Klusēt nedrīkst, problēmas ir jārisina

2020. gada 18. februāris 00:00

1176

Vēršanās pret kādu atšķirīgo un citādāko ar nolūku to pazemot vai izolēt ir bijusi problēma visos laikos. Pēdējā laikā izskanējis biežāk vārdu savienojums “mobings skolās”, ko īpaši aktualizējis sociālais projekts “Neklusē”. Šī projekta izpratnē mobings ir emocionāla vai fiziska vardarbība, kas tiek darīta speciāli un ilgstoši un notiek starp vienaudžiem skolā un klasē.

Mobings bijis jau pirms mums
“Manuprāt, šis jautājums ir visu laiku aktuāls. Statistikas dati liecina, ka katrs trešais ir piedzīvojis izteikti kaut ko no tā, ko var saukt par mobingu,” norāda Gulbenes novada Izglītības pārvaldes psiholoģe Līga Amosova.
Šos skaitļus apliecina sociālās kampaņas “Neklusē” organizētāji, kas jautājumu par mobingu skolās ir aktualizējuši caur savu projektu. Tā mērķis ir samazināt mobingu Latvijas skolās.
Kā vienu no uzdevumiem projekta līdzautore Marika Andžāne redz darbu ar sabiedrību. “Aktualizēt mobinga problēmu Latvijā uzsākām ar kampaņu “#Neklusē arī Tu”! Tajā aicinājām pieaugušos, kas skolas laikā ir bijuši upuri, pāridarītāji vai vērotāji mobinga situācijās, dalīties ar šo pieredzi un risinājumiem, kas palīdzēja pārvarēt mobingu. Nākamā būs izglītojoša kampaņa, kurā dalīsimies ar risinājumiem, kā rīkoties mobinga situācijā,” “Dzirkstelei” stāsta M.Andžāne.
“Apcelšana, pazemošana darīšana pāri otram, arī pirms manis tas notika, manā skolā tas notika, tagad mūsu bērniem tas notiek. Kādreiz nebija vārda “mobings”, bet tāpat pazemoja tos, kas patika vai nepatika. Esmu par to, ka ir jācīnās pret mobingu, jo nevajadzētu pieļaut neko tādu notiekam cilvēka attīstības periodā,” uzskata Gulbenes 2.vidusskolas psiholoģe Mārīte Korne. “Vienalga, cik bērnam gadu, viņam ir jāsaņem kaut kur atbalsts un tas spēka avots ir jāatrod, lai viņš varētu attīstīties un tālāk pieņemt lēmumus. Tāpēc esmu priecīga, ka par šo problēmu runā, vien jāsaprot, ka uzreiz nekas neatrisināsies, jo tas ir paaudžu paaudzēs iestrādājies,” norāda M.Korne.

