Jauniešu pašnāvības - sabiedrības sāpe

2020. gada 14. februāris 00:00

554

Gada laikā Gulbenes novadā zināms jau otrais gadījums, kad pašnāvību izdara pilngadīgs, bet vēl pavisam jauns cilvēks. 19 gadus veca jaunieša nesenais lēmums šķirties no dzīves dzimšanas dienā ir trauksmes signāls visai vietējai sabiedrībai. Valsts policijā “Dzirkstele” uzzināja - notikums ir fiksēts 3.februārī. Kā jau parasti šādos gadījumos ir uzsākts kriminālprocess apstākļu noskaidrošanai.
Katra pašnāvība ietekmē vismaz sešu citu cilvēku turpmāko dzīvi - apgalvots Veselības ministrijas, kā arī Slimību profilakses un kontroles centra kopīgi veidotajā informatīvajā materiālā. Kādi ir iemesli un vai ir iespējams paredzēt, kad jaunietis grib padarīt sev galu, vai var apturēt un mainīt viņa domas? Tie ir jautājumi, kurus apkārtējie sev uzdod pēc katra šāda traģiska gadījuma.
Nesen zaudētā puiša vienaudži “Dzirkstelei” par viņu stāsta tikai labo. “Viņš bija pozitīvs cilvēks. Mēs vienā komandā spēlējām volejbolu. Viņam patika būt draugu kompānijā,” saka kāda meitene. “Mēs visi esam šokā. Nekad es viņu netiku redzējusi bēdīgu, vienmēr sejā bija smaids. Viņš vienmēr jokoja un prata sasmīdināt. Mēs bijām klasesbiedri,” stāsta cita meitene. Versija esot - puisis nav varējis pārdzīvot attiecību izjukšanu ar kādu meiteni. Vajadzīgajā brīdī arī blakus nav bijis draugu. “Uz pēdējām atvadām gan visi saskrēja,” pārmetoši saka klasesbiedrene.
Savā profilā sociālajos tīklos šis puisis ir raksturojis sevi ar vārdiem: “Nemāku pa pusei mīlēt vai draudzēties, vai nu no sirds, vai neko.”

Esam noslēgta tauta, bet ir jāsāk runāt
15 līdz 19 gadu vecu pusaudžu grupā pašnāvību ziņā Latvija ir 7.vietā starp Eiropas Savienības dalībvalstīm - lasāms Rīgas Stradiņa universitātes mājaslapā, kur sniegta informācija par šīs augstskolas Sabiedrības veselības un epidemioloģijas katedras docētāja Toma Pulmaņa veikto pētījumu par pusaudžu pašnāvniecisko uzvedību. Viņa pētījums aptverot 7000 pusaudžu datus visā Latvijā. Šie dati liecina: 15,7 procenti atzīst, ka ir domājuši par pašnāvību, bet 8,2 procenti ir mēģinājuši labprātīgi aiziet no dzīves. Risku ievērojami palielina kādreiz jau bijis pašnāvības mēģinājums vai cits šāds letāls gadījums ģimenē vai starp vienaudžiem, secinājis pētnieks. T.Pulmanis arī norādījis, ka laikus identificēt problēmu un meklēt palīdzību bieži vien traucē latviskā mentalitāte: “Manuprāt, mēs kopumā esam visai noslēgta tauta. Cilvēks nevar brīvi runāt par savām psihoemocionālajām problēmām vai aiziet pie speciālista.”
Ģimenes ārsts ir pats pirmais profesionālis, ar kuru pusaudzis vai viņa vecāki var runāt par jaunā cilvēka personības krīzes jautājumiem, pašsajūtu un faktoriem, kas to ietekmē. Skolēnam palīgs var būt arī skolotājs. Pedagogiem ir speciāli izstrādāta, ja tā varētu teikt, rokasgrāmata “Pašnāvību novēršana”, kuru izstrādājis Slimību profilakses un kontroles centrs. Noteikti atbalstu un padomu var sniegt arī garīdznieks, piemēram, katoļu vai luterāņu baznīcā.
Vecāki var saviem bērniem un jauniešiem meklēt psiholoģisko palīdzību, vēršoties novada pašvaldības sociālajā dienestā. Tur “Dzirkstele” uzzināja, ka padomu var lūgt sociālajiem darbiniekiem pagastos vai pilsētā. Var pa tiešo zvanīt uz novada sociālo dienestu pa tālruni 64497611 vai 64497614, kā arī rakstīt uz e-pastu “nsd@gulbene.lv”. Psiholoģiskā palīdzība tiks nodrošināta par brīvu.
Vēl viena iespēja ir dalība valsts apmaksātā atbalsta programmā, kuru nodrošina Veselības ministrija kopā ar Bērnu klīnisko universitātes slimnīcu, nodibinājumu “Bērnu slimnīcas fonds” un Pusaudžu resursu centru (uzziņa vietnē “https://pusaudzim.lv”).
Ja pastāv pašnāvības risks, profesionāla būs psihiatra konsultācija un palīdzība. Gulbenē ir pieejami divi šādi speciālisti. “Pie manis nāk ar šādām problēmām,” “Dzirkstelei” saka SIA “Balvu un Gulbenes slimnīcu apvienība” psihiatre Anita Zariņa. Viņa uzsver - uz šādas problēmas risināšanu ir jāskatās kompleksi.

