Asja

2020. gada 14. janvāris 00:00

Vienu īsu brīdi man šķita – es skatos uz kāda vecmeistara gleznu, bet varbūt šo attēlu esmu redzējusi uz sen lasīta sieviešu romāna vāka? Uz dzelteniem ziediem klātas piekalnītes fona sīks, gaišās drānās tērpts sievietes stāvs. Virs viņas galvas – dzidri zilas debesis, atvērts saulessargs, bet tālumā aiz piekalnītes – balta bāka. Ar steigu meklēju somā fotokameru, lai gan sapratu – sieviete atrodas pārāk tālu, lai kadrā būtu labi saskatāms viņas tērps: vējā plandošie garie svārki, bārkstainais saulessargs, nedaudz piešķiebtā platmale ar smagnēji nolīkušajām malām. Sapratu, ka viņa ar katru soli attālinās no manis, bet tomēr pacēlu kameru pie acīm – lai vismaz man paliek atgādinājums par šī brīža īpašo noskaņu.
Tobrīd es pat neiedomājos, ka mūsu ceļi varētu krustoties vēlreiz, redzēju tikai interesanto kadru, ko vēlējos cieši paturēt savās atmiņās. To gan atceros, ka nodomāju: cepures smagnēji nolīkušās malas jau tā viņu labi pasargāja no saules, kam gan vēl saulessargs?
Kad takas pagriezienā sieviete pilnīgi negaidot pagriezās atpakaļceļam, pieķēru sevi smaidām – varbūt man radīsies iespēja ar viņu sasveicināties. Tuvāk pienākot, gan pamanīju, ka sieviete izturas ļoti atturīgi – pievērsusi skatienu saules pielietajām pļavām, viņa pat nedomāja atsaukties uz garāmgājēju skatieniem. Izmantoju šo mirkli, lai aplūkotu viņas gaisīgo tērpu, un tas mani pārsteidza. Saulessargs, svārku mala un platmales lente izrādījās ne tikai vienā tonī, bet arī vienā musturī! Nedaudz caurspīdīgās, krītošās blūzes priekšpusi un garo piedurkņu galus rotāja platas krēmkrāsas mežģīnes ar ziedlapu motīviem.
“Cik neparasti!” pie sevis nospriedu. “Lai gan vasarīgajai Kiprai ne pārāk ērti…”
Bet tās jau tikai manas domas. Cilvēki ģērbjas katrs pēc savas patikas un izpratnes. Saprātīgākie tūristi parasti cenšas atbrīvoties no visa neērtā un liekā, lai maksimāli atdotos saulei, bet netrūkst arī tādu, kas cenšas nodemonstrēt visu savu garderobi. Ir gadījies redzēt gan jaunu dāmu platformas augstpapēžu kurpēs mežģot kājas pludmales smiltīs, gan vīrieti smalkā uzvalkā ar baltu kreklu un tauriņu jūras krastā no pudeles sūcot degvīnu. Kādai medusmēneša apburtai dāmai uzdrošinājos sausēt žēlabu asaras, mierinot, ka nekas traks nenotiks, ja viņa trīs vai četras reizes dienā nemainīs peldkostīmus, pat ja to līdzi ir vesels čemodāns. Blondai jaunkundzei, kuru kāds bija iestīvējis sarkanā, spīdīgā sintētiskā “ādā”, reiz palīdzēju attaisīt rāvējslēdzi, kas sākās pie skausta, bet beidzās zem sēžamvietas. Pārkarsusi dienas svelmē, viņa bija tuvu ģībonim un nekautrēdamās izdzēra visas manas ūdens rezerves.
Tikko sastaptā sieviete ar saulessargu, paslēpdama savu augumu zem ievērojamas drēbju kārtas, laikam jau ļoti baidījās no saules. Varbūt viņai tāds ļoti jutīgs ādas tips? Palaikam gadās redzēt šādus ļoti piesardzīgus tūristus, īpaši vasarā. Ilgi gan par to neprātoju, jo bērns ratiņos prasīja savu daļu uzmanības, un mēs ar mazmeitiņu devāmies tālāk.
Nākamajās dienās mūsu rīta pastaigai izvēlējos citu virzienu, tāpēc biju patiesi pārsteigta, kad pēc nedēļas uz pastaigu takas pamanīju nu jau pazīstamo stāvu – sievieti ar saulessargu. Īsu mirkli gan šaubījos, vai tā patiešām ir viņa, jo šajā rītā sieviete bija izvēlējusies citas krāsas. Viņas jaunais tērps burtiski saziedējās ar ceļmalas uzkalnītēs plīvojošajiem magoņu puduriem. Svārki plandījās vējā kā sārta bura, saulessargs brīdināja par gaidāmo svelmi… Netrūka arī melnās krāsas akcentu – ap vidu apjoztā platā josta un uz pleca uzkārtā soma lieliski papildināja viņas tērpu.