Dara pāri atšķirīgajam
Gulbenes novada valsts ģimnāzijas sociālās pedagoģes Artas Katanes ikdienas darbs ir galvenokārt ar 7.-12. klases jauniešiem, un viņa mobingu neatzīst par ik uz soļa sastopamu problēmu. “Savā desmit gadu darba pieredzē varbūt kādas piecpadsmit konfliktsituācijas, kuras risinātas starp pusaudžiem, varētu klasificēt kā mobingu. Svarīgi ir saprast, ar ko parasts konflikts, biežāk jau tikai strīds, atšķiras no mobinga. Šeit svarīgs ir tulkojums “bullying” jeb “to mob” – uzbrukt barā, indēt. Mobings no konflikta atšķiras ar to, ka mobings ir negatīvas darbības, kas veiktas ilgākā laika periodā un sistemātiski vērstas pret vienu vai diviem cilvēkiem ar mērķi viņus pazemot. Konflikts var izvērsties mobingā. Ikdienas konflikts, pēc kura iesaistītās puses neturpina viena otru pazemot, nav klasificējams kā mobings,” precizē sociālā pedagoģe un turpina, ka pāri var nodarīt tam, kurš ir atšķirīgs, citāds, savādāks. “Pāri bērni var darīt arī tad, kad ir dusmīgi, apbēdināti, grib kaut ko panākt, viņiem trūkst uzmanības. Bieži tas bērniem ir neapzināti, šeit gan runa ir par sākumskolas vecumu. Vēlāk pamatskolas klasēs skolēni, kuri nespēj dažādu iemeslu dēļ apgūt zināšanas, uzmanību spēj saņemt, darot kādam pāri, neievērojot noteikumus. Pēc būtības neviens bērns nav slikts.”
Arī psiholoģe L.Amosova redz dažādus cēloņus mobingam. “Tie var būt paša bērna īpatnības, sociālas problēmas, higiēnas jautājumi. Tos pats bērns nevar atrisināt un tur obligāti jāiesaista arī vecāki. Arvien vairāk bērnu ir ar dažādām uzvedības un emocionālajām problēmām kā jūtīgums vai tieši pretēji – nejūtīgums pret citu emocijām vai izpausmēm. Jā, šodien pastāv arī ar tehnoloģijām saistītais mobings. Uz teikto vārdu vēl es kaut kā varu noreaģēt, es varu atrast veidus, kā izvairīties, bet, kad kaut kas tiek ierakstīts sociālajos tīklos, pats bērns gan to var izdzēst, bet kāds jau to būs paspējis nokopēt un padot tālāk,” stāsta L.Amosova.

Pieaugušajam ir jāsarunājas ar pusaudzi
Projekta “Neklusē” līdzautore M.Andžāne uzsver pieredzes nozīmi. “Jauniešu uzvedību ietekmē viņu pieredze skolā, ģimenē, ārpusstundu aktivitātēs, ceļā uz mājām, digitālajā vidē. Tādēļ mums kā pieaugušajiem ir jārāda piemērs cieņpilnai komunikācijai, atvērtībai pret dažādo, spējai atzīt savas kļūdas un lūdzot pēc palīdzības, kad tā nepieciešama. Lai mobingu preventīvi novērstu, ir jārunā par vērtībām, draudzīgumu, cieņu, iekļaujošu vidi. Bieži vien jaunieši var rādīt piemēru pieaugušajiem un palīdzēt risināt mobingu skolās, piemēram, vidusskolēni kopā ar skolas personālu var rīkot apmācības, pasākumus jaunāko klašu skolēniem, pašpārvaldēs veidot nodaļas, kas strādā pie iekļaujošas skolas vides veidošanas.”
A.Katane stāsta, ka viņas darba ikdienā klašu audzinātāji ir tie, kuri palīdz atrisināt ikdienas strīdus un savstarpējās audzēkņu nesaskaņas. “Nopietnāku konfliktsituāciju risināšanā tiek iesaistīts skolas atbalsta personāls. Svarīgākais manā darbā un plašāk darbā - ar pusaudžiem un jauniešiem ir svarīgi sarunāties! Pusaudžiem ir jāiemācās atpazīt jūtas, dažādas emocijas un par tām sarunāties,” norāda A.Katane.
Gulbenes 2.vidusskolas psiholoģe M.Korne uzsver, ka speciālistiem ir jāstrādā noteikti ar abiem – gan to, kas dara pāri, gan to, kam izdarīts pāri. “Iespējams, ka tas, kas dara pāri, ir ar zemu pašvērtējumu un jūt nepieciešamību pazemot otru. Pieaugušajiem, pirmkārt, ir jānovērtē vide, ja rodas aizdomas, ka par bērnu kāds ņirgājas. Meklējot tikai vainu citos bērnos, mēs neatradīsim problēmu savā bērnā! Ja tā ir skolas vide, iesaku vecākiem runāt ar skolotāju, skolas psihologu, jo bērna uzvedība noteikti līdztekus saistās ar mācību darbu stundā. Vecākiem nevajag kaunēties prasīt padomu. Arī skolotājiem, protams, ir jāreaģē. Skolā mēs vienmēr šādus gadījumus risinām, bet iesaistām arī vecākus,” stāsta M.Korne.

