Pozitīvais avantūrists

2020. gada 7. februāris 00:00

2071

Viens no mūsu Gulbenes basketbola komandas “Buki” ziedulaiku spēlētājiem ir Raitis Garais. “Dzirkstele” viņu pamanīja pasākumā “Gulbenes novada sporta laureāts 2019” un nolēma uzaicināt uz sarunu.
Gadsimtu mijā Gulbenes “Buki” bija spilgta un zināma komanda Latvijas basketbolā. Kad basketbols vairs negāja, Raitis devās pasaulē laimi meklēt.
Amerika – tā bija viņa sapņu zeme. Pirmo reizi šo zemi viņš iepazina, kad Gulbenes “Buku” sastāvā devās uz turieni spēlēt basketbolu. Tas bijis pirms aptuveni 20 gadiem. Toreiz abi ar komandas biedru Jāni Vītolu sprieduši, cik forši būtu palikt Amerikā un atpakaļ vairs nebraukt. Toreiz par to tikai pasmējušies, jo Raitis bija pārliecināts, ka tas ir tikai tāls sapnis.

Tikai stunda, lai komunicētu
Sapnis piepildījās! “Jānis Vītols pirmais aizbrauca uz Ameriku, un ar viņa palīdzību arī es 2003.gadā aizbraucu uz Ameriku,” atceras Raitis.
Dzīve Amerikā vairāku gadu garumā Raitim bijusi tik raiba kā dzeņa vēders. Sākums bijis ļoti grūts. “Morāli bija grūti. Nebiju pieradis būt viens, draugu nebija, angļu valodu nezināju, nebija, ar ko komunicēt. Es tīrīju lielveikalus, un darbs pārsvarā bija naktīs. Man patika savs darbs, jo no tā guvu gandarījumu. Pēc dabas esmu ļoti pedantisks un arī darbā biju pedants. Katru reizi redzēju sava darba rezultātu. Visi slavēja, cik labi paveikts darbs, un tad bija vēl lielāks gandarījums. Brīvajā laikā devos uz bibliotēku, jo tā bija vieta, kur es varēju ievākt informāciju par Latviju, komunicēt ar ārpasauli. Bet bibliotēkā bija dots laika limits – stunda, lai varētu tikt pie datora. Stunda beidzās, es izgāju ārā un pēc laika atkal devos iekšā bibliotēkā, lai tikai atkal tiktu pie datora un varētu komunicēt, lai zinātu, kas notiek Latvijā. Arī sportoju tur. Viens pats gāju uz sporta zāli, mētāju bumbu, un tajā mirklī tas bija mans vienīgais prieks. Sāku spēlēt arī lielo tenisu. Amerikā populārs bija un ir strītbols jeb ielu basketbols. Gāju uz parkiem, kur bija grozi. Tur strītbolu pārsvarā spēlēja melnādainie. Es arī viņiem pievienojos, uzspēlēju un tā iepazinos ar citiem. Jā, es zināju, ka atspēriens būs grūts, un tas arī bija grūts. Bet ar laiku viss iegāja savās sliedēs,” stāsta Raitis.

