Zibenim ir jāspīd!

2020. gada 31. janvāris 00:00

Aktiera Jakova Rafalsona vārds daudziem vispirms asociējas ar Vadimu no seriāla “UgunsGrēks”. Aktieris atzīst, ka dzīvē viņš maz līdzinās šim tēlam, taču piebilst: patiesībā jau nevar spēlēt to, kā pašā nav. Vīrieti, kurš sagroza prātu uzreiz divām dāmām, viņš spēlē izrādē “Sirēna un Viktorija”, ar kuru apbraukā Latviju.
“Neņemot vērā komiskumu un humoru, kas tajā ir, šī izrāde liek domāt. Tās gaitā drīz atklājas tādas cilvēku īpašības un likteņi, kas skatītājam dod skābekli. Lai viņš pasmietos un reizē uzelpotu, saņemot iedvesmojošu sajūtu devu. Skatītāja acu priekšā aizrit katra personāža likteņa pavērsieni, kas ir pietiekami smagi. Lai gan pirmajā brīdī šķiet, ka ir jautri un smieklīgi, pēc tam atklājas tik daudz cilvēcīgu sāpju, ka tas jums neļauj palikt vienaldzīgiem, bet tiekat ierauti šajā procesā. Ja izrāde būtu tikai vieni vienīgi smiekli, neskarot cilvēcisko attiecību iztirzājumu, tā neradītu gandarījumu. Esam šo izrādi spēlējuši daudzas reizes, un varu apgalvot, ka skatītājiem ir interesanti,” saka Jakovs.
- Parasti cilvēkiem patīk pasmieties par sevi.
- Šī ir situāciju komēdija, kad humors ir saskatāms nevis personāžu īpašībās un raksturā, bet situācijās, kurās tie iekuļas nezināšanas vai misēšanās dēļ. Mēs bieži cilvēku uztveram tādu, kāds viņš vēlas būt, nevis tādu, kāds ir patiesībā. Kad maskas krīt, skatītājiem zālē kļūst skaidrs: ah, redz, kā ir īstenībā! Šis “ah!” moments arī ir mākslas rādītājs. Ja nav šī īsā “ah!”vai “ui!”, izrāde nav izdevusies.
- Vai spēlētie varoņi kaut mazliet līdzinās jums?
- Aktiera profesija jau tādēļ ir unikāla, ka visas lomas veidojam no tā, kas mūsos ir. Nevaram spēlēt to, kā mums nav. Tā var būt līdzība gan fiziskajos dotumos — izskatā, miesas uzbūvē, gan rakstura īpašībās. Līdz ar to ir tikai loģiski, ka lomām atspērienu gūstam paši sevī. Ja manī nekā no spēlētā varoņa nebūtu, jūs, skatītāji, to uzreiz pamanītu. Manuprāt, teātris ir vieta, kur vari netēlot, bet vienkārši būt. Būt pats. Ja aktieris vēsti, ka viss, kas notiek uz skatuves, ir pilnīga patiesība, spēj aiznest līdz skatītājam, tad viņš iekaro cilvēku sirdis. Šī mūsu uzvara pār skatītāju, viņa iekarošana, ir arī paša skatītāja uzvara. Nedod dievs, aktierim zaudēt! Tas nebūs skatītāja laimests, tā būs arī viņa sakāve.
- Jūsu popularitāti vairoja seriāls “UgunsGrēks”. Saistībā ar to esat stāstījis, ka jūs kā Vadimu Felzenbaheru dažkārt pat kafejnīcās mēdza uzcienāt bez maksas.
- Bija tādi laiki! Patlaban vairs ne tik ļoti, taču, kad seriālu rādīja televīzijā, nepamanīts pa ielu nevarēju paiet. Kopā ar režisori Intu Gorodecku mēs darījām visu, lai neapbēdinātu skatītāju. Cilvēkiem patika, un lielākoties visur tikām sagaidīti ar smaidiem. Bijuši arī diezgan komiski gadījumi. Vienu no tādiem, kuru leksikas dēļ publikai varbūt nevajadzētu stāstīt, tomēr jums pastāstīšu. Kad seriālā uz mani šāva, pāris mēnešu nefilmējos. Vasarā aizgāju uz zivju paviljonu tirgū, tur gara rinda, burzma. Mierīgi izstāvu rindu, bet, kad pienāk mana kārta, pārdevēja paceļ acis no naudas skaitīšanas un neviltotā pārsteigumā izsaucas: “B…, dzīvs!” Izbrīns noskanēja pa visu tirgu!
Savukārt reiz ar sievu apmeklējām baseinu. Gāju norēķināties, dodu administratoram bankas karti, bet viņš saka: “Jūs nevarat maksāt ar karti, jūsu konts ir arestēts!” Esmu šokā: kā tā arestēts? Viņš atbild: es vakar seriālā redzēju! Noliku desmit eiro un teicu: tas par izdevušos joku!
