Lora

2020. gada 4. februāris 00:00

Tad atvērās durvis, telpā iespurdza divas jaunas meičas un krievu valodā taujāja pēc Loras. Viņai šis vakars esot brīvs, bet nākamajā dienā Lora strādāšot jau no pusdienlaika, nodemonstrējis savu īso smaidu, puisis paskaidroja.
“Tātad tomēr ir sieviete!” es klusībā nopriecājos par savu minējumu pareizību, turklāt krieviski man būs vieglāk savu ziņkārību apmierināt. Tobrīd es sajutu – rīt mani gaida stāsts! Tik vien, kā jāatrod laiks vēl vienai alus glāzei ārpus mājas. Nevarētu teikt, ka īpaši esmu aizrāvusies ar alu, bet vieglais “Keo” ar savu tikko samanāmo rūgtumu patiešām labi noder veldzei. Šoreiz mani izteikti vadīja ziņkāre.
Nākamajā dienā mazā krodziņa telpa bija pārpildīta – krēsli aizņemti, daži jaunieši stutēja sienas, vēl daži, kājas sakrustojuši, sēdēja uz grīdas. Sapratu, ka man tur nav vietas. Aiz letes stāvēja jauna sieviete – pāri pleciem krītošiem melniem matiem, biezām uzacīm, garām skropstām un spilgti krāsotām lūpām. Lora. Biju pilnīgi pārliecināta, ka tā ir viņa. Šis vārds ārkārtīgi piestāvēja tā īpašniecei.
Izlēmu nespiesties burzmā, bet vēl apiet nelielu līkumu pa pilsētu, lai pēc stundas atgrieztos atkal. Man paveicās. Pie bāra letes bija atbrīvojies krēsls, turklāt tieši blakus vienai no meitenēm, kas iepriekšējā dienā taujāja pēc Loras. Sasveicinājāmies kā senas paziņas. Laikam tāpēc brīdī, kad Lora jautāja, ko es vēlos, atbildēju uzspēlēti nopietni:
- Alu, tik aukstu kā mana bijušā sirds.
Lora iesmējās skanīgiem treļļiem, kas nemaz neatgādināja pamestas sievietes smieklus:
- Jums tas būs par aukstu. Zobi un mēle sastings.
Atcerējos iepriekšējā dienā dzertā alus vēsumu un viegli pabrīnījos.
- Es tomēr gribētu pamēģināt, - neatlaidos. – Jums tāda reklāma… Vēlos saprast, cik auksts ir tāds alus.
Jaunā sieviete viegli pagrozīja galvu, tad atvēra milzīgas saldētavas durvis, aiz kurām uz prāvas ledus kristālu kārtas gulēja vairākas alus pudeles. Tas nudien varētu būt krietni auksts…
Lora veikli atkorķēja pudeli un ielēja dzērienu glāzē. Stikla trauks tūlīt pat aprasoja. Pieskāros glāzei – patiešām ledains… Tādu iedzert nozīmētu jau pēc pāris stundām iegūt sāpīgu kaklu un palikt bez balss.
Manīju, kā Lora iesānis vēro mani, bet Natālija, kura sēdēja man blakus, īsi pabrīdināja:
- Tūlīt sajutīsiet – īsta ledus sirds.
Pieliku glāzi pie lūpām, lēnām iesūcu mazu malciņu un… ilgi sildīju mutē, pirms noriju. Kurš tad tādu var iedzert? Zobi salst, mēle stingst. Tas ir kā ledus gabalu paņemt mutē! Kuram gan kas tāds var patikt?
- To reklāmu, kas uz ielas, izdomāja Lora? - pēc laba brīža jautāju Natālijai. Nojautu, ka viņa man varētu pastāstīt vairāk nekā pati Lora, kura rosījās aiz bāra letes.
- Tā varētu teikt, - meitene viegli pamāja ar galvu, - lai gan…
Ieinteresēti pagriezos uz viņas pusi, lai uzklausītu teikuma turpinājumu. Natālija izskatījās samulsusi vai par kaut ko aizdomājusies.
-Loras bijušais puisis viņu tik stipri aizvainoja? – jautāju tieši, lai pamudinātu meiteni turpināt.
- Kāpēc jūs domājat, ka Loras bijušais puisis? – Natālija pārsteigta pagriezās uz manu pusi. - Stāsts jau ir par bijušās draudzenes sirdi, nevis drauga!
Tagad bija mana kārta samulst:
- Kā – draudzenes?
