Loma, ko bez mīlestības nenospēlēt

2020. gada 17. janvāris 00:00

3898

Koncertmeistars ir kā otrā plāna aktieris, taču tas nenozīmē, ka viņa lomas ir mazāk spilgtas un aizraujošas. Acīmredzot ne velti Gulbenes mūzikas skolas klavierspēles pasniedzēja Inga Kalniņa ir tik pieprasīta koncertmeistare ne tikai mūsu, bet arī kaimiņu novadā. Turklāt viņa jau 30 gadus ir ērģelniece baznīcās.

Par koncertmeistari kļūst studiju laikā
Kad mamma piecgadīgo Ingu aizveda uz jaundibināto Gulbenes mūzikas skolu, viņa nedomāja un nesapņoja par dzīvi, kurā ik dienu skan dažāda mūzika. Tagad Inga ir šīs skolas klavieru nodaļas pasniedzēja.
“Mamma dziedāja, un papiņš spēlēja akordeonu, bija arī ģimenes kapela. Tomēr neatceros, ka būtu liela dziedātāja. Katrā ziņā nebiju pret, ka man būs jāmācās spēlēt klavieres. Biju kārtīga meitene un mācījos labi. Tomēr 5. vai 6.klasē bija krīze, kad teicu – vairs mūzikas skolā nemācīšos, jo ir grūti apvienot ar mācībām vispārizglītojošajā skolā. Draudzenes varēja brīvi izmantot laiku pēc stundām, bet man bija jāvingrinās spēlēt klavieru skaņdarbus,” stāsta I.Kalniņa.
Tomēr māte meitas iebildumus neņēma vērā un vajadzēja turpināt. Kad 7.klase mūzikas skolā bija pabeigta, Ingas draudzene Gunta gatavojās turpināt muzikālo izglītību Rēzeknē mūzikas vidusskolā, tāpēc viņa nolēma piebiedroties. Tiesa, vajadzēja vēl pabeigt 8.klasi pamatskolā. “Toreiz Rēzeknes mūzikas vidusskolā bija liels konkurss, tomēr mēs bijām starp desmit veiksmīgajiem pianistiem no visas Latvijas, kurus uzņēma,” atceras I.Kalniņa.
Par studiju gadiem ir jaukas atmiņas – visu paspēja, dziedāja korī, brauca uz Krieviju koncertēt, pilnībā izbaudot brīvību projām no mājām. “Vienreiz nedēļā sazvanījāmies ar vecākiem, bija jāiet uz telefona centrāli pastā, lai pastāstītu, ka viss kārtībā. Viss bija līdzsvarā. Turklāt, sasniedzot 18 gadu vecumu, radās iespēja strādāt Viļānu mūzikas skolā par koncertmeistari. Tajā mūzikas stundas bija arī sestdienu rītos, kad nāca miegs, ja pirms tam piektdienas vakarā bija balle,” atceras I.Kalniņa un piebilst, ka kādā starplaikā starp klavieru pavadījumu audzēkņiem gandrīz aizmigusi pie klavierēm.

