Zem saules dzīvojot

2020. gada 24. janvāris 00:00

Latvieši zinājuši teikt, ka brīnumzāle jāiet meklēt tekošā strautā, kur tā augot pret straumi. Ar šo brīnumzāli varot atdarīt vaļā visu, kas aizslēgts. Tā ir metafora. Atslēgvārdi tajā ir “atbilžu meklēšana, ejot pret straumi”. Tieši šādu garīgās pašizaugsmes ceļu ir izvēlējusies gulbeniešiem labi pazīstamā Indra Ieviņa – vērtēta un cienīta vijolniece, mūzikas pedagoģe, titula “Mis Gulbene 2005” ieguvējas Laumas mamma. Indra dalās pārdomās par to, kā sievietei atrast sevi no jauna brīdī, kad bērni ir pametuši ģimenes ligzdu.

Esmu iemācījusies būt “šeit un tagad”
- Tas laikam sākās brīdī, kad abi mani bērni bija pieauguši un kļuva par studentiem. Tobrīd man bija sajūta, ka viss ir galā, ka dzīve ir nodzīvota. Pirms tam taču 20 gadi bija veltīti mātes pienākumiem “no A līdz Z”. Un tad man vajadzēja aizpildīt šo nobeigtības sajūtu ar kaut kā cita turpināšanu. Es sāku mācīties. Tās bija mūzikas terapijas studijas. Ieguvu maģistra grādu. Man gribējās iznākt laukā no sava veida rutīnas. Tā sākās mans ceļš pie sevis, pie sava patiesā “es”, kas nesaistās ne ar etiķetes ievērošanu, ne ar sociuma uzliktajiem rāmjiem.
Šodien apvāršņa paplašināšanu atvieglo tas, ka mēs dzīvojam mūsdienu tehnoloģiju laikmetā, kad zūd robežas, stereotipi, kad viss ap mums un mēs paši kļūstam “caurspīdīgi”. Kā uz delnas! Es mīlu šo laiku, kad cilvēki cits citā pārstāj redzēt “kases aparātu”. Tas vairs nav pamats attiecību uzturēšanai. Rītdienas var arī nebūt. Un tāpēc ir jāpārstāj dzīvot vakardienā, jo tas ir “upura ceļš”.
Sievietei vecums pēc 50 gadiem liek saskatīt robežšķautnes. Šodien es jūtos lieliski! Kad sasniedzu 30 dzīves gadus, es tik labi nejutos. Varu pateikt, ka tagad es jūtos aizvien labāk, jo uzskatu, ka esmu nodzīvojusi sava apzinīgā mūža mazāko daļu. Es visā izjūtu savu pieaugšanu.

Es tiku apturēta dzīves skrējienā
Nav noslēpums, ka es pirms kāda laika saslimu un biju izslēgta no aprites. Nevaru teikt, ka tas notika negaidīti. Dzīvei bija tādi pavērsieni, kas lika apmest kūleni un, protams, radīja stresu. Mana pasaules uztvere un priekšstati bija nonākuši sava veida strupceļā. Pusgadu biju ārā no aktīvās dzīves. Tagad, atskatoties uz to laiku, es patiesībā priecājos. Es jutos ļoti pateicīga, atvieglota. Un pat laimīga. Dīvaini, vai ne? Slimošana ļāva paskatīties uz visu ar citādu redzējumu un saprast man svarīgo. Katram pašam savs ceļš ejams. Tobrīd vārda tiešā nozīmē gulēju un skatījos griestos, domāju par saviem darbabiedriem, par viņu saspringtā darba slodzi un priecājos, ka man nekur nav jādodas. Piepeši vaicāju sev: kā viņi vispār var izturēt šo skrējienu?! Kā es varēju?! Veicu arī papildu pienākumus, piemēram, kā mūziķe kalpoju baznīcā vairāk nekā 20 gadus.
Atskatoties varu teikt, ka tur esmu ieguldījusi ļoti daudz sava spēka. Slimojot pagāju malā. Tagad man kalpošana saistās ar manas dzimtas sievietēm. Manu mammu, kurai ir 81 gads, kā arī 86 gadus veco mammas māsu, kura viena pati dzīvo laukos Ludzas novadā. Tagad viņas ir mana “baznīca”, ja tā varētu teikt.
Pagājušajā gadā atsāku darbu Gulbenes mūzikas skolā, kur strādāju jau 38 gadus. Esmu bezgalīgi pateicīga visiem saviem kolēģiem par saņemto atbalstu šajā man sarežģītajā laikā!

Vēlos pati sev būt skolotāja
Ir jāsaprot, kāpēc jūtamies slikti vai pat nonākam līdz slimībai. Kur ir cēlonis! Bieži vien vaina ir tur, ka nedzīvojam saskaņā ar sevi. Domājam vienu, sakām citu un darām pavisam pretēji vai nedarām nemaz. Tā ir sevis “saplēšana”. Katrā ziņā labāk ir klusēt nekā melot. Tajā pašā laikā dzīve bieži māca, ka labāk runāt nekā klusēt. Gadās, ka cilvēki prot skaisti sastāstīt visādus pekstiņus sev un citiem. Mums visiem ir jāmācās būt patiesākiem. Ir jāmācās būt redzīgākiem! Piekrītu austrumu gudrajiem, kuri saka: labāk ir redzēt, nevis zināt. Es trenēju sevī vērotāju. Tagad manī tas “ieslēdzas” bieži.
Ir daudz priekšstatu, kas dzīves laikā mūsos izveidojušies par sevi, par citiem, tie ir vecāku un sociuma iekodēti, bet to var apzināt un mainīt! Tieši saskarsme ar citiem mums to var atklāt. Es runāju par saskarsmi ne tikai ar tuvajiem cilvēkiem, bet ar ikvienu. Katram ir jāmeklē, kur viņš ir, kas viņš ir, ko vēlas.