Apjautu, ka šis noteikti būtu daudz labāks kadrs par iepriekšējo, bet, kamēr sameklēju fotokameru, sieviete jau bija krietni attālinājusies. Man atlika tikai apbrīnot viņas iespējas garajai kleitai un platmalei pieskaņot tādas pašas nokrāsas saulessargu. Modes speciālisti noteikti iebilstu – kas par daudz, tas par daudz! Tik daudz oranžā vienā reizē neliecina pa labu gaumi. Tomēr man patika. Uz kopējās ainavas fona – uz jūras ziluma, pļavu zaļuma un bruģa pelēkuma viņa izskatījās kā koša magone. Dzīvīga, priecīga un aicinoša. Tomēr šoreiz es nesekoju. Bērns nesteidzīgi pētīja apkārt salaidušos baložus, un es viņu nesteidzināju.
Nākamajās dienās es apzināti izvēlējos šo maršrutu – cerēju sievieti ar saulessargu sastapt atkal, turklāt fotokameru noliku ērti paņemamā vietā, bet – viņa neparādījās. Kārtējo reizi atcerējos teicienu: kad vismazāk gaidi, vislabāk sanāk… Galu galā viņa varētu būt arī aizceļojusi mājup.
Pēc vairākām dienām, kad doma par sievietes sastapšanu jau bija pierimusi (turklāt es biju iepazinusies ar citu interesantu būtni), uz pastaigu takas atkal parādījās saulessargs, šoreiz – gaiši zils. Zem tā kuplu vilni meta tādas pašas nokrāsas svārki, un mani nemaz nepārsteidza, ka komplektu, līdzīgi kā iepriekš, papildināja ļoti pieskaņota platmale, pārsieta ar gaišu plandošu šalli.
Mēs lēnām tuvojāmies viena otrai, un es redzēju, ka arī sievietei ir radusies interese par mani. Šoreiz viņa nenovērsa skatienu ziediem pārņemtās pļavas vai rāmi šalkojošās jūras virzienā, bet skatījās manā virzienā. Pasmaidīju un, daudz nedomādama, pasveicināju angliski – ar tik ierasto un draudzīgo “Hello!”. Uz šīs pastaigu takas tas skan visai bieži, tāpēc šķiet tur iederīgs. Sieviete acīmredzami samulsa, viņas skatiens pievērsās zem svārku malas tik tikko saredzamajiem kurpju purngaliem, un aizsteidzās man garām. Tobrīd varēju tikai minēt, vai esmu kļūdījusies valodas izvēlē vai arī viņa vienkārši nevēlējās ar mani sarunāties.
Šī tikšanās manī atstāja nemieru – es arvien biežāk pieķēru sevi domājam par sievieti ar daudzkrāsainajiem saulessargiem. Pastaigājoties gar jūru, es ilgāk uzkavējos vietās, kur iepriekš viņu biju sastapusi. Snaikstīju kaklu, grozīju galvu un ciešāk ielūkojos zem platmalēm paslēptajās sejās – ja nu gadījumā viņa ir izvēlējusies citu ģērbšanās stilu – garās bikses, šortus vai īsu kleitiņu. Daudz biežāk atskatījos un uzmanīgāk ieklausījos apkārtējo sarunās – varbūt vēl kāds ir viņu ievērojis.
Kad tieši pēc nedēļas es sievieti ieraudzīju atkal, šoreiz tērpušos maigi rozā toņos, priecīga pieliku soli – viņa atradās mums gabaliņu priekšā uz pastaigu takas. Ja pasteigšos, gan jau panākšu. Man jāpanāk! Jau biju izlēmusi, ka šoreiz sveicināšu krievu valodā – tajā īsajā mirklī, kad sastapās mūsu skatieni, radās apjausma, ka tā būs pareizāk.
Šobrīd nespēju atcerēties vēl kādu, kuram tik ļoti būtu steigusies pakaļ, protams, ja neskaita mazbērnus. Paprāvu gabalu nācās pieveikt, pat mazu drusciņu paskriet, lai, nedaudz aizelsusies, es viņu beidzot panāktu.
- Labdien, - pagājusi dažus soļus sievietei blakus, apvaldījusi straujajā gājienā satraukto elpu, uzrunāju viņu krievu valodā.
- Sveicinātas, - viņa apstājās, pagriezās pret ratiņiem un sirsnīgi pasmaidīja. – Esmu jūs abas ievērojusi. Jums laikam arī patīk šis ceļš un šis horizonts?
- Mums patīk šis miers, - smaidot atbildēju. – Un cilvēki mierā… Tādi laipni, smaidoši, atpūtušies…
- Jūs lasāt grāmatas, - sieviete negaidot secināja. – Es to sajutu. Saredzēju. Tāpēc apstājos. Te tik bieži man klāt nāk un uzrunā tukši un bezkrāsaini cilvēki. Jums taču patīk krāsas?
