Lora

2020. gada 28. janvāris 00:00

“We have beer as cold as your ex’s heart”. “Mums ir alus – tik auksts kā tava bijušā sirds” - prāts automātiski tekstu pārlika latviešu valodā. Tad nu gan salīdzinājums! Pat neiedomātos ko tādu… Interesanti, kurš gan to tik labi ir izgaršojis?
Pirmo reiz šo vēstījumu izlasīju dienā, kad elektroniskais termometrs virs lielveikala ieejas vēstīja – pusdienlaikā saule gaisu jau atkal uzkarsējusi līdz trīsdesmit diviem grādiem. Toreiz gan tikai pie sevis pasmīnēju un nodomāju: savādi, ka līdz šim uzrakstu nebiju ievērojusi, kaut arī gar mazo krodziņu staigāju visai bieži. Varbūt šodien melnā tāfele bija vairāk izbīdīta uz ielas un neslēpās starp citām veikalu reklāmām blakus? Varbūt ar krītu rakstītie burti tagad uzvilkti lielāki vai arī iepriekš to vietā bijis kāds cits, mazāk uzrunājošs teksts? Bet varbūt tas vispār parādījies tikai nesen?
Tikai pēc pāris dienām, kad nepārprotamais aicinājums ienākt un veldzēties ar aukstu alu man vārda tiešā nozīmē atkal aizšķērsoja ceļu, apstājos, lai rūpīgi uzrakstītajos burtos ieskatītos pamatīgāk…
“Mums ir alus – tik auksts kā tava bijušā sirds”.
Nodomāju: to nepārprotami ir rakstījusi jauna sieviete, kura nesen izšķīrusies no sava drauga vai vīra, turklāt piedevās saņēmusi krietnu devu nepatīkamu emociju – sarūgtinājumu, vilšanos, dusmas… Izraudājusi jūru asaru, pirms sapratusi, ka bijušā ausis ir kļuvušas nedzirdīgas un sirds – nepielūdzama. Izbaudījusi, cik auksta var būt nemīlestība vai nodevība. Izjutusi tik milzīgu aizvainojumu, ka izlēmusi to izkliegt visiem. Izliet! Iepildīt alus kausos un likt iemalkot! Just, kā vēsums pārņem mēli, rīkli un… saules pinumu.
Tālāk man šo domu negribējās attīstīt. Vismaz ne todien. Varbūt citā reizē man radīsies vēlme atvērt durvis, pārkāpt slieksni un ieraudzīt būtni, kas savas skaudrās sāpes izpaudusi šādā veidā.
Nākamajā nedēļā šo uzrakstu skatīju vēl vairākas reizes, pirms kādā pievakarē izgāju no mājas ar mērķi iemalkot alu – “tik aukstu kā mana bijušā sirds”. Nepilnas piecpadsmit minūtes ilgā gājiena laikā mēģināju iztēloties – cik auksta tā varētu būt, ja mēra ar alus temperatūru. Pareizāk – centos atsaukt atmiņā jeb garšas kārpiņās tās izjūtas, kas rodas, iemalkojot patiešām vēsu dzērienu. Atspirdzinošs vēsums mutē. Tīkama veldze, kas pamazām pārņem visu ķermeni. Lai gan… tikpat labi tas var būt arī stindzinošs aukstums, ko negribas norīt.
Atvērusi krodziņa durvis, pārlaidu skatienu nelielajai telpai. Pie ērtiem stūra dīvāniņiem divi mazi galdiņi, augsta lete un seši bāra krēsli, aizmugurē spoguļu siena un iekārti plaukti glāzēm. Aiz letes tumsnējs puisis, kurš, īsu brīdi pacēlis skatienu, lūpas savilka smaida grimasē un atkal pievērsās telefona ekrānam. Acumirklī novērtēju, ka viņš noteikti nevarētu būt aicinošās reklāmas autors, tāpēc palūdzu glāzi Keo alus un apsēdos pie viena no galdiņiem. Izņēmusi no somas telefonu, arī es pievērsos ekrānam un gaidīju – varbūt ienāks kāds paziņa un uzsāksies saruna.
Alus nešķita īpaši aukstāks par to, ko savās mājās izņemu no ledusskapja. Tīkami vēss, kā jau tas pieklājas šajā karstajā sezonā. Vai tiešām tik vien bija no tās reklāmas kā intriģējošais teikums? Varbūt “sirdsaukstais” alus jāpasūta īpaši?
Gaidīju mirkli, lai uzsāktu sarunu ar puisi, kurš pavisam nopietnu sejas izteiksmi bija iegrimis telefona dzīlēs.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Lora

Kategorijas