Mūzika cilvēku dara labestīgu

2020. gada 21. februāris 00:00

1449

Aiz muguras trīsdesmit astoņi skaisti un bagāti darba gadi Gulbenes mūzikas skolā, daudzi prieku un enerģiju dodoši gadi vēl priekšā, bet kur paliek laiks – uz to Gulbenes mūzikas skolas klavierspēles skolotājai Ivetai Putniņai atziņa ir viena: “Tas patiešām paskrien ātri un nemanāmi!” Svarīgākais, ka tas tiek pavadīts, darot to, kas patiešām dod prieku pašai un izaugsmi mūziku mācīties gribošajiem audzēkņiem.

Nams, kurā dzīvo mūzika
I.Putniņa atceras laikus, kad pati bija tādā vecumā, kā šobrīd viņas audzēkņi. Šobrīd mūzika ar lielo burtu Gulbenē dzīvo O.Kalpaka ielā, bet Iveta atsauc atmiņā arī kultūras namu, tad “sarkano skolu”, arī 2.vidusskolas telpas, kur bija iekārtota Gulbenes mūzikas skola.
“Es pati tur mācījos. 2.vidusskolas telpās man bija klavierspēle, solfedžo, bet koris notika “sarkanajā skolā”. Toreiz, atceros, sanāca krietni paskriet no vienas vietas uz citu. Mājās mani visi atbalstīja. Mums sākumā nebija klavieru, mamma mani veda pie paziņām, kam tās bija, sēdēja klāt, un tā es mācījos spēlēt,” atceras Iveta.
Skolas laikā viņa bijusi centīga, tomēr līdz 9.klasei nav bijusi pat doma savu dzīvi saistīt ar mūziku. “Domāju, ka es būšu mediķis, jo mamma bija saistīta ar medicīnas jomu. Vēl man patika arheoloģija, vēsture un vispār senās lietas, bet uzzināju - ja es vēlētos mācīties dziļāk vēsturi, būtu jāstudē PSKP vēsture. Tas mani toreiz atturēja. Pabeidzu 8.klasi, līdztekus arī mūzikas skolu tepat Gulbenē, bet vēl aizvien pārliecība par mūziku man neatnāca,” atzīst I.Putniņa.
Viņai pašai tas bijis pārsteigums, ka 9.klasē domas mainījušās. “Pēkšņi sapratu - nē, man tā mūzika ir vajadzīga! Es pat nezinu, kas bija galvenais impulss. Vienkārši vēsture atkrita, medicīna arī, jo uzzināju, ka, tur studējot, dzīvas vardes jāgriež. Nu to es nevarēju iedomāties,” ar smaidu stāsta skolotāja.

Darba gadi skrien nemanot
Iveta norāda - darbs ir tik radošs, ka cipari, cik nostrādāts, viegli var aizmirsties - pa kuru laiku tad domāt par tiem? “Prasu reizēm skolēnam: “Nu, tev mugura slapja?” Viņš saka: “Nē.” Es atbildu: “Bet vajadzēja, jo man jau ir slapja mugura!”,” smejas skolotāja, kad vaicāju, cik darba gadi tad aizvadīti.
Gulbenes mūzikas skolā Iveta strādā kopš 1982.gada. “Kur tas laiks paskrējis? Laiks šodien vispār steidzas daudz ātrāk. Arī bērni to pašu saka. Paši jau arī kaut kur skrienam un gribam visu paspēt, bet - jo vairāk gribam, jo viss ātrāk krīt no rokām ārā,” savos novērojumos dalās Iveta un saka, ka dienās, kad pati nesteidzas, noteikti var izdarīt pat vairāk. “Tas ir jautājums par to, vai esi mierā ar sevi un to, kas tev dzīvē dots. Vienmēr jau mums gribas daudz vairāk, bet neplosies!” viedu padomu savas 60.jubilejas priekšvakarā dod mūzikas skolotāja.
Viņa piedzīvojusi, ka tie patiesie laimes brīži atnāk, kad dzīvē kaut ko dari, ne tikai gaidi un ceri, kad saproti, ka tādas lielās laimes jau nemaz nav. Jāspēj saskatīt tās mazās. “Piemēram, ir lietaina diena. Nu un? Tev ir kafijas krūzīte un laba grāmata. Te atnāk skolēns un saka, ka beidzot ir iemācījies skaņdarbu. Tad ir tāds prieks!”

