Lora

2020. gada 11. februāris 00:00

Mīlestības apmāts, Antonello Frančesku bildinājis jau trešajā pazīšanās dienā, sarīkojis viņai greznu ceremoniju kādā no Florences restorāniem – ar milzīgu sveču daudzumu un arfu pavadījumu, ko vainagojis līgavai pasniegtais saderināšanās gredzens ar iespaidīgu briljantu. Viņa ienesīgais amats nodrošinājis labus ienākumus, tāpēc šādi izdevumi neiztukšojuši kontus. Tēvs toties izrādījies tālredzīgāks, jo ignorējis šo notikumu, pasakot, ka no šāda sasteigta lēmuma nekas labs nav gaidāms. Brālis smīnējis biznesmenim raksturīgo visziņa smīnu un teicis: nu, nu…
Pat nedēļa nepagājusi, kad līgava ne tikai ievākusies Antonello plašajā dzīvoklī, bet sākusi arī interesēties par sava nākamā vīra ienākumiem, iestāstot, ka viņas mērķi tagad esot abu kopējie mērķi. Frančeskas mūža sapnis - plašas un gaišas fotostudijas iegāde, tieši tādas, kādu pašlaik pārdodot pilsētas centrā - augstiem griestiem, stiklotu sienu, divos līmeņos. Ja vien būtu tik daudz naudas…
Antonello mīlestība bijusi vārdos neizsakāma! Viņš domājis, ka tās patieso lielumu varētu apliecināt tikai absolūti nesavtīga rīcība vai kāds varoņdarbs. Ja Frančeskai, nedod Dievs, būtu nepieciešama viņa niere vai plauša, Antonello nešaubītos ne mirkli. Turklāt viņu sajūsminājis līgavas lietišķums un mērķtiecība – tieši tādai jābūt jauna biznesmeņa sievai! Abi kopā plecu pie pleca viņi ātri vien ieņemtu pasaules tirgu.
Šaubām nebijis iemesla – pēc fotoizstādes kādā mākslas salonā par Frančeskas fotouzņēmumiem ieinteresējušās vairāku preses izdevumu redakcijas. Līgava ar lepnumu visiem izrādījusi mājās sakrāto paprāvo žurnālu kaudzīti. Daudz neprātodams, Antonello atteicies no sava mūža sapņa – jauna, moderna auto iegādes, un ar prieku un lepnumu bankā atvēris abu kopējo kontu. Tur viņš pārskaitījis visus savus iekrājumus. Patiesībā – kopējais tas tikai skaitījies, rīkoties ar naudu viņš pilnā mērā uzticējis līgavai.
Turpat aizgājuši arī visi ienākumi, ko Antonello ieguvis par sava plašā dzīvokļa nomaiņu uz krietni šaurākām telpām mansardā, kā arī paprāva summa, ko viņš aizņēmies no brāļa. Uz jautājumu, vai ar to pietiks, Frančeska atbildējusi – vēl desmit tūkstošu pietrūkstot…
Ne vārda neteicis tēvam, Antonello ieķīlājis visas mantojumā atstātās mātes dārglietas un arī šo iegūto naudu ieskaitījis kopējā kontā. Savādi, ka tolaik viņam neienāca prātā doma – sievietes ne labprāt atsakās no komfortablas un bagāti iekārtotas dzīvesvietas, kā arī izcila dizaina dārglietām… Frančeska turpretī pati mudinājusi to darīt – kopējā mērķa labad.
Brālis bijis tas, kurš pirmais cēlis trauksmi: vai Antonello vispār zinot, kur paliekot visa šī milzīgā nauda; vai viņš papētījis, kā Frančeska to izlieto; vai apmeklējis tās netipiski dārgās telpas, ko topošā sieva it kā nopirkusi?
Antonello atbildējis, ka uzticoties līgavai un nevēloties sevi pazemot ar iztaujāšanu un izsekošanu. Iegādātās ēkas foto viņa jau sen parādījusi, bet uz kopīgu apskatīšanu ielūgusi, kad būs pabeigti remontdarbi. Antonello neiebildis, jo – kādēļ gan steigties? Visa dzīve vēl priekšā. Ja brālis uztraucoties par savu aizdoto naudu, Antonello tikko kā uzsācis ienesīgu projektu, kas jau pēc pāris mēnešiem došot ienākumus.
Uzzinājis, ka pārlaimīgais un naivais līgavainis pat ne reizi nav ieskatījies kopējā kontā, vecākais brālis saķēris galvu - kaut tik tā cēlā dūja neaizlidotu ar visu prāvo kumosu! - un apsolījies pats par visu painteresēties.
