Ar lielu pacietību un labestību var panākt daudz

2020. gada 10. janvāris 00:00

3250

Ar lielu pacietību un labestību var panākt daudz

Pirms gada lejasciemiete Sandra Biksīte ieguva skolotāja logopēda specializāciju. Profesionālajā jomā viņa nemitīgi pilnveidojas, viņa ir talantīga pedagoģe, kura radoši pieiet savam darbam, veic inovatīvu mācību materiālu izveidi bērniem ar valodas attīstības traucējumiem. Viņas darbs ir pamanīts un novērtēts, jo pērnā gada nogalē viņu sumināja konkursā “Gada skolotājs”. Sandra ir laureāte nominācijā “Par ieguldījumu darbā ar bērniem ar speciālām vajadzībām”.
Sandra ir no Lizuma, mācījusies Lizuma vidusskolā, kur klases audzinātāja bija Aiva Kraukle. Pēc skolas absolvēšanas viņa izvēlējās studēt pedagoģiju. “Ģimenē bijām seši bērni, un es biju vecākā no brāļiem un māsām. Mamma un tētis joprojām dzīvo Lizumā. Toreiz gan šķita, ka nebūšu skolotāja, jo biju jau piekususi no mazajiem brāļiem un māsām, bet vidusskolas laikā bija tāda skolotāja Ārija Fijala, kura reizēm man lūdza palīdzēt pieskatīt un padarboties ar mazākajiem bērniem. Iespējams, tas bija pamats, kāpēc arī izvēlējos būt par skolotāju. Jau 31 gadu strādāju Lejasciema pirmsskolas izglītības iestādē. Atnācu uz Lejasciemu praksē, jo Lizumā nebija bērnudārza. Ja Lizumā būtu bijis bērnudārzs, iespējams, būtu palikusi Lizumā, bet tajā laikā tur bija iesākts celt bērnudārzu, kas vēl joprojām ir pusuzcelts un palicis kā grausts. Mani pieņēma praksē Lejasciema bērnudārzā. Ieprecējos Lejasciemā. Man ir divas fantastiskas meitas! Vecākā Ivita absolvējusi Latvijas Lauksaimniecības akadēmiju, kur mācījusies ainavu arhitekta specializācijā. Jaunākā meita Sigita absolvējusi Rīgas medicīnas koledžā dažādas specialitātes. Abu dzīves ceļš aizvijies uz Kurzemi. Man ir arī divas burvīgas mazmeitiņas, kurām vecāki iedevuši skaistus vārdus - Matilde un Lizete,” stāsta Sandra.

Velniņš tirdīja
Pedagoģiskā ceļa sākums Sandrai nebija viegls. Traucējusi kautrība, bijis grūti runāt ar bērnu vecākiem. “Šķita - kā es viņiem došu padomus, ja pašai ir bērni un varbūt nemaz tik pareizi viņus neaudzinu? Toreiz bērnudārzā mēs, katrs pedagogs, mācījām savu jomu – matemātiku vai valodu. Man iekrita valodas mācība. Es prātoju - kā vispār var mācīt valodu un kā var iemācīt valodu?
Pieredze nāca ar laiku. Sapratu - lai sāktu mācīties valodu, vispirms ir jāapgūst skaņas. Pati sāku veidot daudz dažādas didaktiskās rotaļas, spēles, jo pēc būtības esmu radošs cilvēks,” stāsta Sandra.
Toreiz Lejasciema bērnudārzā strādājusi logopēde Julianna Dzeguze, kura arī mudinājusi citas kolēģes doties apgūt logopēda specialitāti. Sandra tajā brīdī atteikusies to darīt, kā iemeslu minot to, ka studijas, lai apgūtu šo specialitāti, ir tālu - tikai Liepājā, bet viņa tobrīd audzināja savas mazās meitiņas. “Turpināju strādāt par skolotāju, bet tas velniņš mani iekšā tirdīja, ka tomēr gribu apgūt logopēda specialitāti, jo tad var darboties ar bērniem un palīdzēt tiem, kuriem ir valodas traucējumi, pievērsties viņiem individuāli, veltīt uzmanību tikai viņiem,” stāsta Sandra.

