Mums patīk brīvība!

2020. gada 24. janvāris 00:00

1287

Arī šogad 20.janvārī, 1991.gada barikāžu aizstāvju atceres dienā, stāmerenieša Viktora Podziņa mājas pagalmā tika iekurts ugunskurs, pie kura pulcējās neatkarības atbalstītāji, lai patērzētu un dalītos atmiņās.
Tā ir privāta iniciatīva - katru gadu 20.janvārī iekurināt ugunskuru. Sākumā tas tika iekurts Stāmerienas ezera krastmalā, vēlāk stāmerenieša Raimonda Račko mājas pagalmā. Tagad jau vairākus gadus ugunskurs deg Viktora Podziņa mājas pagalmā.
Kad 20.janvārī pie Viktora ierodas “Dzirkstele”, atnācēju nav daudz, bet tie, kuri ieradušies, ar savu klātbūtni apliecina, ka šī diena viņiem joprojām ir īpaša. “Kā gan citādāk?” retoriski saka Raimonds.
Viktors gan bilst, ka daudziem šī diena aizmirstas. “Pagājušajā gadā pēc raksta “Dzirkstelē”, kur tika stāstīts, ka šajā dienā manas mājas pagalmā deg ugunskurs, man piezvanīja kāda sieviete un teica, ka nav zinājusi, ka es katru gadu šajā dienā kurinu ugunskuru, pie kura aicināts ikviens. Šogad es viņai piezvanīju un apsveicu ar 29.gadadienu. Tad iestājās klusuma pauze. Kam tā gadadiena? Viņai bija aizmirsies šis datums. Viņa teica: vai, bet es tak solīju atnākt! Tā kā šogad 20.janvāris ir darbdiena, tad, iespējams, vakarā pie ugunskura pulcēsies vairāk cilvēku,” saka Viktors.

Nebija nojausmas, kā viss varēja beigties
Raimonds dalās atmiņās par 1991.gada janvāra vēsturiskajiem notikumiem. “Toreiz biju jauns, tikko no armijas. Kādas bailes? No Stāmerienas pagasta visi kopā uz Rīgu braucām autobusā. Tur baroja par brīvu, muzeji, kino - par brīvu,” atminas Raimonds.
Viktors piebilst, ka tantes nesa cigaretes, piedāvāja savas vannas un dušas, lai var nomazgāties.
Raimonds uzsver, ka daudzus uz barikādēm nepalaida mājinieki, un tās bija bailes par savu tuvinieku dzīvību. “Nevarēja jau zināt, kā viss beigsies. Īpaši, ja vēl paskatījās, kas notiek Lietuvā. Nezinu gan, kā būtu bijis, ja sāktu rūkt motori. Es daudziem prasīju: ko darīsi, ja brauks tanks? Tad sāka aizdomāties, bet tajā mirklī par to tā nedomāja. Vienkārši gājām un darījām, ko teica. Bijām vienoti. Vecrīgā viena iela bija vaļā, un to tad arī sargājām. Es nevienam atļauju neprasīju, lai dotos uz barikādēm. Tā iekārta bija slikta un vajadzēja mainīt. Ir pagājuši 29 gadi, un man te Latvijā ir labi. Man patīk brīvība. Esmu priecīgs, ka dzīvoju brīvā Latvijā,” uzsver Raimonds.
Ja vien ir iespējams, tad viņš katru gadu šajā datumā ir pie atmiņu ugunskura. “Daudzi aizbildinās, ka ir darbā un tāpēc viņu nav, bet katrs jau izvērtē. Ja grib, laiku var vienmēr atrast un pabūt kopā šajā dienā,” uzskata Raimonds.
Nākamgad būs jau 30 gadi kopš 1991.gada barikāžu dienām, kad neatkarības atbalstītāji no 13. līdz 27.janvārim bija gatavi aizstāvēt savu brīvību pret iespējamām militārām akcijām un neatkarības pretiniekiem. Raimonds atminas sevi mazu skolā. Tie bijuši septiņdesmitie gadi. “Toreiz mums stāstīja par Lielo Tēvijas karu, un es domāju, ka tas taču bija tik sen - pirms 30 gadiem! Un tagad arī, ja aizdomājas, barikādes bija jau gandrīz pirms 30 gadiem. Kad stāsta jauniešiem par tām, tad viņiem to grūti aptvert, saprast, jo viņiem liekas, ka tas ir bijis tik sen,” saka Raimonds.

Gatavs doties atkal
Uz barikādēm Rīgā devās ne tikai drosmīgi vīri, bet arī sievas. Raimonds zina, ka bijusi pat grūtniece. “Es jau gribēju viņai pat ieteikt, lai dodas pēc diviem ordeņiem (piemiņas zīmes, ko izsniedz barikāžu dalībniekiem – red.) - sev un bērnam,” saka Raimonds.
Gan viņš, gan Viktors ir saņēmuši piemiņas zīmes. Tikai Viktoram joprojām ir aizvainojums sirdī, kā pie tās nācies tikt. “Trīs reizes rakstīju iesniegumu. Un par to aizvainojums - par tādu birokrātiju,” atzīst Viktors.
Savukārt Raimondam piešķirtā piemiņas zīme ir vienaldzīga. “Kam tas? Ne jau tādēļ uz turieni gāju. Man tas ordenis neko neizsaka. Bet ko nu kuram vajag - kādam ordeni, citam pagodinājumu, vēl citam – neko,” spriež Raimonds.
Savukārt Viktors piebilst: “Man vajadzēja Latviju, bet citu Latviju, ne to, kurā pašlaik dzīvoju, jo jūtos ļoti aizvainots. Kad paskatos uz savu pensiju... esmu mūsu valdībai kauna traips, un to es saprotu katru mēnesi vienā dienā – pensijas dienā,” smaidot, bet ar jūtamu smeldzi sirdī nosaka Viktors.
Viņš redzējis ziņu raidījumā aptaujas par došanos uz barikādēm rezultātus. “Ļoti maz bija tādu, kuri atbalstīja iešanu atkal uz barikādēm. Aptuveni trešā daļa teica, ka varbūt arī ietu, bet tas bija nepārliecinoši. Vairāk nekā desmit procenti aptaujāto teica, ka vairs nekad dzīvē neietu. Es ietu! Ne jau valdību aizstāvēt, bet valsti!” uzsver Viktors.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Mums patīk brīvība!

Kategorijas