Gatavs cīnīties

2020. gada 11. februāris 00:00

755

Motosportists Valērijs Kuzmins vēl joprojām ir jaukās atmiņās pēc aizvadītā pasākuma “Gulbenes novada sporta laureāts 2019”.
“Dzirkstele” jau rakstīja, ka Valērijs ieguva divas nominācijas: “Gada sportists” un “Gada populārākais sportists”. Viņš pārstāvēja Latvijas izlasi Pasaules nāciju kausā “Quad Team Latvia” komandā kvadriciklu “Open” grupā, izcīnot 4.vietu kvalifikācijā un 6.vietu komandas kopvērtējumā, kā arī 4.vietu Eiropas kvadriciklu čempionātā.

Jūtas vēl stiprāks
Pašam būtiskāka šķiet nominācija “Gada sportists”. “Tā ir nopelnīta atzinība,” saka Valērijs. Ar viņu kopā bija nominēti vieglatlēti. “Vieglatlētika, kā arī basketbols - tie ir sporta veidi, kas nekad neizmirs. Tie ir ļoti populāri, bet motokross nav tik populārs ne pasaulē, ne Latvijā. Lai ar to nodarbotos, nepieciešams liels finansiāls ieguldījums. Otru medaļas pusi neviens neredz, cik tas ir grūti, cik stundas tiek pavadītas garāžā pie tehnikas uzlabošanas, cik naudas un cik spēka tas prasa, neskaitot vēl regulārus treniņus, lai pilnveidotu savu fizisko sagatavotību. Motokross jau nav tikai braukšana. Nepieciešama laba fiziskā sagatavotība, reakcija, lai nobrauktu 30 minūtes sarežģītu trasi kopā ar citiem spēcīgiem sportistiem. Jābūt dotībām kā jau jebkurā sportā. Man ir prieks par piešķirto balvu! Visu pagājušo gadu cīnījos, lai sasniegtu savus iecerētos mērķus. Aizvadītā sezona man ir bijusi visveiksmīgākā, bija pieredzes bagāti braucieni. Tagad jūtos vēl stiprāks nekā pagājušajā gadā. Sacensībās, esot uz starta, jūtu, ka esmu īstajā vietā – uztraucies, bet gatavs cīnīties,” saka talantīgais motosportists, kuram patīk ātrums, risks un atbildība par to, ko dara.

Pēdējie trīs gadi - visintensīvākie
Tehnika, tās rūkoņa patīk gandrīz visiem maziem puikām. Arī Valērijs bērnībā nebija izņēmums. Kad viņš bija aptuveni septiņus gadus vecs, tēvs Aleksejs Kuzmins sacensībās brauca ar kvadriciklu un motociklu. Valērijs brauca līdzi un, vērojot sacensību gaisotni, arī ļoti gribēja braukt. “Tā viss lēnām aizgāja. Man nopirka pirmo mazo mocīti. Kā tagad atceros - 70 “kubu” dzeltenas krāsas “Suzuki”. Man bija septiņi gadi, kad startēju savās pirmajās sacensībās. Tik ļoti gribējās braukt! Bet motocikls pilnīgi negāja. Tad jau arī neko labu nevarēja nopirkt. Motocikli bija tādi, kādi viņi bija. Atceros - trasē bija mālaini dubļi, viss pieķepis, bet es braucu. Un man patika - gribējās braukt vēl un vēl! Manuprāt, toreiz nobraucu pēdējais. Kas tad es vēl toreiz biju par braucēju! Bailīgs. Tā arī viss sākās. Pēc tam ilgu laiku man nebija motocikla. Tētis brauca ar lielajiem motocikliem, un es arī kāpu uz tiem un mēģināju braukt. Tos nevarēja saukt par treniņiem, drīzāk par pierašanu pie tiem,” stāsta Valērijs.
Kad tētis pamanījis dēla interesi, nopircis viņam pirmo kvadriciklu. Tad Valērijam bija desmit gadi. Braukt ar to vispār nemācējis, bet braucis. Tagad, pēdējos trīs gados, sapratis, ka kvadricikls tiešām ir viņa braucamais. “Cik varu, tik braucu. Ieguldu tajā visus savus spēkus. Pēdējos trīs gados es trenējos intensīvi. Esmu pamēģinājis braukt arī ar ūdens “moci”, tomēr kvadricikls – dubļi, bedres – tas ir mans, tad es jūtos kā savā pasaulē. Neko citu negribu,” atzīst Valērijs.
Viņa lielākais atbalstītājs, sponsors un treneris ir tētis. Valērijs atzīst, ka tik populārs vēl neesot, lai dabūtu sponsorus. “Palīdz tētis, arī Gulbenes novada pašvaldība, biedrība “Gulbenes moto”. Šobrīd es pats jau saprotu, ko man darīt, kurp virzīties, kā trenēties. Virzos uz savu mērķi – sasniegt vēl lielāku ātrumu,” norāda Valērijs.
Lai trenētos, netālu no mājām ir izveidota trase. Tā gan vairāk domāta testa braucieniem, jo Valērijs pārsvarā brauc trenēties uz citām trasēm. “Vajag ātrumu, lēcienus, elementus, lai pilnveidotu sevi vēl vairāk,” skaidro sportists.
Visvairāk viņam patīk neiepazītas trases - uz tādām viņš dodas labprāt. Atmiņā vēl joprojām ir trase Ukrainā. Savukārt trases Latvijā vērtē kā labi sagatavotas. “Aizputē varētu būt viena no labākajām trasēm. Sarežģītākas trases ir Stelpē, Cēsīs – tās izdauzās, rodas lielas bedres, tad daudz ko izsaka tehniskā puse un fiziskā sagatavotība. 20 minūtes uz “moča” vajag vēl izturēt! Tas ir traki!” zina teikt Valērijs.

Lielākais pluss – vēlme braukt
Par nākamo sezonu Valērijs saka: “Tikai uz priekšu!” Tajā pašā laikā viņš gan skaidro, ka nedaudz tomēr nāksies piebremzēt, jo ģimenei ir liela zemnieku saimniecība, kurā nodarbojas ar graudkopību, un darba būšot daudz saimniecībā. “Visos Eiropas posmos nebraukšu, bet braukšu visos Latvijas, Baltijas Igaunijas un Lietuvas posmos. Fiziskā aktivitāte ir vēl lielāka, daudz sportoju un gatavoju sevi nākamajai sezonai, kura sāksies aprīlī. Zinu, kā trūka, zinu, ko vajag uzlabot. Plusi – tā ir vēlme braukt, mīnusi – tehnika, jo tā ir vājākā vieta, bet to mēs uzlabosim,” saka Valērijs.
Viņš atzīst, ka lielākais konkurents viņam ir tepat kaimiņvalstī - talantīgais igaunis Kevins Sārs.

Valērijs par sevi

Mācījos Gulbenes 2.vidusskolā. Skolā biju vislielākais palaidnis. Nekas neinteresēja, gribēju dauzīties, ar motocikliem braukāties. Tēti bieži sauca uz skolu, lai mani ieliktu kaut kādos rāmjos. Tagad studēju pēdējā kursā Latvijas Lauksaimniecības universitātē - mācos par agronomu. Tas mani ir saistījis kopš bērnības. Dzīvojis esmu laukos, apkārt traktori. Man patika un patīk lauksaimniecība. Katru dienu strādāju ģimenes zemnieku saimniecībā ar lielu interesi.
Man ir divi lieli hobiji – mans darbs saimniecībā un motosports. Abi tuvi sirdij.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Gatavs cīnīties

Kategorijas