"Dzīvespriekam": Notic labajiem sapņiem

2010. gada 10. jūnijs 16:02

2130

Latvijā daudzi Rihardu Berugu pazīst kā idejām pārņemtu cilvēku, kas vienmēr atrod iespēju, kur radoši pielikt savus spēkus jaunu projektu īstenošanā. Tagad viņš sācis piepildīt kādu sapni, šoreiz - ārpus Latvijas. Rihards piedalās neliela septiņu numuru viesu nama izveidē Gruzijā, Ušbas kalna pakājē Svanetijas reģionā. Viņš ir kļuvis par šīs idejas investoru.

Latviešiem Rihards ir populārs laikabiedrs, norvēģis, kas jau 19 gadu (gandrīz pusi sava mūža) Latviju uzskata par savām mājām. Viņš ne tikai runā tīrā latvju mēlē, bet arī aizrautīgi iesaistās sabiedriskajā dzīvē. Politikā gan ne. Rihards ir un paliek Norvēģijas pilsonis. Par to viņu novērtē un ciena. - Vai jums dzīvē ir kāds aicinājums, kuram sekojat?

Man vienmēr gribējies palīdzēt cilvēkiem, kaut nekad neesmu bijis bagāts. Jaunībā vienubrīd domāju radikāli mainīt savu dzīvi - kļūt par ārstu. Tomēr izvēlējos braukt uz Rīgu mācīties latviešu valodu, jo no Rakstnieku savienības saņēmu stipendiju studijām ārzemēs. Tas bija 1988. gadā. Dzīve man piedāvāja iespēju, un es to pieņēmu. Arī ideja par iesaistīšanos viesu nama izveidē Gruzijā, Svanetijā, nāca negaidīti. Un es sapratu - tagad vai nekad! Šis projekts nav saistīts ar peļņu. Svanetijā kā tūrists pirmoreiz biju tikai pagājušā gada vasarā un jutos pārsteidzoši laimīgs. Visas rūpes bija atstātas kalnu pakājē, bet tur, augšā, izgaisa. Es izbaudīju katru mirkli. Es jutos kā bērns! Kā pasakā! Tikai paskaties apkārt, ieelpo svaigo gaisu un sajūti, ka smaidi. Šis viesnīcas projekts nav domāts biznesam, bet gan skaistumam. Kopš pagājušā gada vairākkārt esmu bijis Svanetijā un pirms katra brauciena joprojām izjūtu vienreizēju prieku par gaidāmo.

- Līdzīgi jūs reiz no pirmā acu skatiena iemīlējāt Latviju?

Jau pirmoreiz atbraucot uz Latviju 1987. gadā, šeit mentāli jutos tāpat kā Norvēģijā. Man bija vienkārši sarunāties un saprasties ar cilvēkiem. Turklāt Latvijā sākās politiskie procesi, kas bija aizraujoši. Es šeit satiku jaukus cilvēkus, ieguvu labus draugus. Tas bija interesants laiks. Mēģināju identificēties ar latviešu likteni, saprazdams, ka skandināvu valstis Otrā pasaules kara laikā un pēc tā bija salīdzinoši veiksmīgā situācijā. Pirmoreiz uz Latviju atbraucu, studēdams Pēterburgā. Bija interese par šo Baltijas valsti, jo savulaik iepazinos ar Amerikas latvieti Zentu. Bija iemesls redzēt viņas etnisko dzimteni. Otrreiz ierados uz palikšanu. Strādājot Latvijā, bijis daudz interesentu iespēju, piedzīvojumu, par ko es jūtos pateicīgs.

- Interese par Latviju nav zudusi joprojām?

