“Buku” kapteinis - par īsto spēles garšu

2020. gada 21. februāris 00:00

744

“Buku” kapteinis - par īsto spēles garšu

“Gulbenes Bukiem” šīs sezonas regulārajā turnīrā gaidāmas vēl divas spēles, un tad marta otrajā pusē sāksies sīvākās cīņas “play-off”.
Komandas “Gulbenes Buki” kapteinis kopš šī gada sākuma ir Roberts Mednis, kad komandas galvenais treneris kopā ar menedžeri viņu iecēla šajā pozīcijā. “Spēlētāja ikdienā tas neko daudz nemaina, bet dod iespēju spēles laikā komandas vārdā vērsties pie tiesnešiem neskaidrību gadījumā, būt tiešajai saiknei starp komandu un treneriem, kā arī palīdzēt komandas menedžerim noorganizēt ārpus Gulbenes dzīvojošo spēlētāju ierašanos uz spēlēm,” saka Roberts, kurš jau ceturto sezonu spēlē “Gulbenes Buku” komandā.

Gulbenē ciena basketbolu
Par to, kā viņš nokļuvis “Gulbenes Bukos”, Roberts teic: “Labs stāsts.” Kad basketbolu beidzis spēlēt profesionāli, pavisam pamest šo sporta veidu nav vēlējies. “Man patīk emocijas, ko sniedz basketbola spēle. Jūtos labi laukumā un gribējās spēlēt vēl, kamēr veselība atļauj un ir vēl spēlei nepieciešamais azarts. Meklēju iespējas, un kaut kādā veidā “Gulbenes Buku” treneris Artūrs Brūniņš to bija dzirdējis. Viņš uzaicināja braukt spēlēt uz Gulbeni. Pašam pirms tam ar Gulbeni nav bijušas nekādas saistības, bet zinu, ka pilsētai ir bagāta basketbola vēsture, kur skatītāji un paši spēlētāji ļoti ciena šo sporta veidu. Man likās - kāpēc gan ne? Un tā jau četrus gadus spēlēju “Gulbenes Bukos”,” stāsta Roberts.
Gulbenē viņš izjūt viesmīlības garšu, kas ir raksturīga Vidzemes un Latgales reģionam. Cilvēki te esot smaidīgi, komunikabli, tādi, kuriem patīk basketbols. “Manuprāt, te lielā cieņā ir sportisti, kuri nes Gulbenes vārdu ārpus novada robežām. Komandas spēlētāji vienmēr tiek laipni uzņemti, izguldīti pirms spēlēm, ja nepieciešams, un basketbola spēļu laikā atbalstīti. Tas arī ir viens no iemesliem, kāpēc komandas vadošo spēlētāju kodols tik ilgi turas kopā un ir labi rezultāti,” spriež Roberts.

