Gada plecs - “Saburzīts, bet solīds”

2020. gada 18. februāris 00:00

520

Gulbenes novada jauniešu pasākumā “Gada atsitiens” balvu nominācijā “Gada plecs” saņēma Kalnienas mūziķu grupa “Saburzīts, bet solīds”. Šo balvu pasniedz par sadarbību, atbalstu un palīdzību. To grupa uzskatāmi apliecināja balvu pasniegšanas ceremonijā, radot pasākuma muzikālo fonu.

Sadarbība ar “Bāzi” paceļ popularitātes vilnī
Lai gan grupai ir jau 15 gadu, tieši tagad tā ieguvusi plašāku atpazīstamību, iesaistoties jauniešu centra “Bāze” pasākumos un improvizācijas teātra uzvedumos. “Kopš spēlējām uz Gulbenes kultūras centra skatuves, ir jūtama liela interese par mūsu grupu. Esam pievienojušies improvizācijas teātrim, kura izrādes parasti notiek vienu reizi mēnesī sestdienā lokālā “Siltumnīca”. Sākumā ar mūziku aizpildījām pauzes, bet tagad pamazām iekļaujamies improvizācijas teātra dalībnieku sastāvā. Papildinām izrādes ar muzikāliem akcentiem, radot atbilstošas emocijas un noskaņojumu,” stāsta grupas dalībnieks Krišjānis Upāns.
Viņu tāpat kā brāli Dāvi Upānu un Vitāliju Pavelčuku improvizācijā aizrauj spontanitāte, iekšēja brīvība izpausties atbilstoši situācijai, ļaušanās notiekošajam, nepieciešamība pieņemt lēmumus neierastās situācijās, baudīt saspēli un kopā radīt maģiju. Tā no jebkuras idejas var izveidot veiksmīgu stāstu.
“Vienmēr neparedzams ir tas, ko vēlēsies redzēt skatītāji, jo viņi dod uzdevumu teātra spēlētājiem. Turklāt tā atveidošana ir komandas darbs – izrāde top uzreiz. Mēs cenšamies muzikāli pieslēgties tajās izrādes vietās, kur jūtam, ka tas ir vajadzīgs. Tiesa, to darām ar improvizāciju,” skaidro Krišjānis.
Mūziķi mēģinājuši arī iejusties improvizācijas teātra aktieru lomā. Lai gan viņi atzīst, ka tas palīdz un ir interesanti, tomēr šaubās, vai vēlētos būt aktieri. “Mums tomēr labāk patīk mūzikas sadaļa. Domājam, kā to varētu labāk iekļaut izrādēs, lai būtu interesanti gan pašiem, gan skatītājiem. Lai mūzika skanētu labā kvalitātē, ir jāiegulda laiks un darbs,” uzsver mūziķis.
Protams, ir iepriekš sarunāts, kādi varētu būt varianti mūzikas izvēlei, bet nav zināms, kad un kurā vietā tā skanēs. “Ne vienmēr viss izdodas perfekti. Tad analizējam, kāpēc tā ir noticis. Turklāt vienmēr ir jārēķinās ar nejaušību,” atzīst Krišjānis.
Viņš uzsver, ka iepriekšējās izrādēs necerēti labi izdevās improvizācijas metode – mūzikls, jo šajā metodē ļoti labi jājūt aktieri un jāiekļaujas ar mūziku pareizajās vietās, lai veidotos emocijas un stāsts. Improvizācijas teātra izrādēm skatītāju ir daudz, bet auditorija ir mainīga, tajā ir ne tikai gulbenieši, bet arī galvaspilsētā studējošie jaunieši un novada pagastu iedzīvotāji.