Pēc nostrādātajiem sešiem gadiem Vidzemes Augstskolā tagad dzīvoju Rīgā. Man Latvijā vienmēr un visur bijuši vislabākie kolēģi, no kuriem esmu ļoti daudz mācījies. Gaiši cilvēki! Esmu pateicīgs Dievam, ka man ir tādi draugi. Tagad atkal esmu pievērsies tūrisma nozarei, tāpat kā toreiz, kad sāku pastāvīgi dzīvot Latvijā. Man par labu nāk tas, ka pārzinu vairākas valodas. Pēdējā laikā iznāk biežāk sarunāties krieviski. Šo valodu biju piemirsis. Raksturīgi, ka tagad Latvijā

kļuvis psiholoģiski vieglāk tajā sarunāties. Vadu tūrisma uzņēmumu «TheMiceCream», kurš nodarbojas ar grupām, kas no ārvalstīm brauc uz Latviju, Igauniju vai Lietuvu. Var teikt, ka Rīgā ir maizes darbs, kamēr Svanetija ir vienkārši kā skaista pasaka. Bet es ļoti ceru, ka viss labi izdosies, tas ir svarīgi gan konkrētajai svanu ģimenei, kurai vēlos palīdzēt šajā projektā, gan Svanetijai. Cilvēki pēdējos gados no turienes daudz braukuši prom, grūti atrast labu iztiku kalnos, tāpēc svani cer uz tūrismu.

- Vai Norvēģijā nav tikpat skaisti kā Svanetijā?

Svanetijā kalni ir augstāki, un tur nav modernās dzīves pēdu nospieduma. Tas ir fascinējoši. Tur būtu labi padzīvot pāris mēnešu un rakstīt. Par to esmu domājis. Katrā ziņā Svanetijā es jūtos tik mierīgi un droši, kā neesmu juties nekur citur, kaut gan turpat aiz kalniem ir Abhāzija un Dienvidosetija, kur vēl nesen bija kara darbības zona.

- Kā dzima ideja par viesu namu Ušbas kalna pakājē?

Staigājot pa kalniem Svanetijā, izjautāju gidu. Uzzināju, ka viņš kopā ar brāli un māti vēlētos atvērt viesu namu ēkā, kas atrodas kalnos un pieder viņu ģimenei. Māja stāvot tukša, jo ģimenei trūkst kapitāla remontam. Pajautāju, cik naudas vajadzētu, un svans sacīja, ka apmēram 3000 lariu jeb, pārrēķinot Latvijas valūtā, ap 900 latu. Nodomāju, ka varbūt šī būs pirmā un vienīgā iespēja manā dzīvē kļūt par viesnīcas investoru. Pa ceļam bija izdevība ieiet baznīcā. Zīmīgi, ka tai nebija jumta - tas vēl tikai jāuzliek. Klusībā uzdevu jautājumu: ko man darīt? Un iekšējā balss atbildēja: «Uz priekšu!» Kad beidzot ieraudzīju māju, kurai jākļūst par viesnīcu, jutos kā pasaules skaistākajā malā. Visapkārt bija kalni, un viss ņirbēja varavīksnes krāsās! Rokrakstā sagatavoju sadarbības līguma tekstu krievu valodā. Aizbraucām līdz tuvākajam bankomātam, līdz kuram ceļā bija jāpavada piecas stundas. Izņēmu vajadzīgo naudas summu. Vienojāmies, sarokojāmies.

- Tā bija vienošanās, paļaujoties uz goda vārdu?

Jā. Viņi man teica: «Tu tagad esi viens no ģimenes locekļiem.» Es neesmu īpašnieks attiecībā uz māju, bet attiecībā uz projekta ideju. Strādāsim kopā! Būtu jāmācās svanu valoda. Pagaidām pārsvarā sarunājāmies krieviski, ar dažiem jauniešiem arī angliski. Ļaudis Svanetijā ir ļoti draudzīgi un viesmīlīgi - kā visur Gruzijā. Tomēr kopumā gruzīni ir ātras dabas, bet svani - lēni, vairāk visu apdomā, vairāk klusē. Tāpat kā kalnu ceļi liek cilvēkiem Svanetijā lēnāk braukt ar mašīnām nekā citur Gruzijā, tā arī kopumā daba bremzē cilvēku ātrumu un emocijas. Kamēr varbūt gruzīniem svani reizēm liekas nesaprotami lēni, mums šeit, Ziemeļeiropā, iespējams, svanu mentalitāte un dzīves ritms izskatās tīri normāls. Vienmēr ir bijis tā, ka nemiera laikos gruzīni veduši dārglietas un lielas vērtības uz Svanetiju - drošībā. Reģions ar saviem milzu kalniem ir gandrīz neieņemams. Esmu arī dzirdējis, ka gruzīni saka - svani ir visgodīgākie cilvēki valstī, uz viņiem var paļauties, viņi tur savu vārdu. Reizēm šķiet, ka tur visi pazīst visus un katrs ir kādam radinieks.