Mana autoritāte ir Juris Rubenis
Maijā būs gads, kopš es atkal mācos. Daru to ar interneta palīdzību. Mācos mājās, sēžot dīvānā. Tā ir starptautiska skola, mani skolotāji ir ukraiņi. Tā ir mana pašizaugsme ceļā uz sava patiesā “es” apzināšanos. Mācības notiek krievu valodā. Labi, ka to pārvaldu! Tas, ko es apgūstu tur, dažos vārdos ir raksturojams šādi: mēs katrs pats varam sevi “izvilkt” no nelāgām situācijām, atbrīvot no destruktīvām domām, mēs paši varam būt sev skolotāji.
Bez saskarsmes ar citiem cilvēkiem nav iespējams izprast sevi. Tā tas ir visās dzīves jomās. Arī intīmajā. Saskarsme var notikt vai nu augstā, vai zemā vibrāciju līmenī. Tur ar prātu un līgumiem, ar nospraustajām robežām ir maz sakara. Mana autoritāte un skolotājs saskarsmes jautājumos ir Juris Rubenis. Uzskatu viņu par latviešu apustuli, viņš ir maksimāli godīgs, runājot par visām tēmām, arī par laulību. Ļoti cienu viņu par grāmatu “Viņa un Viņš. Mīlestība. Attiecības. Sekss”.
Ja starp laulātajiem vairs nav saskaņas, tā nav un vairs nevar būt laulība. Laulība nav tikai solījums. Nevienam cilvēkam nevar atņemt izvēles tiesības. Katrs var izvēlēties ceļu, pa kuru iet. Ja kopējā ceļā nav saskaņas, nav jāmoka otru.

Prom visus greizos spoguļus!
Tagad mācos pārrakstīt tos scenārijus, kas ir pretrunā ar manu patieso “es”. Mācos izprast un mainīt, un saprast, ka viss šajā dzīvē mums tiek dots uz laiku. Mēs mirstam katru dienu, varbūt pat katru minūti. Savos priekšstatos, savā redzējumā, kaut kādās savās nostādnēs. Izdzīvos un pastāvēs tas, kurš mainīsies. Katram cilvēkam ir tikai divi ceļi, ko viņš var izvēlēties – vai nu ciešanas, vai prieks. Un ir tikai divi kritēriji: vai cilvēkam patīk tas, kas ar viņu notiek, vai nepatīk. Ja kaut kas nepatīk, ir jāmaina redzējums un jāiet citā virzienā.
Ja redzu perfekti sakoptu sievieti, kuras acis ir bālas, bez uguntiņas, kļūst skumji. Cilvēka ārējam veidolam vajadzētu būt organiskā saskaņā ar viņa iekšējo stāvokli, viņa būtību, enerģētiku. Es vispirms gribu redzēt cilvēku acīs prieku, degsmi. Ja cilvēks pats iekšēji mainās, mainās arī āriene – tas, ko redzam spogulī. Jābūt ļoti uzmanīgam ar savām domām. Reizēm pieķeru sevi, ka tas, ko nodomāju, tūlīt piepildās. Piepildījums ir “spogulis”. Taču vēl var paspēt noķert brīdi, kad visu var mainīt. Esmu to piedzīvojusi saskarsmē ar cilvēkiem. Redzu, ka tūlīt pat jau viss iet grīstē. Apturu komunikāciju un norunāju citu tikšanās reizi. Kaut vai tajā pašā dienā pēc zināma laika. Sakārtoju savas domas ar tiekšanos uz pozitīvu rezultātu. Es to saucu par negatīvā scenārija pārrakstīšanu. Eju uz saskarsmi ar prieku, un iznākums ir jau pavisam citāds - labs.
Ar savu šodienas pieredzi es saku, ka galvenais ir pārstāt meklēt ienaidniekus. Ir jāpasaka paldies visiem tiem cilvēkiem, kuri dzīves ceļā ir palīdzējuši realizēt mums katram mūsu vēlmes.
Priecājos par savu mīļo bērnu panākumiem, sekoju viņu gaitām un visvairāk pateicos saviem mazbērniem. Viņi man ir divi. Kad esmu kopā ar viņiem, man apstājas laiks un viss cits uz pasaules. Mazbērni liek sajust dzīves intensitāti un skaistumu.

Indra domā

◆ Mums katram ir jāliek malā “maskas”. Nav nemaz jāpieskaras tām vai tās jālieto pēc iespējas retāk.
◆ Viss, ko piedzīvojam, ir mūsu pašu veidots kino. Scenārija autors sev esam katrs pats. Taču pieņemt, ka tas tā ir un ka tā ir realitāte, nav viegli.
◆ Tam, kurš par citu cilvēku runā sliktu, pašam nav labi. Aprunājot cilvēks pieražo negatīvo enerģiju.
◆ Beidzies ir laiks, kad kaut ko var dabūt par brīvu. Tā ir padomju laiku ideoloģija. Dabā ir līdzsvars – ja kaut ko dabū par brīvu, tad kaut ko citu zaudē pat simtkārtīgi.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Zem saules dzīvojot

Kategorijas