Suņu staidzinātājs

2020. gada 18. februāris 00:00

Jūs mīlat suņus, un suņi mīl jūs? Jums mājās ir suns un jūs protat ar to apieties? Esat smalki iepazinis viņa raksturu un guvis panākumus audzināšanā? Ja jums patīk pastaigas svaigā gaisā kopā ar četrkājaino draugu, ja turklāt esat draudzīgs, labvēlīgs, komunikabls, apzinīgs un punktuāls, tad suņu staidzinātāja jeb “dog walker” amats ir tieši jums! Man, Kiprā dzīvojot, pielipis šis angliskais nosaukums “dog walker”, un iemesli tam ir vairāki. Vispirms jau tāpēc, ka latviešu slengā jau sen ieviesušies dažnedažādi anglicismi un viens vairāk vai mazāk lietas būtību nemainīs, turklāt - latviskais tulkojums “staidzinātājs” šķiet neveikls un skan vēl dīvaināk.
Ja visas iepriekšminētās īpašības jums patiešām piemīt, tad šis darbs nešķitīs fiziski grūts, lai gan prasa nemitīgu uzmanību un sapratni. Turklāt to var veikt ārpus četrām sienām un pēc oficiālā darba laika beigām: norunātajā stundā ierasties klienta mājās, paņemt suni un vismaz stundu ar to pastaigāties, tad atvest mājās un atvadīties līdz nākamajai reizei. Nu, gluži kā tajās filmās, kur uzņēmīgi cilvēki par samaksu pastaigājas ar vienu vai vairākām pavadām rokās!
Ieguvuši labu pieredzi “dog walker” darbā, varat izmēģināt sevi “dog sitter” jeb suņu aukles amatā. Suņu auklei gan pienākumu ir daudz vairāk. Viņa ierodas klienta mājās, lai kaut vai dažas stundas dienā, kamēr saimnieks ir darbā vai vienkārši izbraucis atpūsties, auklētu suni. Tikpat labi auklei var palūgt suni pieskatīt visu diennakti un ilgāk, kamēr saimnieks ir komandējumā. Pieskatīt šajā gadījumā nozīmē vismaz divreiz dienā suni izvest pastaigā, pabarot, draudzīgi izklaidēt, lai sunim nerastos vēlēšanās grauzt saimnieka īpašumu, apkopt suņa inventāru un iztīrīt viņa tualeti. Aukles pakalpojumus visbiežāk meklē tie cilvēki, kuriem mājās ir suņi ar pavisam maziem kucēniem vai arī pusaugu kucēni, kuriem audzinātāju prombūtnē gribas dzīvoklī sarīkot grautiņu. Tikpat nozīmīga aukles klātbūtne ir arī saslimušiem un veciem suņiem.
To visu tik labi zinu, jo nu jau kādu laiku ikdienas rīta pastaigas laikā abas ar mazmeitiņu satiekam ukraini Valentīnu. Sākumā biju izbrīnīta par izteikti kalsnā puiša pavadoņiem, jo tie bieži mainījās. Reizēm viņam pa priekšu rāmi klumpačoja trīs brūnraibi baseti, citreiz kā mazas muciņas blakus vēlās četri, dažādos uzsvārcīšos ieģērbti mopši, bet visbiežāk viņš mums pretim nāca rotaļīgas un skaļas bīglu kompānijas ieskauts. Dienās, kad puisis pastaigājās ar kādu no lielākajiem suņiem, viņam nācās pielikt soli. No malas izskatījās – pastaigas ātrumu nosaka suns.
Kādā rītā puisis mūs pārsteidza ar efektīgu špicu, un mana mazmeitiņa ratiņos no sajūsmas palēcās, cik ļoti viņš atgādināja balto rotaļu lāci! Šī reakcija un bērna izsaucieni piesaistīja arī puiša uzmanību, un viņš mūs krieviski pasveicināja. Uztvēru to kā iespēju pārmīt vēl kādu vārdu un apjautājos – vai viņš nestrādā kādā suņu parkā, ja tik liela dzīvnieku dažādība?
Puisis skaļi iesmējās un iebakstīja ar pirkstu sev krūtīs:
- “Dog sitter! Dog walker!” - un tūlīt jau krievu valodā piebilda: - Suņu aukle. Visai bieži vedu pastaigāties klientu suņus.
Laikam jau manā sejā bija redzama krietna izbrīna deva, jo vēlreiz skaļi iesmējies, viņš piebilda:
- Sliņķiem, kuri neko prātīgu negrib darīt, jāizmanto savas apslēptās rezerves. Man tā ir neprātīga mīlestība uz suņiem.