- Jūs tur jūtaties kā mājās?

Svanetija ir viena no skaistākajām vietām Eiropā. Taču uz turieni brauc ļoti maz. Tas arī ir viens no iemesliem, kāpēc es iesaistījos šajā projektā. Liekot klāt manas zināšanas, var izdoties. Tūrismam tur ir tādas pašas iespējas kā Alpos. Biju turp aizbraucis arī šogad jau trīs reizes. Aprīlī uz Svanetiju devos ar četrām lielām somām. Tagad mūsu viesu namā remonts rit uz priekšu. Svanu ģimene man ļāva iesaistīties. Pieteicos Rīgā nopirkt gultasveļu un aizkarus viesnīcai. Vienojāmies, ka mājā jāslīpē grīda, lai tā nebūtu sarkanīgi brūnā krāsā, kas raksturīga padomjlaika ēkām. Gribas, lai viesnīcā viss būtu skaisti un dabiski kā senatnē. Svanu ģimenē viens no dēliem ir labs galdnieks. Viņš veido pirti un restorānu. Savukārt māte, pēc profesijas skolotāja, viesnīcas apmeklētājiem gatavos ēdienu. Viņa ir lieliska pavāre! Jaunākais šīs ģimenes dēls strādās par gidu, vedot tūristus kalnos.

- Vai katrs var atļauties aizceļot līdz Svanetijai?

Brauciens no Latvijas uz turieni nav stundu ilgs lidojums. Tā drīzāk ir ekspedīcija. Vispirms jālido no Rīgas uz Tbilisi, tad vēl jābrauc desmit stundas ar mikroautobusu līdz Svanetijas kalniem. Taču labāk iesākumā pavadīt diennakti Tbilisi, atpūšoties un izbaudot Gruzijas galvaspilsētas eksotiku. Tad ar atjaunotiem spēkiem varēs sēsties nakts vilcienā un ceļot līdz Zugdidi pilsētai, pēc tam no rīta vēl četras stundas lēni jābrauc pa kalnu ceļiem līdz Svanetijai. Lidojums līdz Tbilisi izmaksās aptuveni simts latu, brauciens no Tbilisi līdz Svanetijai - aptuveni astoņus. Dzīvošana un ēšana tur ir salīdzinoši lēta.

- Izklausās pēc ceļojuma avantūristiem!

Tas ir ceļojums piedzīvojumu kārajiem - kalnos kāpējiem, zelta meklētājiem. Patiešām ir tāda iespēja - meklēt zeltu upē pēc senas metodes, skalojot ūdeni caur vilnu. Šis ceļojums ir bauda acīm. Visapkārt ir pasakaina daba! Svanetijā saglabājusies viduslaiku arhitektūra - piecstāvu torņi kā debesskrāpji.

Rietumeiropā kaut ko tādu šodien var redzēt tikai Itālijā, Toskānā. Tā ir eksotika! Mājlopi Svanetijā brīvi ganās un nejūtas traucēti. Tas ir arī ceļojums veselības nostiprināšanai. Visiem zināms, ka Kaukāza kalnos cilvēki dzīvo 100 gadu un ilgāk. Tur ir tīrs gaiss un visgardākais minerālūdens, ko esmu dzēris, smeļot tieši no avota. Cilvēki pat no Tbilisi turp brauc pēc ūdens, pavadot ceļā apmēram 450 kilometru. Svanetijā ir arī iespēja izbaudīt šai tautai raksturīgo īpašo virtuvi.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

"Dzīvespriekam": Notic labajiem sapņiem

Kategorijas