- “We have” beer as cold as your ex’s heart, - lēnām, vārdu pa vārdam izrunājot ielas reklāmā rakstīto tekstu, Natālija uzsvēra pēdējos divus. – Jūsu bijušās sirdi!
Jā, patiesi… Kad tā konkrēti liek aizdomāties, tad savu kļūdīšanos var saprast. Angļu valodā tik daudz kas šķiet nekonkrēti un aptuveni.
- “Mums ir alus – tik auksts, kā tavas bijušās sirds”, - atkārtoju pie sevis jauno domu un centos to saprast.
- Padomājiet pati, kas tad vairāk dzer alu – sievietes vai vīrieši? – Natālija turpināja savu izskaidrošanas darbu.
Paskatījos pār plecu uz telpā esošajiem.
- Pašlaik gan izskatās, ka vairums ir sievietes, - pasmaidīju, - bet domu sapratu. Šī reklāma nudien vairāk vērsta uz vīriešiem.
- Protams, - Natālija apstiprināja. – Vai tad tieši vīriešiem nav izteikta tendence bēdas slīcināt grādīgajā? Viņi neprot vai negrib izrunāties, tā vietā daudz vienkāršāk šķiet piedzerties. Turklāt – pamanījāt? Šis teksts pats par sevi sola sapratni, kā vīriešiem tik bieži pietrūkst. “Mēs zinām, cik auksta ir tavas bijušās sirds. Mēs varam palīdzēt!” Man pašai nācies pieredzēt, kā viens otrs bēdu nomākts puisis sāk ar kausu alus, tā – ledusaukstā. Iekampj pamatīgu malku, kas aizcērt elpu, tad pasūta nākamo, jau remdenāku, palēnām apreibst un beidz ar izraudāšanos Lorai uz pleca.
Brīdi apdomāju Natālijas teikto.
- Ja ne Lora, tad kurš tad ir šī teikuma autors? – skaļi prātoju. – Kāds viņas paziņa?
- Antonello, itālis, - pieliekusies man tuvāk, Natālija klusā balsī paskaidroja. – Tas puisis, kuru jūs šeit redzējāt vakar. Tā ir viņa bijušās līgavas ledusaukstā sirds, kas pašos pamatos sagrāva Antonello dzīvi.
Apkārtējais troksnis liedza pilnībā saklausīt Natālijas teikto, tāpēc uzdrošinājos viņai piedāvāt mazliet pastaigāties. Mana alus glāze tā arī palika neizdzerta – tai vēl ilgi būtu jāsilst līdz normālai temperatūrai, toties jaunās paziņas stāsts mudināja steigties. Jau no pirmajiem teikumiem sapratu, ka tas būs neparasts.
Kādā pievakarē, kad Lora bija izvedusi pastaigāties savu suni, tas saošņāja jūras krastā guļošu vīrieti. Antonello. Nē, viņu nebija izskalojusi jūra, kā acumirklī varētu iedomāties tie, kas skatās melodrāmas, lai gan vīrietis gulēja liedagā pie pašas ūdens malas, viņa drēbes bija samirkušas, garajos melnajos matos jaucās ūdenszāles un smiltis un šķita, ka viņš ir bez dzīvības. Loras suns kā sajucis lēkāja ap guļošo un nebalsī rēja. Turpat blakus mētājās divas izdzertas degvīna pudeles.
Izsauktā mediķu brigāde ieradās samērā ātri, konstatēja, ka vīrieti ar steigu nepieciešams hospitalizēt, un, iztaustījusi kabatas, atrada viņa aviobiļeti un identifikācijas karti. Itālis, divdesmit pieci gadi. Ne telefona, ne naudas maka, ne kādas citas norādes par apmešanās vietu Kiprā pie viņa neatrada. Nāksies ziņot policijai, lai noskaidro – secināja mediķi un iecēla nestuves mašīnā.
Kaut kas šajā dramatiskajā situācijā, puiša bezpalīdzīgajā pozā vai varbūt smalkajos sejas vaibstos Loru bija īpaši aizkustinājis, tāpēc nākamajā dienā viņa devās uz slimnīcu. Antonello bija kategoriski atteicies ar apmeklētāju runāt. Kā pusčukstus paskaidroja viena no medmāsām – viņa plānā nebijusi paredzēta izglābšanās. Antonello gribējis nomirt, tāpēc tagad viņš visus dzīvos sūtot pie velna.
