Personīgas emocijas un atmiņas atdzīvina vēsturi

2020. gada 24. janvāris 00:00

Kad Gulbenes bibliotēkā bija tikšanās ar režisori Madaru Dišleri, viņa dalījās atmiņās un atziņās par savu bērnību, kad vēroja 1991.gada janvāra barikāžu un augusta puča norises kā spogulī – pieaugušo attieksmē pret tiem, vārdos neizteiktās bažās par nākotni. Viņa uzņēmusi spēlfilmu “Paradīze ‘89” par četru meiteņu izjūtām 1989.gada augustā, kad bija “Baltijas ceļš”.
- Tajā vasarā man bija 9 gadi, bet barikāžu laikā jau 11 gadi. Man atmodas laiks ir ļoti personisks, jo tad es kā bērns pieaugu, pasauli vērojot no sava skatpunkta. Šo laiku uztveru arī kā mūsu valsts pieaugšanas laiku, jo ļoti līdzīgas sajūtas ir, domājot, ka valsts aug līdzīgi kā bērns, mēģinot veidus, kā iet uz neatkarību. Savā ziņā bērnišķīgi, jo tas notiek eksperimentāli. “Baltijas ceļš”, kurā sadevāmies rokās un dziedājām, ir savā veidā bērnišķīgs un eksperimentāls, lai pateiktu, ka mēs vēlamies brīvību. Šo laiku atceros pēc personīgām izjūtām. Dzirdēju, ko runā pieaugušie, un jutu pārmaiņas. Nelaime tā, ka nebija neviena, kas viņiem pastāsta, kas notiek. Tiesa, arī pieaugušie paši daudz ko nezināja, kas notiek, uz ko ejam. Bērni, visu vērojot, veido savu priekšstatu. Man šķiet, ka ļoti svarīgi ir mūsdienu bērniem nodot to sajūtu, jo vēstures stundās apgūtais šinī ziņā nepalīdz. Uzskatu, ka kino ir ļoti labs veids, lai radītu sajūtas un līdz ar emocijām – labāku izpratni. Mēs nezinājām un nesapratām, bet bija sajūta, ka notiek kaut kas liels un tuvojas karš. Baiļu sajūta bija ļoti liela. Nebija neviena pieaugušā, kas izskaidrotu, jo tajā vasarā dzīvojām vienas pašas. Domāju, ka arī tiem bērniem, kuriem vecāki bija blakus, nebija daudz informācijas.
Barikāžu laikā biju mājās Rīgā, bet tik un tā bija bailes, jo dzirdēju, ka ārā šauj, zināju, ka pieaugušie atrodas barikādēs un mamma nes maizītes uz Doma baznīcu. Bērnus nelaida nekur, jo bija bīstami. Tās ir sajūtas, par kurām nevienā vēstures grāmatā nevar izlasīt. Katra bērna un pieaugušā personīgā atmiņa ir ļoti nozīmīga, tāpēc ir jāmeklē veidi, kā mūsdienu bērniem par to stāstīt. Katrā ģimenē ir šie stāsti, kas piedzīvoti.
Kā nodot patriotismu? Es nezinu. To noteikti nevar iemācīt. Tas var nākt tikai no ģimenes netveramā veidā. Atmiņas par šo laiku ir ietekmējušas manu domāšanu, vēlmi runāt par to laiku caur kino. Kad runāju ar saviem vienaudžiem un jautāju, ko viņi atceras par atmodu, daudzi neatceras neko. Acīmredzot pietrūka dialoga ar vecākiem. Toties tiem, kuri atceras, šīs atmiņas ir ļoti spilgtas. Piemēram, viens puisis ļoti vēlējās nokļūt uz barikādēm, bet mamma negribēja viņam to ļaut. Kad beidzot izdevās mammu pārliecināt, abi kopā devās uz Vecrīgu. Tobrīd ārā bija slapjdraņķis, tāpēc zēna kedas ātri samirka. Māte novilka savus augstpapēžu zābakus un lika dēlam tos apaut, bet pati uzvilka slapjās kedas. Šo it kā ikdienišķo situāciju, lai nokļūtu uz barikādēm, šis cilvēks atceras visu mūžu. Tas arī apliecina, cik ļoti viņš vēlējās būt starp barikāžu aizstāvjiem un apjaust, kas notiek. Tas arī parāda, kas tolaik bija prioritātes. Vēsturi mēs zinām, bet cilvēciskās emocijas piešķir nianses, kas ir svarīgas.

- Madaras Dišleres atmiņas pierakstījusi Mārīte Dzene

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Personīgas emocijas un atmiņas atdzīvina vēsturi

Kategorijas