Jā, nevar noliegt, ka tā skatītāju daļa, kuri nav īpaši teātra mīļi, mani asociē tikai un vienīgi ar Vadimu. Taču neesmu vienas lomas aktieris, un man tikpat labi sanāk būt nopietnam, cik komiskam. Vadims ir loma, kurā izeju ārpus sava žanra rāmjiem, spēlējot šo diezgan komisko tēlu, un man pašam prieks, ka to varu. Slavenais Federiko Fellīni ir teicis: traģēdiju var nospēlēt tikai īsts klauns. Tāds klauns, kurš saprot traģēdijas līmeni, un blakus smieklīgajam prot parādīt šokējošo.
- Kādas lomas aktierim ir vieglāk spēlēt?
- Tas nav atkarīgs no lugas satura, bet gan tikšanās ar režisoru. Kad nāk īstais režisors, viņš atver ne tikai lugas tekstu, bet arī aktieri, un tad var rasties kaut kas pārsteidzošs. Man patīk spēlēt labā lugā ar brīnišķīgiem skatuves partneriem un spīdošu režisoru. Tad arī sanāk! Šo sajūtu guvu, piemēram, lugā “Nāves deja”, kurā spēlēju kopā ar Lilitu Ozoliņu, izrādes režisors bija izcilais Romāns Kozaks, scenogrāfs — Andris Freibergs. Spīdošs ģēniju salikums, kas varēja radīt pasaules cienīgu līmeni.
- Par šo lomu saņēmāt gada labākā aktiera balvu. Vai šī ir jūsu labākā loma, vai tā vēl tikai būs?
- Esmu divreiz saņēmis gada labākā aktiera balvu, turklāt atšķirīgos žanros, arī par Skapēna lomu komēdijā “Skapēna blēdības”. Ar šīs izrādes režisoru Genādiju Trostjaņecki tagad esam sākuši iestudēt Dostojevska darbu “Brāļi Karamazovi”, kur man atvēlēta galvenā loma. Kas sanāks, vēl grūti prognozēt, taču pirmās nojautas, ka tas varētu būt interesanti, jau ir. Ceru, ka priekšnojauta būs pareiza.
- Atgriežoties pie “UgunsGrēka” tēmas, seriālā jūsu mazmeitas Aņečkas lomā ir jūsu paša mazmeita Poļina. Viņa arī būs aktrise?
- Tagad mazmeita mācās universitātē Anglijā un, paldies dievam, par aktrisi negrasās kļūt. Esmu izdarījis visu, lai viņa neizvēlētos šo profesiju. Vispār savu ģimeni, arī dēlus, esmu centies turēt nostāk un radīt viņos pārliecību, ka par aktiera profesiju nevajag interesēties.
- Kāpēc? Tā ir smaga profesija?
- Savulaik aktiera profesija bija prestiža, tagad, manā skatījumā, vienkārši nav teātra laiks. Turklāt šajā profesijā esi tik ļoti atkarīgs — no režisora, no darbu piedāvājuma —, ka labāk ir vienkārši ar to nenodarboties. Protams, es savu izvēli nekad neesmu nožēlojis. Esmu bijis aktieris dažādos laikos un esmu atradis savu piepildījumu šajā profesijā. Starp citu, esmu gatavs vadīt meistarklasi skatītājiem, lai viņi spētu atšķirt labu no slikta, īstu aktieri no viltojuma. Par aktieriem bieži saka: viņš taču ir tik organisks! Ja aktieris nav organisks, dabīgs, viņš vienkārši nav aktieris - tas ir pirmais nosacījums. Ja par zibeni saka, ka tas spīd, tas nemaz nav smieklīgi. Ja tas nespīd, tas taču nemaz nav zibens!

Par Jakovu

◆ Dzimis 1946. gada 5. novembrī Ukrainā.
◆ Aktiera tēvs bija rīdzinieks, Jakovs 1964. gadā pārcēlies uz Rīgu.
◆ Strādājis Mičurinas, Voroņežas, Sevastopoles, Tomskas drāmas teātros, arī Maskavā.
◆ Kopš 1991. gada ir Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra aktieris.
◆ Teātrī nospēlējis vairāk nekā 30 lomu.
◆ 1996. gadā saņēmis “Spēlmaņu nakts” labākā aktiera balvu par Kapteiņa lomu izrādē “Nāves deja”, 2001. gadā - gada labākā aktiera balvu par Skapēna lomu izrādē “Skapēna blēdības”.
◆ Filmējies vairākās filmās (“Tiritomba jeb Zelta zivtiņa”, “Rūdolfa mantojums” u. c.) un seriālos (“Neprāta cena”, “UgunsGrēks”).
◆ Ģimene: sieva Gaļina Rafalsone - Rīgas Klasiskās ģimnāzijas direktora vietniece izglītības jomā. Ir divi dēli - Maksims un Viktors.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Zibenim ir jāspīd!

Kategorijas