Dīvāniņš, kurā atpūsties
Kas šobrīd atskatoties šķiet tas grūtākais, kas bijis pedagoga pieredzē? “Pats sākums bija grūtākais. Mācījāmies pedagoģiju, bet, kad nonācām skolā un bija tiešais darbs ar bērnu, man nebija zināms nekas par to, kas ir bērns un ko viņš domā. Tagad es zinu, ka bērns mācību iestādēs vispār pavada daudz vairāk laika nekā savā ģimenē ar vecākiem. Tagad zinu - kad man atnāk skolēns, es nevaru viņam uzreiz prasīt: spēlē man gammas! Viņam nepieciešams nedaudz iejusties,” stāsta Iveta.
Agrāk viņas klasē bijis pat dīvāniņš. “Bērni mēdza uz tā bieži atpūsties, citreiz pat pagulēt pēc garās skolas dienas. Saprotu, kas viņiem ir par milzīgu slodzi! Noteikti līdztekus skolai vajadzētu izvēlēties vai nu mūzikas skolu, vai mākslas skolu, bet zinu, ka ir bērni, kas mācās abās, viņiem patiešām nav viegli! Un man, kad bērns te atnāk, ir jāiemāca tas, kas programmā ir, bet viņš, jau ienākot manā klasē, ir pilns ar savu piedzīvoto dienā,” stāsta Iveta. Tad vienkārši jāatrod mirklis pirms tam draudzīgai sarunai.

Mūzika palīdz matemātikā!
Iveta piekrīt, ka arī mūzika līdzīgi medicīnai spēj cilvēku kādreiz ārstēt. “Mūzika ir ļoti dziedējoša. Tā ir arī ļoti tēlaina, attīsta radošo domāšanu. Skaņdarbs nav tikai vienkārši skaņdarbs. Ir tik interesanti, kad bērnam izstāsti stāstu! Arī pašiem bērniem ir savi varianti, kā viņi saredz skaņdarbu. Ir interesanti to vērot,” saka Iveta.
Viņa min vēl vairākus guvumus, ko sniedz mūzika. “Ja bērnam neiet matemātikā, tad mūzika noteikti palīdz, jo mūzika ir loģiskā domāšana, tā ir arī kustību koordinācija. Prasu skolēnam, kā viņam iet ar matemātiku. Viņš atbild, ka atzīme ir pieci. Saku viņam: “Nekas, strādājam un uzlabosim tev sekmes arī matemātikā!” Tas viss ir savstarpēji saistīts! Tur jādomā gan par pagātni, gan tagadni, gan arī nākotni, un ne katrs to var izdarīt. Tāpat kā katrs nevar tā uz skatuves uziet, jo tas patiešām nav vienkārši!”
Savās nodarbībās Iveta mēdz teikt bērniem, ka viņi ir kā mazie aktieri. “Es uzsveru, ka ne vienmēr pianisti ir tādi, kā viņi izspēlē skaņdarbu. Tu varbūt esi kautrīgs un kluss, bet šajā skaņdarbā tev jābūt atraktīvam un impulsīvam. Saku viņam, lai nospēlē skaņdarbu un atkal varēs būt klusais un nemanāmais bērns. Vai arī otrādi - kareivīgajam un bravurīgajam skolēnam kādreiz jāprot nospēlēt lirisku skaņdarbu, kurā jāieklausās un jākontrolē sevi.”
Mūzikā viena no pamatlietām ir saprast nošu rakstu. “Jāiemāca bērnam lasīt notis un saprast, ko viņi ir izlasījuši, un arī iemīlēt to, ko dara. Reti kuram mūsdienu bērnam ir tā lielā pacietība, daudziem gribas piedzīvot rezultātu uzreiz. Citam ir bijis pat tā - ja tu viņam liec spēlēt otro vai trešo reizi to pašu, tad ir asaras acīs. Protams, ir bērni, kas paši gatavi atkārtot vēl un vēl, prasot: “Skolotāj, vai šādi ir pareizi?”
Savā darba ikdienā Iveta strādā ar dažādiem bērniem, bet ir lepna un gandarīta par katra panākumiem. Viņu iepriecina arī vecāku atsaucība. “Reizēm vecāki prasa padomu, kādas klavieres labāk iegādāties. Braucam tad kopā, skatāmies un izvēlamies.”
Spēlē, lai nav sastrēguma
Mūzikas skolā Ivetai ļoti patīk strādāt ar kameransambļiem. Skolēni spēlē dažādus instrumentus, piemēram, vijoli, flautu un klavieres, un tad satiekas šādā ansamblī. “Tas ir tik īpaši - redzēt, kā viņi ieklausās un respektē cits citu! Caur šo pieredzi rodas arī draudzība ārpus mūzikas skolas. Viņi burtiski elpo kopā, jo kameransamblī nevar spēlēt svešinieki. Prieks, ka uz šo ansambli man brauc puisis no laukiem un nāk meitenes tepat no pilsētas. Gribu, lai bērniem tā būšana kopā ir skaista. Vienā reizē mielojamies ar bulciņām, citā - ar āboliem vai konfektēm,” Iveta ir vienmēr gatava uzmundrināt savus audzēkņus.
“Man patīk strādāt ar bērniem, kas spēlē citus instrumentus, bet viņiem ir obligātas arī klavieru stundas. Atnāk pie manis, piemēram, pūtēji un prasa: “Kā, skolotāj, ar vienu roku spēlēt te un ar otru te?” Tad es viņiem stāstu par tām kreisajām un labajām smadzeņu puslodēm un saku - nu tur ir tas krustojums, tad nu, lūk, viņam ir jāspēlē tā, lai tur nerastos sastrēgums. Jau nākamnedēļ mums būs koncerts. Tajā varēs parādīt visu savu enerģiju, radošumu un izdomu. Koncertā spēlēs tāds komplektiņš – brālītis pie klavierēm, māsiņa, kas tikko sākusi apgūt flautu. Vēl uzstāsies ome ar savu mazdēlu un arī viena mamma ar savu dēlu spēlēs klavieres,” stāsta skolotāja, uzsverot, ka mūzikai ir jābūt dzīvesveidam, ne tikai akadēmiskajai prasmei.