Rakstīja savus sapņus
Cilvēka nākotni veido dažādi viņa dzīves notikumi. Bieži vien negaidīti pavērsieni dzīvē liek izdarīt secinājumus, pārdomas, uz dzīvi liek paskatīties ar citādākām izjūtām. Tā notika arī ar Sandru. “Saslimu. Man veica operāciju. Kamēr man bija darbnespējas lapa, rakstīju savus sapņus. Un viens no sapņiem bija iestāties skolā un mācīties par logopēdu,” stāsta Sandra.
Toreiz tas bija vēl tāls, nepiepildīts sapnis, bet Sandra bija apņēmības pilna. Tagad viņa atzīst, ka tieši šī slimošana devusi citu skatījumu uz dzīvi. Viņa ir pārliecinājusies, ka labais vairo labo, un cenšas dzīvot pēc šāda principa. “Piepildījās visi mani sapņi, kurus toreiz uzrakstīju! Ja dzīvē ej ar labsirdību, dāsnumu un smaidu, tad arī saņem no dzīves daudz vairāk pretī. Dots devējam atdodas,” uzsver Sandra. Viņa pabeidza skolotāja logopēda studijas Latvijas Universitātes Alūksnes filiālē.
Viņas kā logopēdes lielākais gandarījums ir brīdis, kad viņa dzird - bērns sāk runāt! “Atnāk pie manis bērniņi, kuri trīs gados runā primāras zilbes, bet, kad izdzirdi, ka viņš pasaka kādu vārdu, kaut vai ar nepareizu skaņu, tas ir vispār! Tad mēs kopā ar kolēģēm cita citai sajūsmināti sakām: “Tu dzirdēji! Viņš pateica!” Tad ir tik liels gandarījums! Un kad mamma atnāk un pasaka: “Es sapratu, ko mans bērns teica!” Lielākais gandarījums ir arī tas, kad vecāki pasaka paldies. Bet viens jau nav strādātājs. Mūsu bērnudārzā ir logopēdiskā grupa, kur kolēģes iegulda tikpat lielu darbu. Es savukārt strādāju ar bērniem individuāli,” stāsta Sandra.
Viņa atzīst, ka logopēdam ir jāapbruņojas ar lielu pacietību, jo šis darbs nenes ātrus augļus. “Strādājot ar bērnu, var paiet vairāki mēneši, bet šķiet, ka atdeves nav. Bet tad, kad izdodas, tad tas ir kaut kas! Bērni paši ir tikai laimīgi un priecīgi, kad viņiem sanāk un izdodas tas, kas nav sanācis. Tu viņiem esi vairāk nekā skolotājs – tu esi draugs,” saka Sandra.