Kādu kripatu aizdomu brālis tomēr bija iesējis Antonello apziņā - viņš pat neieminējies Frančekai par sarunu ar brāli, turklāt jau nākamajā rītā aizsteidzies uz banku. Kā jau viņš paredzējis - kopējais katliņš bijis izsmelts sauss, jo – kā gan citādi? Frančeska taču stāstījusi, cik daudz naudas izlietojusi ēkas iegādei, cik dokumentu nokārtošanai un cik remontam. Velti brālis viņu satraucis!
Tās pašas dienas vakarā Antonello telefonā pienākusi īsziņa no brāļa ar Frančeskas iekārotās ēkas adresi un vairākiem foto. Uzrakstu “PĀRDOD”, kas joprojām stiepies pāri lielajiem, stiklotajiem logiem, nevarējis nepamanīt...
“Laikam būs noticis kāds pārpratums! Varbūt ārpuse vēl nav remontēta? Varbūt Frančeska nopirkusi kādu citu ēku, tāpēc glabā to tādā noslēpumā?” sevi mierinājis Antonello, kā vējš traukdamies visu skatīt savām acīm.
Patiešām savādi…. Ēka, ko Frančeska tik ļoti bija vēlējusies iegādāties savai fotostudijai, ar labi pamanāmo “PĀRDOD” plakātu pāri sienai, ne drusku nebija mainījusi savu izskatu, ja ne vēl vairāk noplukusi nekā pirms pusgada. Arī iekštelpās nebija manāmas nekādas rosības pēdas.
Tikai tagad Antonello apjautis, ka īstenība varētu būt pavisam citādāka, nekā Frančeska to daiļrunīgi attēlojusi. Tūlīt jau klāt bijis arī brālis ar jaunām vēstīm. Pamatojoties uz plašā paziņu loka sniegtajām ziņām, viņš diezgan droši varot apgalvot – pēdējos divos mēnešos uz Franšeskas vārda neesot reģistrēts neviens namīpašums.
Antonello tam joprojām bijis grūti noticēt, viņam vajadzējis dzirdēt Frančeskas paskaidrojumus, bet līgavu sazvanīt nebijis iespējams. Pēkšņā apjausma, ka viņš patiešām ticis smagi apkrāpts, pakrūtē radījusi nepatīkamas spazmas.
Tad izrādījies, ka arī Frančeskas paziņas nezina, kur jaunā sieviete palikusi. Vēl vakar viņa plānojusi jaunās studijas atklāšanu, pieteikusi vizīti pie frizieres, bet no rīta nekur nebija atrodama.
Antonello brālis izlēmis rīkoties radikāli un devies uz policiju. Visiem bija skaidrs, ka Frančeska ir slīpēta zagle, kura pelnījusi sodu. Tēvs skaļi izlamājies un pieteicis notiekošajā viņu iekšā nejaukt.
Tālāko Antonello diez ko labi neatcerējās. Kā izrādījies, spēcīgo pārdzīvojumu un vilšanās izraisīto nespēku, un sāpes pakrūtē mazināt spējis tikai liels daudzums alkohola, ko viņam nesavtīgi piegādājis sens draugs. No īsajiem apskaidrības mirkļiem prātā palikušas vien neskaidras epizodes: advokāta vizītes, policistu apmeklējumi un informācija par izvērsto un nerezultatīvo Frančeskas meklēšanu, privātdetektīva vizītes, brāļa nosodījums, uzsāktā biznesa krahs…
Kurš izklāja viņam priekšā žūksni lapu, Antonello neatcerējās. Prātā palikušas vien attēlos redzamās sejas – neticami līdzīgas Frančeskai, tikai dažādu matu krāsu ieskautas, atšķirīgām frizūrām un uzacu izliekumiem. Frančeskas vārds gan bijis tikai vienai, tai, kura divus gadus dzīvojusi Versaļā.
Pēdējais strīds ar brāli noticis viņa drauga dzīvoklī – pie tukšām pudelēm piemētātas grīdas. Antonello vietā dūres vīstījis un kliedzis viņa senais draugs. Iespējams, tieši viņš nopircis aviobiļeti un apkrāpto līgavaini iesēdinājis lidmašīnā. Kāpēc uz Kipru – Antonello joprojām neprata izskaidrot.
Klausīdamās itāļa dramatisko stāstu, Lora bija aizsmēķējusi četras cigaretes, no katras ievilkdama vien pa kādam īsam dūmam. Krietni vēlāk viņa atzinās, ka grūti bijis sevi savaldīt un neiespraust pa kādam indīgam vārdam gan paša Antonello, gan slīpētās afēristes adresē, apslāpēt mēles galā briestošos jautājumus un neizpaust savu sašutumu.
Bet ko nu vairs… Tagad jādomā, kā puisi atgriezt dzīvē. Atceroties ilgo un lēno atlabšanu, viņa saprata, ka tas nebūs viegli. Vispirms būs jāiekustina viņa gribasspēks darīt vismaz kaut ko.
