot atklājas otra cilvēka noslēpums, arī manas visdziļākās izjūtas,” spriež Andra.
Viņa secina, ka tagad bērnu un jaunās paaudzes domāšana ir ļoti fragmentāra. Viņiem ir arī citāda uztvere. “Droši vien arī tie vecāki, kuru bērni iekāpa kuģī, lai dotos uz Ameriku, teica tāpat. Tā ir jaunā pasaule, kas ir sākusies, un to apstādināt vairs nevar,” secina Andra. “Domāju, kas es būtu, ja man nebūtu grāmatu. Bērnībā ļoti daudz lasīju un lasu joprojām. Man nav vēlmes aizbraukt uz Turciju vai citur. Esmu laimīga, ka man ir darbs. Tas varbūt izklausās jocīgi, bet man ir galvā ieceres piecām grāmatām,” atklāj rakstniece.

Fakti
◆ 2002.gadā žurnālā “Karogs” lasāmas Andras Manfeldes pirmās publikācijas. No Rīgas jauno literātu apvienības žurnāla “Luna” redakcijas saņēmusi balvu par labāko debiju dzejā.
◆ 2004.gadā uzvarējusi Dānijas Kultūras institūta rīkotajā Hansam Kristianam Andersenam veltītajā pasaku konkursā.
◆ 2005.gadā saņēmusi Ojāra Vācieša prēmiju par dzejoļu krājumu “Tranšejas dievi rok”. Šajā pašā gadā iznācis autobiogrāfiskais romāns “Adata”.
◆ 2010.gadā A.Manfelde pati izdevusi stāstu grāmatu par saviem uz Sibīriju izsūtītajiem tuviniekiem “Zemnīcas bērni”. Par manuskriptu “Betona svētnīcas” saņēmusi Annas Dagdas balvu. “Dzimtenīte” bija nominēta Latvijas Literatūras gada balvai kategorijā “Labākais prozas darbs”.
◆ 2017.gadā Latvijas 20.gadsimta vēsturisko romānu sērijā izdotais darbs “Virsnieku sievas” saņēma E.Līva piemiņas balvu “Krasta ļaudis”.
◆ 2018.gadā bērnu grāmatai “Kurš no mums lidos?” piešķīra Literatūras gada balvu kā labākajai bērnu grāmatai.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Rakstīšana ir kā augšāmcelšanās

Kategorijas