Zeme, kur piepildījās sapņi
Amerikā Raitis nodzīvoja sešus gadus. Dzīvesvietas palaikam tika mainītas. “Dzīvojis esmu trīs štatos - Floridā, Ohaio, Mičiganā, bet redzējis, protams, esmu daudz vairāk,” saka Raitis.
Amerikas laiks viņam atmiņā vēl joprojām ir kā ļoti krāsains un iespēju pilns dzīves posms. Raitis atzīst, ka Amerika patiešām ir laimes un iespēju zeme. Tā ir vieta, kur piepildās sapņi. Un viņš ir priecīgs un lepns par to, ka viņam ir bijusi iespēja par to pārliecināties.
“Kad man bija 15 gadi, skatījos seriālu, kurā darbība notiek pie saulainas pludmales. Tur bija tādi mazi veikaliņi, kuros tirgo dvieļus, sērfingistiem dēļus, sauļošanās krēmus un citas lietas. Skatoties šo seriālu, es domāju, cik forši būtu strādāt tādā veikalā, kur netālu ir pludmale! Un es nokļuvu tieši tādā veikalā, kas atradās “Panama City Beach” (pludmale Floridas ziemeļos – red.)! Tur mudžēja no cilvēkiem, blakus - pludmale. Dzīve tur kūsāja! Jā, man tur bija garas darba stundas, strādāju pat 16 stundas no vietas, protams, bija nogurums, bet tas bija sapnis, kas arī piepildījās. Tas bija super!” ar neviltotu prieku stāsta Raitis.
Viņš neslēpj, ka piedzīvoti arī dramatiski brīži, kas salīdzināmi ar kadriem no kādas kriminālfilmas, bet tiem viņš spējis sveiks un vesels izkulties cauri. “Braucu pa Maiami, un divas reizes man pie galvas pielika šaujamieroci. Kāpēc? Tā arī notiek. Jā, laimes un iespēju zeme, bet arī bīstama zeme. Pielika man šaujamieroci, es noliecos mašīnā un, lai gan dega sarkanais luksofora signāls, spiedu gāzi, cik vien var, un braucu prom. Viņi, protams, nedzinās līdzi, varbūt pat pasmējās, varbūt viņiem tas ir kā humors, izklaide, bet man gan ne,” saka Raitis.
Dzīvojot Amerikā, Raitis regulāri brauca mājās. “Centos dzīvot tur legāli. Gadu dzīvoju legāli, tad atbraucu uz Latviju un pēc laika atkal braucu atpakaļ. Man strādāja šī sistēma. Tas bija laiks, kad, esot mājās, ļoti gribējās satikt draugus, bijām tuvi, varētu teikt - kā ģimene, atšķirībā no tagadējā laika. Pirms braukšanas uz Latviju jau mēnesi iepriekš plānoju, ko darīšu atbraucis, pie kā iešu, ko satikšu. Pēdējā reizē, kad devos atkal uz Ameriku, man uzturēšanās atļauju iedeva tikai uz mēnesi, bet es dzīvoju ilgāk - nelegāli. Tas bija viens no iemesliem, kāpēc izlēmu atgriezties, kā arī mammas dēļ, jo viņa visu laiku vēlējās, lai esmu Latvijā. Viņa raudāja un arī tagad raud, kad es braucu prom. Jā, saprotu mammas jūtas, bet man arī ir sava dzīve, jārēķinās arī ar mani,” uzsver Raitis.

Ar pašu Lindsiju Loenu
No Amerikas Raitis atgriezās Gulbenē 2009.gadā, bet ilgi te nespēja uzturēties. Viņš kala jaunus plānus, no kuriem viens bija nelegāli iekļūt Amerikā caur Meksiku vai Kanādu, jo legāli to izdarīt viņš vairs nevarēja. Vienalga, kādā veidā, bet viņam bija svarīgi atkal nokļūt savā sapņu zemē. Raitis izlēma doties uz turieni caur Kanādu.
“Ielidoju Toronto. Muitas zonā sāka skatīties manus papīrus. Tur mani aizturēja, ilgi pratināja, uzdeva dažādus jautājumus, izkratīja manas mantas. Iztaujāja, kas mani saista ar Ameriku. Pārbaudīja par mani informāciju datorā. Piekusu no pratināšanas, sapratu, ka netikšu cauri, ka nelaidīs mani iekšā, un atzinos, ka Kanādu izmantoju tāpēc, lai tiktu Amerikā. Bet tajā pašā laikā man bija prieks par to, ka pratināšanas kabinetā bija iespēja sēdēt pat pie viena galda ar amerikāņu aktrisi Lindsiju Loenu, kura lidostā bija aizturēta narkotiku reibumā un pie kuras bija atrastas narkotikas. Tā ka tas brauciens nemaz tik slikts nebija. Tad mani deportēja atpakaļ uz Latviju,” stāsta Raitis.