Baltais špics tikmēr lakstīja ap bērna ratiņiem, mazmeitiņa smējās, bet es domāju par iekošanas un saskrāpēšanas risku. Sapratu, ka nekāda garāka runāšanās nesanāks, tāpēc atvadījos ar domu nākamajā dienā ieraudzīt – ko?
- No rīta puses – tīrā atpūta, basetu trīņi, - puisis pamāja ar roku. – Tos varēsiet paglaudīt, viņiem pašiem bērni mājās.
Nākamo dienu gaidīju ar nepacietību un prātoju, ko visvairāk vēlētos puisim pajautāt. Lai arī par šo arodu biju dzirdējusi un palaikam piekrastē manījusi kādu ar vairākiem suņiem pastaigājamies, par šī darba neredzamo pusi nebiju aizdomājusies. Loģiski, ka arī suņiem ir gan atšķirīgi raksturi, gan temperamenti! Kā tos apjaust un prast sadarboties? Ja suņi ir no dažādām ģimenēm, kā tie uzvedas pastaigājoties sāns pie sāna?
Nākamajā rītā puisi pamanījām jau pa gabalu. Atritinājis pavadas līdz galam, viņš uz kādu brīdi bija palaidis suņus pavāļāties nelielā pļaviņā. Šie trīs patiešām izskatījās laiskuma un miermīlības iemiesojums.
Iepazīšanās gan sanāca mazliet mulsinoša, jo, sveicienam pastiepis slaidu un meitenīgu plaukstu, puisis bravurīgi nosauca savu vārdu:
- Vaļa!
Samirkšķināju acis, jo skaidri redzēju: man priekšā stāv vēl īsti nenobriedis zēns, bez sievietēm raksturīgajiem krūšu izciļņiem, šauriem gurniem un izteikti tievām kājām. Pašā zoda galā dīgstošie bārdas rugāji kliedēja jebkādas šaubas – puisis taču!
- Izdevās pārsteigt? – jauneklis iesmēja savu raksturīgo smiekliņu. – Nu, labi. Tā mani sauc citi suņu puikas un meitenes. Valentīns! Cēlies no Mariupoles, pabeidzis divas augstskolas, Kiprā ar nelieliem pārtraukumiem jau trīs gadus pārtieku no suņiem.
Iepauzējis, lai redzētu manu reakciju uz šo pārsteidzošo atklāsmi, bet nesagaidījis neko īpašu (jo es to uztvēru kā pašsaprotamu alegoriju peļņai), viņš tomēr neatkāpās no iesāktās domas:
- Nu, ne tādā nozīmē, ka ēdu, ha, ha! – Vaļa izspieda falšu smiekliņu. – Kaut ko tādu es nespētu pat iedomāties! Vienkārši – suņi staigā, man par to maksā. Daudz nesanāk, bet iztikt var. Māte pirms pieciem gadiem apprecējās ar grieķi un dzīvo šeit, bet es īrēju atsevišķu istabu, jo labāk jūtos pats par sevi.
Skaidrs, trešo valstu pilsoņiem Kiprā ienesīgu darbu neatrast, lai arī kādi diplomi savulaik iegūti. Vai tiešām ar suņu vešanu pastaigās var pietiekami nopelnīt? Man zināmajās divās suņu patversmēs Pafosā palaikam meklē palīgus. Par niecīgu samaksu tur piestrādā tie, kas citur darbu nevar atrast.
- Kāpēc tāda izvēle – suņi? – jautāju, jo varētu jau atrast pastāvīgu darbu kādā autoservisā vai benzīntankā, kādā veikalā par krāvēju vai pārvadātāju, kādā virtuvē vai dārzkopības firmā. Ukraiņu Kiprā netrūkst, kaut kā viņi te ir iekārtojušies.
Uz stāstīšanu Valentīns nebija jāmudina, lai gan nācās piepūlēties, lai visu saprastu – krievu un ukraiņu valodas mikslis, lai arī šeit ne reti dzirdēts, ir labs treniņš uztveres attīstīšanai. Tomēr tas, ko dzirdēju (ar nelieliem pārtraukumiem, kas nepieciešami triju basetu apsaukšanai un pamudināšanai), suņu aukles darbu ļāva izprast daudz dziļāk.
Jau kopš agras bērnības Valentīna labākais draugs bija suns. Vecāki daudz strādāja, bet puika dzīvoja mājās ar mammas vecmammu un gudru kolliju. Kad sirmgalve iesnaudās (un tāds dziļš miegs viņai uznāca bieži un pēkšņi), puiku pieskatīja suns – visus nedarbus novērsa pašā sākumā. Viņš prata gan šo to pastumt un šo to pavilkt, gan ripināt bumbu un pagalmā stumdīt mazus ratiņus, kuros bija iesēdies puika, un atjautīgi spēlēt slēpšanos.