Lepojas ar audzēknēm Mūzikas akadēmijā
Tagad Latvijas Mūzikas akadēmijā ir Koncertmeistaru katedra, bet toreiz tādas nebija. Inga stājās akadēmijas Mūzikas pedagoģijas nodaļā klātienē, bet pirmajā reizē netika uzņemta. Atkārtota iestāšanās bija veiksmīga, taču neklātienes studiju nodaļā. “Šajā nodaļā specialitāte bija “kora diriģēšana”. Mans pasniedzējs bija Jānis Garančs. Man bija jādiriģē, veroties sienā, turklāt ar izjustiem žestiem un mīmiku jāparāda skaņdarba būtība. Tas bija grūti, un es sapratu – tas nav man. Atzinu, ka labāk varu izjusti spēlēt klavieres,” atzīst I.Kalniņa.
Mūzikas akadēmiju jeb konservatoriju viņa pabeidza, iegūstot plaša profila mūzikas pedagoga specialitāti. Inga ir priecīga, ka tagad šajā pašā Mūzikas pedagoģijas nodaļā mācās viņas audzēkne Jana Krastiņa. Savukārt Anna Ivanova ir Mūzikas akadēmijas Pianistu nodaļas 2.kursa studente, bet Alise Dzērve – Vokālās nodaļas 2.kursa studente. “Pianistam ir jābūt spožam izpildītājam, atskaņojot skaņdarbu. Savukārt koncertmeistars paliek it kā aiz solista vai kora. Man ir teikuši un arī pati jūtu, ka protu pielāgoties izpildītājiem, nevis priekšplānā izvirzīt savu koncepciju,” skaidro Inga.
Nenoliedzami, viņa ir ļoti pieprasīta. I.Kalniņa ir koncertmeistare Balvu jauktajam korim “Mirklis”, Gulbenes kultūras centra jauktajam korim “Harmonija”, Jaungulbenes sieviešu korim “Liede” un senioru ansamblim “Kamenītes”, reizēm - Lejasciema korim “Kaprīze” un ansamblim, kā arī Gulbenes mūzikas skolas korim un ansamblim.
“Gatavojoties skolēnu Dziesmu un deju svētkiem, esmu novada koru un kopkora koncertmeistare. Tas nozīmē, ka ir jāspēlē dziesmu pavadījums kopmēģinājumos un skatē, arī koncertos. Pagājušā gada sezonas pirmā puse pagāja diezgan mierīgi, bet šogad, protams, darba būs vairāk,” spriež I.Kalniņa.

Atkal un atkal var spēlēt ērģeles
Neprofesionāli pianists var spēlēt ērģeles, bet I.Kalniņa vēlējās to apgūt pamatīgi. Viņai radās iespēja mācīties maksas kursos Mūzikas akadēmijā, kur ērģeļu spēli mācīja Lilita Ozoliņa. “Ērģeļu daudzbalsīgo skanējumu nevar salīdzināt ne ar ko citu. Tas ir īpašs. Sēžot baznīcā augšā pie ērģelēm, kad dievnams ir pilns ar cilvēkiem un visi dzied, ir neaprakstāmas sajūtas!” atklāj I.Kalniņa. Sākumā nebija baznīcas, kurā viņai vajadzētu regulāri spēlēt dievkalpojumos. Tomēr tā ir sanācis, ka Dievs viņai atkal un atkal ļauj spēlēt šo vareno instrumentu. Tagad viņa ir ērģelniece Lejasciema un Velēnas draudzē. “Spēlējot jūtos savā īstajā vietā. Ir svarīgi iet Dieva nolikto ceļu. Ja labi jūtos tajā, ko daru, ja tas patīk, izdodas un to novērtē, tad acīmredzot šis ir mans Dieva noliktais ceļš,” viņa secina.
I.Kalniņa ir padomju laika bērns, tāpēc ir mācījusies gan ateismu, gan zinātnisko komunismu. Tomēr 1988.gadā viņa izlēma, ka ar savu nākamo vīru Normundu Kalniņu vēlas laulāties baznīcā. Tas šķita ne tikai skaisti, bet bija sajūta, ka ir tomēr kaut kas augstāks.
“Mēs bijām pirmais pāris Gulbenes jaunajā dzimtsarakstu nodaļā, jo nebija ļauts reģistrēt laulību tikai baznīcā. Pēc tam braucām uz Velēnas baznīcu. Tas notika 24.decembrī. Dzimtsarakstu nodaļā uz galda bija adventes vainags, kurā bija ievīta lente Latvijas karoga krāsās, bet turpat bija arī Padomju Latvijas karogs un ģerbonis. Arī manā līgavas pušķī bija sarkanas un baltas neļķes,” atceras I.Kalniņa.
Kad sākās atmodas laiks, Gulbenes mācītājs Harijs Grigols veidoja jauniešu ansambli, kurā iesaistījās arī viņa, un radās izdevība arī spēlēt ērģeles. “Toreiz mēs ne no kā nebaidījāmies. Radās personīgas atziņas, kas iedzīvināja ticību, ka viss notiek Dieva spēkā un mīlestībā,” akcentē I.Kalniņa un piebilst, ka viņas dzīvē viss ir līdzsvarā: ir periodi, kad rodas sajūta, ka viss notiek haotiski, bet tos nomaina miera periods ar harmoniju, kas visu izlīdzina un līdzsvaro.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Loma, ko bez mīlestības nenospēlēt

Kategorijas