Pamanīt mobinga iedīgļus
Visi uzrunātie speciālisti ir vienoti tajā, ka atbildība ir pieaugušajiem, kas ir līdzās bērniem un spēj reaģēt uz situāciju. Skolās tie ir pedagogi, mājās – vecāki. “Jādomā, vai pieaugušajam tiek izstāstīta situācija, vai pedagogam ir kontakts ar bērnu, vai pedagogs pats ievēro, ka šādas lietas notiek, kāda ir viņa attieksme un ko viņš iesāk ar to visu tālāk. Svarīgi saprast, vai pedagogs ir gatavs runāt tālāk ar cietušā bērna vecākiem un arī pāridarītāja vecākiem. Mazākajās klasēs bērniem daudz ir klāt audzinātāji, bet lielākajās klasēs audzinātāji klāt ir tikai noteiktu stundu skaitu, līdz ar to kādreiz var neredzēt, ka kaut kas notiek,” vērtē L.Amosova.
Psiholoģe norāda, ka tieši vide, kurā atrodas bērns, var būt par risinājumu vai arī tieši pretēji – provocēt mobingu. “Ir reizes, kad situāciju uzlabo vides maiņa. Bērns atnāk jaunā vidē, viņš tiek citādāk pieņemts, bet citreiz tieši vides maiņa ir tā, kāpēc sāk mobingot: tu neesi mūsējais, mēs tevi nepieņemsim, tu bojā mūsu klases bildi. Klasē mobingot var pat labāko skolēnu tikai tāpēc, ka viņš ir vislabākais un gribas ar viņu sacensties,” skaidro L.Amosova.
“Ir gadījumi, kad vecāki saka, ka viņu bērns ticis pazemots jau no bērnudārza vecuma. Es jautāju, kāpēc nekas nav ticis darīts jau agrāk. Var taču vismaz no tās grupas izņemt un ielikt citā, lai bērns piedzīvo ko pozitīvu. Vecākiem ir liela atbildība! Sliktā uzvedība, arī mobings var būt ģimenes uzmanības piesaistīšana,” skaidro M.Korne.
“Atbildīgs ir ikviens,” uzsver sociālā pedagoģe A.Katane. “Diemžēl liela daļa mūsu sabiedrības izvairās no iesaistīšanās, jo jebkura iesaistīšanās nes līdzi atbildību, un ļoti bieži cilvēks nezina, kā konkrētajā situācijā būtu jārīkojas. Ļoti liela loma ir ģimenei,” piekrīt A.Katane.