Sajust dabu un okeānu
Mūzikas skola savu darbu parasti sāk pēcpusdienā, kad parastās skolas savas stundas beidz. Līdz ar to darba ikdiena reizēm mēdz ieilgt līdz pat deviņiem vakarā.
“Uz mājām es eju kājām. Patīk iet cauri parkam. Ļoti patīk daba, un man šis mazpilsētas miers ir tuvāks,” apmierināta ar dzīvi Gulbenē ir Iveta, bet aizrautīgi stāsta arī par mīlestību pret kalniem un okeānu. “Mani fascinē daba, kalni un lielie ūdeņi - tā ir tāda dabas varenība! Cilvēks var pats daudz izdarīt, bet tomēr viņš pret to visu ir kā maza skudriņa. Tā sajūta atnāk, kad esi kalnos un vari ieelpot to gaisu. Atceros tās reizes, kad jaunībā staigāju pa kalniem, kad varēji vienkārši nomest mugursomu un satvert to sajūtu, kad tu it kā lido.” Īpaši Iveta atceras kādu skatu Kaukāzā: “Bija vakars, sēdējām pie ugunskura, bija migla, un tu ieraugi tādu apaļu gaismu. Un saproti, ka tas ir mēness! Vēl aizvien tas ir skats, ko atceros!”

Kolēģiem vēl dzirkstelīti
“Mums nevajag domāt - ko tad mēs, esam maza pilsēta,” ir pārliecināta Iveta. “Kā tad tajās lielajās pilsētās ir vairāk – iespēju un naudas? Jā, varbūt, bet es ļoti ticu lauku mūzikas skolu bērniem. Viņi ir tik ļoti atvērti!”
Tomēr par vienu no saviem lielākajiem izaicinājumiem Iveta min spēju panākt, lai bērns līdz galam sev notic. “Varbūt esmu pārāk prasīga. Es bērnam patiešām ticu, bet viņam vajag arī pašam noticēt sev!” Uz jautājumu, kuri bērni, viņasprāt, nonāk līdz uzvarām mūzikā, Iveta atbild, ka pamatā tie, kuriem piemīt milzīgas darbaspējas. “Jābūt gataviem daudz strādāt un ir arī jāuzticas skolotājam. Nevar iespītēties un teikt, ka tas man nepatīk un tā es nedarīšu.”
Pati sev Iveta jubilejas noskaņās vēl lielāku spēju neņemt galvā dažādus sīkumus, jo bieži griboties visu izlaist caur sevi. Saviem kolēģiem viņa novēl: “Lai ir dzirkstelīte un vēlēšanās nodot labo caur mūziku tālāk! Jo mūzika ir tā labestība. Cilvēks, kas ar mūziku vai mākslu saistīts, nekad nebūs ļaundaris vai zaglis. Es patiešām tā domāju. Tāds cilvēks vienmēr pratīs novērtēt to skaisto, kas ir apkārt. Mūzika spēj no cilvēka izcelt ārā visu labo, kas viņā ielikts. Cenšos to arī savā darbā darīt.”

Par Ivetu
◆ 22.februārī Iveta sagaidīs savu 60.jubileju.
◆ Gulbenes mūzikas skolā aizvadīti 38 darba gadi.
◆ Mācījusies: Gulbenes 1.vidusskolā, Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolā, Daugavpils pedaģoģiskajā institūtā.
◆ Prieka avots: daba, māksla un dziedāšana. Iveta aizraujas ar kora dziedāšanu Gulbenes kultūras centra korī “Harmonija”, ir arī kora kormeistare.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Mūzika cilvēku dara labestīgu

Kategorijas