Kārtējā izbraukumā uz jūru, Lora Antonello aizveda uz pludmali, kas bagātīgi noklāta gludiem oļiem. Izvēlējusies vienu no baltajiem plakanajiem, viņa izcēla no somas smalkas otiņas un krāsas trauciņus un sāka gleznot. Antonello klusēdams sēdēja blakus un ieinteresēti vēroja notiekošo. Miniatūrajā glezniņā jūrā izskatījās tik dzīva…
Aizrāvusies ar darbu, Lora pat nepamanīja, kurā brīdī Antonello paņēma otiņu. Tikai kaut kad vēlāk viņa ievēroja virkni amizantu akmens cilvēciņu dažādos tērpos un pozās. Tie patiešām bija izdevušies, lai gan Antonello atzinās – ko tādu darot pirmoreiz.
Sakrāvuši somu pilnu ar gludajiem akmeņiem, viņi mājās atgriezās gandarīti – pilnīgi negaidot bija atrasta lietderīga nodarbošanās ilgam laikam! Antonello otiņu vairs tikpat kā neizlaida no rokām, un jau pēc pāris dienām viņš Lorai varēja atrādīt dažādu tēlu galeriju, kurā netrūka ne filmu un grāmatu varoņu, ne izteiksmīgu dzīvnieku. Lora ierosināja tos pārdot, un drīz vien puiša rokās iegūla pirmās Kiprā nopelnītās banknotes.
Antonello sejā parādījās smaids, lai gan viņš saprata – tas ir tikai nieks. Domāt par to, kā pelnīt naudu svešā valstī, kur nav ne pazīšanās, ne kontaktu, viņš vēl nespēja. Turklāt atrasties Loras aprūpē bija ērti un patīkami.
Kaut kad vēlāk Antonello Lorai nejauši izpļāpājās, ka reiz vadījis paprāvu uzņēmumu, bet pat nezina, kas ar to tagad notiek. Lora, protams, dusmojās – gan par to, ka Antonello aizvēris durvis uz ne tik seno pagātni ar viņam tuviem cilvēkiem, gan par nenokārtotajiem parādiem. Tikai nebija jau jēgas puisim par to ieminēties. Tāpēc Lora bija uzmeklējusi Versaļā dzīvojošo Antonello brāli un noskaidrojusi, ka ne Frančeska, ne nozagtais miljons joprojām nav atrasts, bet Antonello biznesu pārņēmis brālis - tā viņš vismaz cerot atgūt zaudēto naudu.
Antonello to, protams, teikt nevarēja, jo Lorai šķita, ka viņš tomēr reizēm skumst pēc mājām, tēva un iesāktā darba. Pats viņš to kategoriski noliedza, tāpēc pareizāk šķita par pagātni nerunāt, bet rīkoties, tāpēc Lora izšķīrās par pārdrošu soli. Aizņēmusies no draugiem iespaidīgu naudas summu, viņa pilsētas centrā nopirka mazu un pustukšu veikaliņu, ko nekavējoties pārtaisīja par mājīgu krodziņu. Pametusi labi apmaksāto kādas firmas grāmatvedes darbu, viņa pilnībā pievērsās savam biznesam.
Lai tas darbotos bez zaudējumiem un piesaistītu vairāk apmeklētāju, viņai blakus bija vajadzīgs pieredzējis cilvēks – tāds kā Antonello. Daudz nedomādama, viņa itāli reģistrēja kā līdzīpašnieku. Iespējams, tieši tāds bija viņas sākotnējais nodoms – ielikt puiša rokās grožus, lai atmostas dzīvei.
Kāds gan jau nodomāja: vai tas ir normāli - tā vienkārši svešam cilvēkam uzdāvināt pusi sava īpašuma? Lora uz to atbildētu īsi: “Es tā uzskatīju par pareizu!” Bet mēs, no malas vērotāji, teiktu: “Kāds nu tur svešs… Loras acis tā mirdz, kad blakus ir Antonello!”
Tikai tas puisis joprojām tāds kluss… Lai gan - varbūt mums tikai tā šķiet, jo tieši viņš ar savu roku uz tāfeles uzrakstīja to teikumu: “Mums ir alus – tik auksts kā tavas bijušās sirds.”
Vēl kādu gabaliņu eju blakus Natālijai un klausos viņas mēļošanā par karstajām vasarām un drēgnajām, vējainajām ziemām, bet prāts vēl nebeidz virknēt nesen dzirdēto stāstu. Ak, kaut nu Lorai pietiktu pacietības! Kaut Antonello spētu nedomāt par ledusauksto sirdi un novērtētu Loras mīlestību!
Pajautājusi Natālijai, kurā veikaliņā var nopirkt apgleznotos akmentiņus, atvados. Esmu sapratusi – tieši tur atrodama atslēga Loras un Antonello mīlestībai.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Lora

Kategorijas