Adīšana sniedz prieku un atpūtu

2020. gada 21. februāris 00:00

957

Aizraušanās ar rokdarbiem nav retums, bet druvēnietes Dzintras Popas radītie rokdarbi ir īpaši, tie ir kā īsti mākslas darbi. “Lai adītu, galvenais ir iesākt pamatus un gribēt to darīt,” uzsver Dzintra.
Pirmās zeķes Dzintra noadīja, kad viņai bija septiņi gadi. “Vecmamma izdomāja, ka man jānoada tēvam uz Jaungadu zeķes. Un es adīju. Atceros, ka sāku tās adīt septembrī. Pirmā zeķe aizgāja labi, bet ar otru bija tā, ka man tā jau bija apnikusi, un tad es to noadīju divos vakaros. Vecmamma, kura arī man iemācīja adīšanas pamatus, kad ieraudzīja šo zeķi, visu izjauca, jo manis adītie valdziņi bija lieli. Tad biju spiesta adīt tālāk. Arī mana mamma adīja ļoti daudz. Viņa pusei Druvienas sievu savā laikā uzadīja džemperus,” stāsta Dzintra.
Bijis brīdis, kad Dzintra neadījusi vispār, bet, kad apprecējusies otrreiz, bija jāsāk vīram un bērniem zeķes adīt. Taču gribējās adīt nevis vienkāršas zeķes, bet gan pamēģināt kaut ko citādāku, interesantāku. “Vienu brīdi bija modē zeķes ar tautiskajiem rakstiem, ar atlokiem, tad mežģīņu rakstā. Vīrs par to teica: zeķe vēl nav noadīta, bet jau ar caurumiem,” smaidot atminas Dzintra.

Mauči? Kas tie tādi?
Pirms aptuveni trim gadiem druvēniete Valda Putene vaicājusi Dzintrai, vai viņa māk adīt maučus (aproces). “Viņa man atnesa un parādīja - bija tos kaut kur nopirkusi. Es tos izpētīju, apskatīju, braucu uz Gulbeni meklēt pērlītes. Tā sāku adīt arī pērļotus maučus,” stāsta Dzintra.
Mauču adīšanas darba gaitu viņa apguva pašmācības ceļā. Ar tiem viņa ir aizrāvusies, jo šī nodarbe sniedz prieku. Dzintra stāsta, ka mauču adīšanu sāk ar raksta izvēli. Tos var atrast jebkur – grāmatās vai internetā. Uz visiem Dzintras darinātajiem maučiem ir tautiskie raksti. Izvēlēto rakstu viņa uzzīmē uz rūtiņu lapas un sāk adīt. Maučiem vislabāk derot dzija, kurā pēc iespējas mazāk ir elastika un sintētikas, jo elastiks staipās un līdz ar to arī mauči pastaipās, bet tīru vilnu arī nevar izmantot, jo tā kož. Ir nepieciešama arī speciāla adata pērlīšu vēršanai.
“Sākumā ar pērļotu mauču adīšanu man bija problēmas, jo nevarēju saprast pērļu ievēršanas tehniku, līdz neizlasīju grāmatā, ka šim procesam ir paredzētas speciālas adatas. Sākumā pat ar līmi dzijas galu salīmēju, lai paliek ciets, un tad vēru pērles, bet tas bija grūti. Tad sameklēju plānu adatu un dziju vēru adatas actiņā, bet arī tas bija grūti. Pirksti sāpēja. Tagad ar speciālo adatu esmu apguvusi šo tehniku,” stāsta Dzintra.
Ziemas laikā viņa ada katru dienu. Daudz savu darināto rokdarbu viņa ir uzdāvinājusi saviem tuvajiem, kā arī esot sastopama ar tiem amatnieku tirdziņos Druvienā. “Cilvēkiem tie patīk,” novērojusi Dzintra.
Viņa atzīst, ka rokdarbi nomierina nervus, tā ir atslodze no visa. “Adot aizmirstas nepatīkamas domas,” saka Dzintra.

Dāvā ģimeni
Dzintra atzīst, ka viņas sirdi sildi divas lietas - adīšana un bērni. Viņas sirds joprojām ir mīlestības pilna, ko viņa neskopojas dāvāt audžubērniem. Abi ar vīru joprojām ir audžuvecāki. “Jau kopš 2009.gada. Trīs audžubērni sasnieguši pilngadību. Izdomājām, ka spēka vēl gana, un pašlaik pie mums ir pieci audžubērni un mazmeitiņa. Kādreiz, kad visi aizbrauc prom, piemēram, audžubērni uz nometnēm un mazmeita - pie tēta, tad ir garlaicīgi. Jāmeklē tik mazs katls, lai ēst sataisītu!” smaidot saka Dzintra.
Viņa stāsta, ka bērniem cenšas dot ne tikai sirds siltumu, māju sajūtu, bet svarīgi esot iemācīt arī darba tikumu. Puiši māk ar izkapti pļaut un arī kartupeļus ravēt. Savukārt audžumeita Irēna no Dzintras iemācījusies darināt maučus. “Mēs darbus nešķirojam. Ja vajag, traukus mazgā. Cenšamies visi ēst reizē - virtuvē pie galda. Man ir liels brīnums, ja kāda mamma saka: iegāju bērna istabā, bet tur atradu netīru šķīvju kolekciju. Kā var ēst guļamistabā?” brīnās Dzintra.
Viņa zina, ka katrs nevar būt par audžuvecāku. Ir jāmīl bērni un vajadzīga pacietība. “Nezini, kāds bērniņš atnāks, ar kādiem niķiem vai stiķiem. Lielākais gandarījums ir tad, kad viņi izaug. Bija moments, kad mums bija astoņi audžubērni, bet tad sapratām, ka visiem nevaram izsekot līdzi ar mācībām un visu pārējo. Kvantumam nav nozīmes, ja nevaram veltīt viņiem pienācīgi laiku. Kad kādreiz nācu mājās no skolas, kur strādāju, visi skrēja pa taciņu pretī. Tajā mirklī viss nogurums pārgāja!” ar mīlestību atzīst Dzintra.

+ 2

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Adīšana sniedz prieku un atpūtu

Kategorijas