Anglija pieviļ
Atgriežoties Latvijā, viņš sapratis, ka mazliet jānomierinās. Sācis prātot, ka varbūt jādodas uz tuvāku zemi. Domas bijušas par Skandināviju, tomēr ar kāda paziņas starpniecību izlēmis par labu Anglijai. Tur gan ilgi nav spējis izturēt - tikai nepilnu gadu. “Nepatika. Ja esi dzīvojis Amerikā, bet pēc tam Anglijā, tad... Amerikā visi ir smaidīgi, priecīgi. Nekur neredzēju negatīvismu. Latvieši, kas dzīvoja Anglijā, man gan iebilda - te arī ir smaidīgi cilvēki. Protams, nevar salīdzināt ar to, cik drūmi cilvēki ir Latvijā - tas vispār nav salīdzināms, bet, ja esi bijis Amerikā... Anglijā saskāros arī ar rasismu. Amerikā gan ne. Ja Amerikā pateicu, ka esmu no citas valsts, viņi to uztvēra ar lielu zinātkāri un ieinteresētību. Daudzi nezināja, kur un kas ir Latvija. Tikai tie, kas bija saistīti ar sportu, zināja hokejistu Sandi Ozoliņu. Šobrīd ir Porziņģis. Tagad tur visi zina, kas ir Latvija,” smaidot saka Raitis.
Atgriežoties no Anglijas Gulbenē, Raitis atkal turpināja kalt plānus. “Vēlējos uz Skandināviju. Īpaši uzrunāja Norvēģija. Meklēju un atradu labu darbu, bet bija jābūt pamatzināšanām norvēģu valodā, kuru man nebija. Tad es padevos un sapratu, ka uz to valsti nedošos,” stāsta Raitis.

Tagad patīk vientulība
Kāds paziņa strādājis Skotijā, tāpēc arī Raitis izlēmis par labu Skotijai. Nu jau pagājuši desmit gadi, kopš Raitis dzīvo un strādā Skotijā. “Esmu iedzīvojies tur un strādāju noliktavā,” saka Raitis.
Viņš ir cilvēks, kurš visu dzīvi ir kalis plānus, tiecies piepildīt sapņus, meklējis arvien labākas iespējas. “Pēdējo gadu plānus vairs nekaļu, un tas ir visbēdīgākais, kas var notikt ar cilvēku. Es jebkuram un jebkurā vecumā iesaku dzīvot ar sapni un plāniem par nākotni! Uz Gulbeni cenšos atbraukt gadā reizi vai divas. Mans pienākums ir atbraukt pie vecākiem. Draugi un paziņas mani vairs īpaši nesaista, lai cik tas arī skumji izklausītos. Agrāk biju ļoti sabiedrisks, bet tagad man patīk vientulība,” atzīst Raitis.
Lai gan Latvijā viņam ir iespēja strādāt un pelnīt labu algu, viņš sevi Latvijā vairs neredz. “Esmu teicis: ja politika izmainīs kaut ko, tad es varētu atgriezties. Es balsoju par “KPV LV”, jo es viņiem ticēju! Bija taču beidzot kaut kam jātic! Es ticēju Kaimiņam un Gobzemam, biju viņu fans un sociālajos tīklos biju viņu biedru grupā. Sarakstījos ar viņiem. Es biju tikai par viņiem, bet viņi mani pievīla. Ticamība politikai man noteikti uz kādiem 20 gadiem ir zudusi,” atzīst Raitis.
Tagadējiem “Gulbenes Bukiem” Raitis seko līdzi minimāli, protams, ja kādā portālā redz rakstu par viņiem, tad noteikti izlasa. “Pašam nostalģijas pēc tiem laikiem, kad es spēlēju basketbolu, nav,” saka Raitis.

Raitis par sevi

“Man ir pilni 40 gadi, bet sirdī un dvēselē jūtos vēl plus 20 gadus. Esmu viens. Sievas nav, bērnu nav, un esmu pie tā pieradis. Visu dzīvi esmu kaut kam ticējis, kalis plānus un tos centies realizēt, bet šobrīd esmu iegrimis pesimismā. Arī veselība daudz ko neļauj paveikt. Ir problēmas ar muguru. Tās varētu būt sporta un darba sekas. Es ar to cenšos sadzīvot. Bet ir jau arī visādas citas domas, piemēram, par Austrāliju, bet laikam tomēr šobrīd nē.”

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Pozitīvais avantūrists

Kategorijas