Līdzko Vaļa iemācījās rokā turēt zīmuli, viņš atrada nopietnāku nodarbi – zīmēt savu draugu visdažādākajās pozās. Kollijs pacietīgi pozēja un laikam tāpēc uz papīra izskatījās kā dzīvs. Skolā Valentīna zīmējumus novērtēja kā izcilus, sūtīja uz dažādiem konkursiem un vecākiem lika puiku vest uz mākslas skolu. Diemžēl tēvs to uzskatīja par lieku naudas izšķiešanu – puika jau tāpat zīmējot kā īsts meistars.
Valentīna talantam patiešām pietika novērtētāju – klasesbiedri bieži aicināja zēnu ciemos un lūdza uzzīmēt viņu četrkājainos draugus. Vaļa to labprāt darīja. Samaksas vietā viņš ņēma suņu un kaķu barību, medikamentus, inventāru, un to visu nesa uz dzīvnieku patversmi. Tur viņš uzturējās ļoti bieži, jo saprata – suņiem nepieciešams draugs, kas izved pastaigā.
Tā tas turpinājās gadiem ilgi, tieši tāpēc Vaļam šķita, ka viņš par suņiem zina visu un iegūt veterinārārsta specialitāti nebūs grūti. Kā nekā – visas zināšanas jau pārbaudītas praksē un nostiprinājušās. Tēvs ilgi dusmojās, ka dēls izvēlējies tik neienesīgu profesiju, tāpēc viņam par prieku Vaļa pēc tam iestājās policijas koledžā, kur apguva kinologa profesiju. Nevarētu teikt, ka šis darbs viņam bija tuvs. Kaut kur dziļi sirdī vēl arvien glabājās sapnis par savu veterināro klīniku, kas apvienota ar suņu patversmi.
Protams, tā realizēšanai bija nepieciešama nauda, bet vecāku šķiršanās lika saprast – to nāksies gādāt pašam. Tad kāds paziņa uzbūra vīziju par ienesīgo suņu aukles darbu un aicināja doties uz Kipru. Tolaik tur jau bija iekārtojusies māte, kura gan neizrādīja vēlēšanos pēc pieaugušā dēla klātbūtnes, un tas bija jūtams ik uz soļa. Mātes otrais vīrs bija pilnīgs pretstats tēvam, un Vaļa to nespēja pieņemt. Nesavaldījis emocijas, viņš izskrēja uz ielas, lai meklētu iespēju dzīvot atsevišķi. Tobrīd viņš nedomāja ne par īrējamo dzīvokli, kas izmaksās pusi no ienākumiem, ne par naudu, kas būs nepieciešama ikdienā. Galvenais bija princips – dzīvot savu dzīvi!
Vaļa bija pārliecināts, ka Kiprā suņu aukles darbu atradīs viegli. To apgalvoja viņa paziņa, un tas izrietēja no loģikas principiem: ja cilvēki
atbraukuši zvilnēt un sauļoties jūras krastā, tad suņiem tur nav vietas. Turklāt Vaļam bija vērā ņemamas priekšrocības – savulaik iegūtais veterinārārsta diploms, kā arī kinoloģijas zināšanas. Viņam bija arī ievērojama pieredze – vairāk nekā gadu puisis bija strādājis kādā Maskavas firmā, kas piedāvāja suņu aukļu un staidzinātāju pakalpojumus. Prasības tur bija nopietnas – bez virknes pozitīvu rakstura iezīmju, svarīgas bija arī zināšanas un operatīva profesionāla rīcība. Tā Vaļam jau bija izstrādājusies zemapziņas līmenī. Vienīgās domstarpības reizēm radās ar suņu saimniekiem, kuri vispirms vēlējās tikties ar vienu vai otru suņu aukli, lai noskaidrotu, kura no viņiem piemērotāka četrkājainā mīluļa raksturam. Diemžēl daži ļoti ietekmējās no pirmā iespaida, bet savam kalsnajam, zēniskajam izskatam Vaļa neko nevarēja padarīt. Kaut arī suņi jau no pirmā acumirkļa viņam izrādīja pieķeršanos, daudzi saimnieki puisi uztvēra kā nenobriedušu iesācēju, kuram sugas suni un mājas atslēgas negribējās uzticēt.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Suņu staidzinātājs

Kategorijas