Nedaudz apmulsu no straujās tematu maiņas, tāpēc izlēmu apstāties pie krāsām:
- Man ļoti patīk šī jūsu ābeļziedu krāsa un patika arī magoņu oranžā un jasmīnu baltā, - nez kāpēc salīdzinājumam izvēlējos ziedus.
- Bet ja nu tās būtu mākoņu krāsas? – sieviete šķelmīgi iesmējās. - Vai rīta un vakarblāzmas atspulgs rasā, asarās, sapņos?
Acumirklī neattapu, ko viņai iebilst, tāpēc klusēju. Kļuva interesanti, kas sekos tālāk.
- Vieniem esmu Asja, citiem – Anna, - sieviete man pēkšņi sniedza roku, un tikai tagad ievēroju smalku mežģīņu cimdu, protams, ka maigi rozā. – Jums Asja. Nepārspējama Turgeņeva pielūdzēja. Neticami, vai ne? Jauna sieviete savos trīsdesmit sešos gados tik ļoti aizrāvusies ar Turgeņevu, ka spēj to citēt veselām lappusēm. Esmu lasījusi un pārlasījusi visus Ivana Sergejeviča darbus. Baudījusi, iedziļinājusies, ietekmējusies, domājusi…
Es patiešām jutos pārsteigta no šī atklājuma. Tas šķita tik netipiski laikam, kad jaunieši jūsmo par “Bada spēlēm”, “Meiteni ar pūķa tetovējumu” un “Krēslas sāgu”.
- Jūs varbūt vēlaties zināt, kāpēc Asja, nevis Aņa vai Aņuta? – sieviete iesmējās. - Es zināmā mērā ESMU Turgeņeva Asja…
Sieviete ieturēja nogaidošu pauzi, lai dotu man laiku aptvert izteikto domu. Sapratu – šobrīd nav īstais brīdis atzīties, ka šo garstāstu atceros diezgan vāji, tikai galvenajos vilcienos.
- Ziniet, es tāpat kā Asja daudziem šķietu nedaudz dīvaina un nesaprotama, citādāka, - sieviete arvien aizrautīgāk turpināja. – Es spēju būt gan trauksmaina, gan apvaldīta, gan bērnišķīga, gan ļoti pieaugusi. Esmu apguvusi franču un vācu valodu, daudz lasu, patiešām – daudz, un man tāpat kā Asjai patīk personificēties ar izlasīto grāmatu varonēm. Reizēm man gribas būt Puškina Tatjanai, kurai Jevgeņijs Oņegins raksta romantiskas mīlestības vēstules. Reizēm jūtos kā Lavrecka sieva Varvara “Muižnieku ligzdā” vai arī kā viņa sirdsmīļotā Liza. Es ilgojos sastapt neparastu cilvēku, varoni, ar kuru kopā dejot valsi, un tā dejot, it kā lidotu, lai justu, kā izplešas spārni! Jā, es esmu bezgalīga romantiķe! Es spētu iemīlēties arī kalnu kazu ganā, ja vien viņš man uzdāvinātu anemones ziedu! Reizēs, kad gribas raudāt, es spēju smieties. Jūs teiksiet – tāds iekšējs nemiers manī valda? Vai vēlēšanās pazīmēties? Bet tāda taču ir Asja! Sameklējiet grāmatu, izlasiet to tagad un ieraugiet šālaika acīm!
Es klausījos viņā un klusēju, lai gan turpat mēles galā bija jautājums: bet kāda tad ir Anna? Neapšaubāmi – romantiķe un fantazētāja. Tomēr viņa ir pavisam reāla. Šeit un tagad.
- Par ko jūs strādājat? – šo domu vadīts, man pašai negaidot izlauzās jautājums.
Redzēju, kā Anna saminstinājās. Brīdi kavējās neizlēmībā, cik daudz man teikt, tad lepni pacēla galvu, noslēpās aiz cepures platajām malām un īsi noskaldīja:
- Es nestrādāju, man tas nav nepieciešams. Esmu atraitne, divu muižu īpašniece, tas uzliek pienākumus. Pašlaik es atpūšos. Atpūšos tā, kā vēlos.
Vairāk nejautāju. Apmulsu no tā, cik pēkšņi Asja pārvērtās par Annu. Laikam jau pārāk tieši biju pārtraukusi šo spēli, šo karnevālu. Tagad bijām sevī ierāvušās abas. Klusā balsī atvainojos, bet saruna tā arī apklusa.
- Nekad, dzirdiet – nekad neapgrieziet putniem spārnus! – nākamajā pagriezienā Anna īsi atvadījās. - Lai viņi lido savās debesīs, jūs viņi neskar! Un lasiet! Lasiet Turgeņevu!

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Asja

Kategorijas