Maina grupas nosaukumu un repertuāru
Uzsākot muzikālo darbību, Kalnienas puišu grupa spēlēja galvenokārt ballēs. Ar laiku tas apnika, tāpēc gribējās kaut ko mainīt. Turklāt tagad visiem ir ģimenes, nav vairs vēlmes sestdienu vakaros un naktīs būt prom no mājām. “Labāk ir spēlēt to, kas patīk, lai gan finansiāli izdevīgāk ir muzicēt ballēs,” salīdzina Krišjānis.
Tagad mēģinājumi ir darbdienu vakaros. Ja ir koncerts, tas neievelkas vēlu. Mainījies ir arī grupas nosaukums, kas iepriekš bija “R.p.M.” (saīsinājums tulkojumā no angļu valodas – apgriezieni minūtē). Krišjānis atzīst, ka tas noticis it kā nejauši. Gadījās, ka solīdā pasākumā, kur puiši bija aicināti spēlēt, viens nebija īsti piemēroti saposies. Tomēr nebija arī iemesla apgalvot, ka viņš nebūtu solīds. Tā apmēram pirms pusotra gada nosaukums sevi pieteicis pats.
Iespējams, reizēm pietrūkst grupas vadītāja jeb autoritātes, tomēr līdz šim veiksmīgi ir izdevies gan saprasties, gan vienoties trijatā. Tiesa, reizēm ir labi, ja kāds no malas dod vērtējumu, viņiem tāda nav. Taču tāda iespēja nav arī meklēta.
Vitālijs un Dāvis ir beiguši Gulbenes mūzikas skolu, kur apguva akordeona un klarnetes spēli. Dāvis orķestrī spēlējis klarneti, tagad ir grupas bundzinieks. Vitālijs gandrīz nav ņēmis rokās akordeonu, kopš beidza mūzikas skolu. “Labāk patīk ģitāra, tāpēc tagad to spēlēju. Tiesa, sākumā biju pie bungām,” stāsta Vitālijs.
Grupai nav pastāvīga solista, tāpēc Krišjānis gan dzied, gan arī komponē dziesmas, lai gan vienīgais no trijotnes nav mācījies mūzikas skolā. “Būtu interesanti, ja mēs visi sāktu dziedāt,” uzskata Krišjānis. Diemžēl viņam neizdodas pārliecināt partnerus. “Ir cilvēki, kuri ir tam radīti un kuriem patīk dziedāt. Ir jāpatīk. Nevar būt tā, ka dzied tāpēc, ka vajag,” ir pārliecināts Dāvis. Viņš gan atzīst, ka mūzikas skolā bija jādzied un arī klavieres jāspēlē.
Skolas gados Krišjānim tuvāka bija basketbola spēle, bet mūzikas skolu apmeklēt viņam nelika. Kāpēc viņš tagad ir mūziķis? “Ja godīgi, es nezinu, vienkārši patīk,” saka Krišjānis. Dāvis atgādina, ka rados ir daudz pazīstamu mūziķu. “Vectēvs bija bundzinieks, tagad – esmu es. Viņa bungas bija pirmās mūsu grupā,” akcentē Dāvis.

Attīstībai izvēlēts improvizācijas ceļš
D.Upāns atceras, ka sākums grupai bija grūts. “Visi bijām jauni un uzskatījām, ka nu tik būsim baigie mūziķi. Īstenībā tā nebija. Kad filmējām savu darbu, skatījāmies un klausījāmies - tas bija vienkārši ārprāts!” atzīst Dāvis. Viņš secina, ka vajadzēja vairāk pamācīties un labāk sagatavoties, iegūt pieredzi. Tik nepietiekami sagatavotiem spēlēt publikai nebija prāta darbs, tāpēc atsauksmes grupai nebija iepriecinošas.
Mūziķi uzsver, ka nav viegli sevi atkal pierādīt un apliecināt. Vai tas ir izdevies pilnībā? “Vēl daudz ir jāstrādā, bet mēs zinām, ko darīt, lai būtu labākie. Nepārtraukti mācāmies. Daudz informācijas var iegūt internetā,” akcentē Dāvis.
Grupa turpinās iet improvizācijas ceļu, jo tas mūziķiem patīk un viņus saista. “Turklāt šādā veidā mēs iegūstam muzikāli. Tik daudz jaunu skaņdarbu mēs neesam apguvuši vēl nekad. Iespējams, ka varētu sagatavot arī koncertprogrammu,” secina Krišjānis.
Dāvis spriež, ka šobrīd Latvijā ir maz tādu grupu, kas iesaistās improvizācijas teātrī. Viņš norāda, ka šobrīd improvizācijas teātrim ir otrais aktivitātes vilnis. Pirmais bija laikā, kad viņš mācījās mūzikas skolā.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Gada plecs - “Saburzīts, bet solīds”

Kategorijas