Kaut kas vairāk par tikai “negribas dzīvot”
“Ne jau vienmēr apkārtējie paši saprot, kas ir par iemeslu. Varbūt ir kaut kas vairāk par tikai “negribas dzīvot”. Pamatā jau ir kaut kāds iemesls. Var būt arī slimība, kura tomēr ir jāārstē un ir jālieto zāles. Varbūt arī nesaprot, ka vajag zāles lietot. Tad tas process aiziet tikai tālāk un tālāk. Līdzcilvēkiem mazāk vajag pārmest jaunietim. Parunāt vajag, ieklausīties un meklēt konsultāciju pie speciālista. Mums visiem ir jābūt iejūtīgiem,” skaidro psihiatre A.Zariņa.
Ārste saka, ka svarīgi ir arī saprast faktorus, kas ietekmē jaunā cilvēka negatīvos lēmumus. Tās var būt attiecības ģimenē un citur. Taču A.Zariņa atkal jau uzsver veselības problēmu lomu. Ja runa ir par garīgās veselības jautājumiem, attiecībā uz kuriem sabiedrībā valda aizspriedumi, jaunieši bieži vien izvēlas klusēt. “Piederīgie un draugi varētu to censties pamanīt, varbūt pat piedāvāt atnākt līdzi pie ārsta,” saka A.Zariņa.
Bieži vien pieaugušie domā, ka jaunieši tikai velti “cepas”, ka gan jau pieaugs un viss pāries pats no sevis. Protams, mēdz notikt arī tā. Daļa no viņiem pašnāvību mēģinājumus veic demonstratīvi. “Vienreiz, otrreiz to dara demonstratīvi, bet trešoreiz tas var iznākt pavisam nopietni,” saka A.Zariņa. Viņa uzsver - situācijas ir dažādas un katra ir individuāla. “Nav vienas receptes. Viena mēraukla visiem nederēs,” saka ārste. Viņai kā ārstei esot sāpīgi redzēt, kad ziedošiem, šķietami smaidīgiem jauniešiem, kuriem vajadzētu tikai dzīvot un dzīvot, “galvā ir pavisam citas domas”. Taču arī šādiem cilvēkiem tomēr esot “stīgas, uz kā spēlēt”, lai pierādītu – ir, kā dēļ dzīvot, cīnīties! A.Zariņa uzsver, ka tad arī izdodas sarunāt, ka jāpieņem terapija. Ārstei ir svarīgi, lai viņā ieklausās.
Aplams esot priekšstats, ka pašnāvības izdara un par tām domā tikai jaunie maksimālisti. “Nevaram iedomāties, ka reizēm gados vecajiem cilvēkiem ir tik ļoti liela depresija, ka negribas vairs dzīvot. Un viņi patiešām ļoti nopietni to saka. Nav tā, ka vienkārši ir apnicis. Viņiem nākas sniegt palīdzību tablešu veidā, ja nevar citādāk, jo parasti šie cilvēki ir ļoti vientuļi un viņiem nav citu resursu, kur pasmelties dzīvesprieku,” stāsta A.Zariņa.

Uzziņai
Pašnāvības riska pazīmes
◆ Izteikumi par nāvi un vēlmi mirt, informācijas meklēšana par pašnāvības metodēm;
◆ šķietama bezizejas situācija vai runāšana par sevi kā slogu uz citiem, sevis kritizēšana;
◆ alkohola un narkotiku pārmērīga lietošana;
◆ izteiktas garastāvokļa svārstības vai nekontrolēta agresija, atriebības jūtas;
◆ pēkšņi zvani, tikšanās, atvainošanās, atvadīšanās no draugiem vai tieši otrādi - norobežošanās;
◆ netipisku risku uzņemšanās, izteikti riskanta uzvedība;
◆ intereses zudums par to, kas agrāk bija svarīgs, arī pēkšņa nevīžība pret savu izskatu, higiēnu.
(“Pašnāvību riska faktori” - Slimību profilakses un kontroles centra informatīvais materiāls)

Kur meklēt profesionālu palīdzību?
◆ Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas bērnu un pusaudžu uzticības tālrunis 116111;
◆ Ir ieviests jauns pakalpojums - tiešsaistes konsultācijas jeb čats bērniem un pusaudžiem, kas nonākuši krīzes situācijā. Čats (ar psihologiem) atrodas Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas mājaslapas “http://www.bti.gov.lv/” labajā apakšējā stūrī;
◆ Krīžu un konsultāciju centra “Skalbes” diennakts krīzes tālrunis 67222922 vai 27722292; forums mājaslapā “www.stastiundzivo.lv;
◆ Pusaudžu resursu centra tālrunis 29164747 vai pa e-pasts “info@pusaudzim.lv”;
◆ Nacionālā veselības dienesta ģimenes ārstu konsultatīvais tālrunis 66016001 (darbdienās no pulksten 17.00 līdz 8.00, brīvdienās un svētku dienās – visu diennakti);
◆ Nacionālā veselības dienesta bezmaksas informatīvais tālrunis konsultācijām par valsts apmaksātiem veselības aprūpes pakalpojumiem 80001234 (darbdienās no pulksten 8.30 līdz 17.00);
◆ Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta ārkārtas tālrunis 113 (visu diennakti);
◆ Mājaslapa “www.nenoversies.lv”;
◆ Pusaudžu resursu centra mājaslapa “https://pusaudzim.lv”.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Jauniešu pašnāvības - sabiedrības sāpe

Kategorijas