Nevar iemācīties nedarot!
Arī Sandra novērojusi, ka tagad bērni sāk vēlāk runāt un vairāk ir tādu bērnu, kuriem ir problēmas ar skaņu izrunu un valodas sistēmas attīstību kopumā. Viņa min iemeslus, kāpēc tas tā varētu būt. Pirmkārt, pārmērīga viedierīču izmantošana, komunikācijas un saskarsmes trūkums, vide, māmiņas grūtniecība, dzemdības. “Viss ir savstarpēji saistīts. Bērni tagad mazāk grauž, piemēram, ābolus, burkānus, kāļus, tāpēc artikulācijas aparāts nav iekustināts un izvingrināts. Ir vāji attīstīta mīmikas muskulatūra. Viedierīces nepalīdz bērniem attīstīt valodu. Pirmkārt, viņi aktīvi nekustas un sēž, bet tas, ka kustina pirkstus, spēlējot telefonu, neko nedod. Bērni kļūst agresīvi, ja pārmērīgi “sēž” planšetēs un telefonos. Nevajag tās vispār aizliegt, jo tas, kas ir aizliegts, tas jau ir visvilinošākais, bet katrā ziņā vecāki ir tie, kas nosaka bērnam to lietošanas laiku. Nav jau tās lietas sliktas, bet visam jābūt ar mēru. Konfektes, saldumi, krāsainie dzērieni savukārt bojā zobus, bet, ja trūkst zobu, rodas grūtības skaņu izrunā. Valodas attīstību bērnam kavē arī vecāku pāraprūpe, kad jau no bērna acīm nolasa, ko viņš vēlas. Vecāki, labu gribēdami, nodara bērnam sliktu,” skaidro Sandra.
Viņa strādā par skolotāju logopēdi arī Lejasciema vidusskolā un zina stāstīt, ka, piemēram, ir skolēni, kuriem nav attīstīta fonemātiskā dzirde - viņi nediferencē garos un īsos patskaņus, divskaņus, balsīgos un nebalsīgos līdzskaņus. “Kādā brīdī tas ir palaists garām, bet, jo agrāk bērnam tiks iemācīts izrunāt un saklausīt visas skaņas vārdā, jo viņam pēc tam būs vieglāk apgūt rakstītprasmi un lasītprasmi. Skolēniem ļoti nepatīk rakstīt! Bet kā var iemācīties latviski pareizi rakstīt, ja neko neraksta vai negrib rakstīt?” saka Sandra.
Viņa uzsver, ka bērniem ir jāuzticas, ir jāļauj darboties ar īstām lietām. Ja vecāki grib, lai bērns nesaplēš servīzi, tad tā jānoliek sekcijas augstākajā plauktā, lai bērns to neredz. “Bet nevajag bērnam dot plastmasas traukus - tā viņš strādā ar neīstām lietām! Jā, mēs grupiņā bērniem dodam īstu nazi, un viņi griež ar to cietākas un mīkstākas lietas, jo kā gan viņi iemācīsies ar to strādāt, ja to nebūs darījuši? Nevar iemācīties nedarot, un bērni ļoti daudz var izdarīt paši,” uzsver Sandra.

Sandras ieteikumi

Sandras kā logopēdes ieteikumi vecākiem
◆ Valoda attīstās tikai runājot. Runāt ar bērniem, ļaut bērnam pašam izteikties. Neatbildēt bērna vietā. Runāt par vienkāršām, elementārām ikdienas lietām. Stāstīt, uzticēties!
◆ Spēlēt kopīgas spēlēt. Pavadīt daudz laika svaiga gaisā.
◆ Mīlēt, cienīt un uzticēties!

Trauksmes zvani vecākiem, kad būtu jāvēršas ar bērnu pie logopēda vai cita speciālista
◆ Jāseko tam, vai bērns dzird, redz, reaģē uz kustību. Ja rodas aizdomas par šo procesu neesamību, jāmeklē palīdzība pie atbilstoša speciālista.
◆ Ja bērns līdz 2-2,5 gadu vecumam nesaka nevienu vārdu un neizprot sniegtās darbības.
◆ Bērns zīdaiņa vecumā gugina, lalina, izrunā pirmās zilbes, bet tad ir saslimšana, pēc kuras bērna attīstība virzās nevis uz priekšu, bet atpakaļ.
◆ Nav jāsatraucas, ja bērns neizrunā “r”, piemēram, četru gadu vecumā. Skaņu “r” var neizrunāt līdz 6-7 gadu vecumam. Ja bērns izrunā skaņu “l”, tad skaņa “r” atnāk pati.

Sandras spēka avoti

Daudz un dažādi kultūras pasākumi, koncerti, teātra izrādes, mežs un daba, sēņošana un ogošana. Sandra nevar iedomāties sevi dzīvojam vietā, kur blakus nav meža. Reizi nedēļā viņa dodas uz baseinu. Sarunas ar draudzenēm, kuras prot atrast pareizosa vārdus un atkal likt justies labi. Dziedāšana Lejasciema kultūras nama jauktajā korī “Kaprīze”. Enerģiju un prieku sniedz tikšanās brīži ar meitām un mazmeitiņām. Ja Sandra vēlas pavisam no visa atslēgties, tad mājās taisa apsveikuma kartītes, jo šī nodarbe viņai noņem stresu. Reizi gadā viņa cenšas aizbraukt ceļojumā.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Ar lielu pacietību un labestību var panākt daudz

Kategorijas