Pieredzes stāsts
“Mobings ir traumatiska pieredze. Ilgstošs un nopietns mobings var izraisīt dažādus psihiskus traucējumus - posttraumatiskā stresa sindromu, ar depresiju un trauksmi saistītus traucējumus, ēšanas un miega traucējumus un personības attīstību ar zemu pašvērtējumu, ar nedrošu piesaisti. Emociju apspiešana un nerunāšana par piedzīvoto aktivizē somatisko traucējumu iespējamu attīstību. Tās ir autoimūnās saslimšanas, sāpes, arī izsitumu veidošanās,” problēmas nopietnību iezīmē mākslas terapeite, programmas MOT trenere Vita Beinerte.
Savulaik viņa ir pabeigusi Gulbenes novada ģimnāziju, un arī viņai ir savs pieredzes stāsts par piedzīvoto mobingu no vienaudžu puses. “Skola ir pieredze par būšanu kolektīvā, vai es iepatikšos, vai es iederēšos, vai mani novērtēs. Ja skolas vide ir radījusi neforšo pieredzi – pēc tam vajadzīgas vairākas labas pieredzes, lai šo neitralizētu, atzītu sev par nepatiesu. Pati esmu ar mobingu saskārusies divas reizes. Pirmā bija mazajās klasēs, jo biju tumša, čirkaina, mani sauca par “čiganellu” un apmētāja ar akmeņiem. Tā bija bēdīga pieredze, kas mainījās, kad sāku aizvien labāk mācīties,” atklāti stāsta V.Beinerte un turpina, ka otro reizi nepieņemšana piedzīvota apmēram 8.klasē, kad nesāka lietot alkoholu kopā ar pārējiem.
“Šobrīd instrumenti un kanāli, caur ko “mobingot”, ir kļuvuši daudz plašāki. Ja agrāk, aizejot mājās no skolas, skolēnam tika iedota pauze, tad tagad mobings sociālajos tīklos var notikt visu diennakti. Tādēļ es ticu, ka ir jāiesaistās jauniešu izglītošanā, dodot iespēju apgūt prasmes būt drosmīgiem - iestāties par otru, rast spēku būt atšķirīgam, rast spēku pastāvēt uz savu viedokli attiecībā, piemēram, uz alkoholu un cigaretēm,” saka V.Beinerte.
Viņa šo redz kā pārmaiņu laiku, kurā diemžēl arvien mazāk jauniešiem ir uzticamības personu. Tad arī rodas jauniešu stāsti par atkarībām ģimenē, pašnāvības domām un dažādām grūtām pieredzēm.

Ir iespēja meklēt palīdzību
“Protams, vislielākajam atbalstam būtu jābūt ģimenei, bet diemžēl mūsdienās pusaudžiem ir grūti sarunāties ar vecākiem. Ģimenēs, kurās ir savstarpējā cieņa, jēgpilnas attiecības, bērns noteikti spēj runāt par saviem pārdzīvojumiem un spēj saņemt atbalstu. Mums, pieaugušajiem, kuri strādājam ar bērniem, pusaudžiem, jauniešiem, ir jānodrošina iespēja ikvienam bērnam, pusaudzim vai jaunietim iespēja saņemt palīdzību. Ņemot vērā realitāti, sociālais projekts “Neklusē” ir viens no variantiem, kā informēt un izglītot skolēnus,” atzinīgi vērtē A.Katane.
Projekta “Neklusē” līdzautore M.Andžāne sniedz projekta apkopoto informāciju, kur bērns un jaunietis var meklēt palīdzību: “Mēs kopā ar bērnu psihoterapeitu, Pusaudžu resursu centra vadītāju Nilu Saksu Konstantinovu esam izstrādājuši shēmu “Atpazīsti, Saki, Aktivizē, Palīdzi”, kā mobinga situācijās rīkoties skolēniem, vecākiem un skolotājiem.”

Uzziņai

Svarīgi zināt, ka skolēni var vērsties pēc palīdzības:
◆ Pie kāda uzticama pieaugušā (vecāki, klases audzinātājs, sporta treneris, skolas psihologs, sociālais pedagogs).
◆ Zvanīt psihologam: uzticības tālrunis - 116111.
◆ Rakstīt psihologam “WhatsApp”: Pusaudžu resursu centrs - 29164747.
◆ Ziņot par pārkāpumu internetā: “Drossinternets.lv”.
◆ Zvanīt: Valsts policija - 110.

Skolēna viedoklis

Jaunietis, kurš mācās 8.klasē kādā no Gulbenes novada skolām: “Protams, ka katrā klasē ir kāds, ko vairāk apsaukā, ar kuru pārējie negrib draudzēties. Arī pats es kādreiz saku tam, kurš man nepatīk, lai viņš nenāk man klāt un neko neprasa, jo man viņš nepatīk. Sist gan es nesitu. Neatceros, vai mazajās klasēs mēs tā darījām. Bet skolā nevienam nepatīk, ja kādam, piemēram, ir netīri mati vai drēbes nav tīras.”

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Klusēt nedrīkst, problēmas ir jārisina

Kategorijas