Lora nav no tām, kas viegli padodas, turklāt viņa uzskata, ka visi pašnāvnieki ir vienkārši gļēvuļi. Jebkurai problēmai var atrast šādu vai tādu risinājumu, īpaši, ja sarežģījumus pamana jau pašā sākumā.
Antonello nevelēšanās satikties Lorai šķita viegli pārvarams slieksnis, tāpēc nākamajā dienā viņa atkal devās uz slimnīcu. Itālis savas dusmas vēl nebija pārvarējis, tagad tās konkrēti vērsās pret Loru – viņa bija vainojama gan pie neciešami sliktās pašsajūtas, gan pie strauji augošā slimnīcas rēķina, gan pie biedējošā nemiera, kas jau atkal brieda dvēselē.
Līdz trešajai apmeklējuma reizei vīrietis tomēr bija aptvēris savu bezpalīdzīgo stāvokli un sapratis, ka tā vienkārši, paša spēkiem, viņam neizdosies izķepuroties nedz no šīs situācijas, nedz kā iecerēts – noslēgt rēķinus ar dzīvi. Kiprā viņam nebija paziņu, un pats galvenais – nebija arī naudas. Viņš pat neatcerējās, kā šeit nokļuvis. Lidosta, lidmašīna, ceļš līdz viesnīcai vai jūrai, personīgās mantas – uz šiem un citiem jautājumiem viņam nebija atbilžu. Dzēris, piedzēries, pārdzēries… Antonello neko neatcerējās. Laiku pa laikam uzpeldēja mazi atmiņu fragmenti – smejoša sieviete gandrīz baltiem matiem, gaiša istaba ar slīdošiem atspulgiem stiklos, norūpējusies vīrieša seja, it kā pat dusmīga…
Policijai gan pietika ar niecīgajiem personas datiem, kas bija norādīti izmirkušajā identifikācijas kartē, lai noskaidrotu puiša dzīves vietas adresi Florencē, sazinātos ar tēvu un pateiktu, ka ar dēlu viss kārībā. Vairāk Antonello arī neko nevēlējās. Absolūtā bezapziņas stāvoklī, ar kaut kādas augstākas varas starpniecību veiktais ceļojums bija vistiešākā norāde uz turpmāko dzīvi – te viņam būs vai nu palikt, vai mirt, tāpēc Loras neatlaidīgi piedāvātā palīdzība viņam varēja izrādīties noderīga.
Pēc pāris dienām apmaksājusi Antonello rēķinu, Lora pārņēma rūpes par vēl joprojām bezspēcīgo itāli un nogādāja viņu savā dzīvoklī. Viņa cerēja, ka ar bagātīgu uzturu un īpašu uzmanību pavisam drīz izdosies puisi izārstēt gan no ķermeņa atdzišanas sekām, gan no dziļās depresijas, tomēr izskatījās, ka Antonello nemaz nevēlas atgriezties dzīvē. Tikai vēlāk Lora atzinās, ka pārvērtējusi savas spējas – bijušas arī tādas dienas, kad viņai nolaidušās rokas, kad gribējies gan bezspēkā raudāt, gan rupjus vārdus iemest puiša trulajā, vienaldzīgajā sejā. Kaut kur taču jābūt ceļam, pa kuru izlauzties cauri apātijas un bezcerības mūrim?
Kāpēc un kurā mirklī notika lūzums, Lora neatcerējās. Varbūt to izraisīja kārtējā pastaiga gar jūru, varbūt jaunais mūzikas albums, kas vakarā skanēja istabā, bet varbūt fotoattēli kādā senā albumā, ko viņa bieži šķirstīja. Kādā pievakarē, kad Lora bija atnākusi no darba, Antonello palūdza viņai cigareti, apsēdās blakus balkonā un sāka stāstīt.
Ar savu līgavu Frančesku Antonello iepazinies Romā. Tolaik viņa ļoti aizrāvusies ar fotografēšanu, un nevarēja noliegt – tas meitenei padevies. Kolizeja senās mūra sienas, arkas un cilvēki starp tām Frančesku bija burtiski apbūruši. Jau no pirmā acumirkļa puisim bijis skaidrs – tāds pievilkšanas spēks var būt tikai liktenīgajai sievietei! Tāds starojums, tāda īpatna gaisma, tāda maģija, ka ne skatienu novērst! (Tagad, gandrīz pēc gada, viņš šiem vārdiem gan saskatot citu jēgu – tajā dienā sācies viņa ceļš uz iznīcību... )

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Lora

Kategorijas