Tagad – hobija līmenī
Roberts basketbolu sāka spēlēt Tukumā, no kurienes pats nāk. Tukuma sporta skolā nospēlējis četrus vai piecus gadus un pēc tam pārgājis basketbolu spēlēt uz Kandavu - tur bija augstāks līmenis, labāka komanda, un tas bija nākamais solis viņa kā jauna basketbolista karjeras izaugsmē. Līdz 9.klasei spēlējis Jaunatnes līgā Kandavas komandā. Tajā laikā uzrādījis labus rezultātus un nākotnē sevi redzējis kā profesionālu basketbolistu. Pēc 9.klases pārcēlies dzīvot uz Rīgu, sācis spēlēt basketbola sistēmā “Rīga/Pols”.
“Spēle gāja uz augšu, tiku uzaicināts uz pirmajām Latvijas izlasēm. Esmu spēlējis U16, U18, U20 Latvijas izlasēs. Līdztekus, protams, mācījos. Kā augstāko sasniegumu savā karjerā uzskatu spēlēšanu Latvijas U18 izlasē. Mēs bijām pirmā izlase, kas pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas izcīnīja medaļas komandu sporta sacensībās - bronzas medaļu Eiropas čempionātā. Tas bija ļoti liels notikums Latvijas basketbolā! Kopš tā laika U18 izlases šajā brīdī profesionālās basketbolistu gaitas augstā līmenī turpina Dairis Bertāns un Jānis Strēlnieks. Abi tagad ir lielās basketbola izlases mugurkauls. Pēc tam arī pārējās jaunatnes izlases sāka rādīt atzīstamus sniegumus Eiropā. Pēc vidusskolas sekoja loģisks lēmums turpināt mācīties, un šo iespēju kopā ar basketbola spēlēšanu izmantoju biznesa augstskolas “Turība” sastāvā. Tika aizvadītas četras sekmīgas sezonas LBL 2 un LBL 1 līgās, kā arī līdztekus iegūta augstākā izglītība. Centos realizēt katra jauna spēlētāja sapni un nolēmu basketbolu spēlēt profesionāli LBL 1 – komandu “Jūrmala/Fēnikss” un “Barons” sastāvā. Pēc kāda laika gan sapratu, ka ar basketbolu nesaistīšu savu profesionālo karjeru, bet atstāšu šo sporta veidu hobija līmenī. Basketbols pēdējos četrus piecus gadus man ir kā profesionāls hobijs amatieru līmenī. Spēlēju to vakaros, brīvdienās, bet pamatdarbs ir kaut kas pavisam cits,” stāsta Roberts.

Spēlē skatītāju dēļ
Roberts šos četrus gadus “Gulbenes Bukos” vērtē ar augšupejošu līkni. “Pirms četriem gadiem LBL 2 komanda Gulbenē sāka tikai veidoties, varbūt tad “Gulbenes Bukiem” sastāvs arī nebija tik spēcīgs, kā šajā brīdī, bet džeki ir ievērojuši Gulbenes komandu, zina pilsētas pozitīvo attieksmi pret šo sporta veidu un izvēlas pievienoties “Gulbenes Bukiem”. Ir dzirdējuši pozitīvas atsauksmes par treneri, menedžeriem, dzirdējuši, ka skatītāji nāk atbalstīt komandu. Gulbenē ir labs klimats, lai brauktu un spēlētu. Galvenais – mēs jau spēlējam skatītāju dēļ. Ir prieks braukt un spēlēt Gulbenē, kur ir pilnas tribīnes skatītāju,” uzsver Roberts.
Viņš atgādina, ka pērn “Gulbenes Buki” izcīnīja čempionu titulu. Šogad ir tāda pati doma - čempionu tituls. “Tas ir mūsu galvenais mērķis,” norāda Roberts.
Viņš priecājas, ka komandā valda ļoti laba atmosfēra. Puiši cits ar citu labi saprotas un zina, ko no viņiem grib treneris un menedžeris.
“Komandas “ķīmija” sākas ģērbtuvē. Ja ir labs mikroklimats ģērbtuvē, tad komanda, visticamāk, parādīs arī labu sniegumu basketbola laukumā,” zina teikt Roberts.
Viņš sevi raksturo kā nosvērtu cilvēku, kas neļauj vaļu emocijām, bet basketbola laukumā mēdz būt visādi. “Dažreiz emocijas basketbola laukumā sit augstu toni. Sanāk saņemt tehniskās piezīmes no tiesnešiem, uzklausīt kādu asāku vārdu no trenera. Laukumā vienmēr izeju apņēmības un enerģijas pilns. Tas ir arī veids, kā atbrīvoties no sliktām emocijām,” atklāj Roberts.
Viņš zina, ka basketbols iemāca nepadoties, tāpēc arī to spēlē. “Zaudēta spēle ir daļa no sporta. Vienmēr ir forši uzvarēt un saņemt adrenalīnu uzvarot, bet uzvaras garšu tik ļoti neizjutīsi, ja nebūsi kādreiz zaudējis,” saka Roberts.
Neviens cits sporta veids Robertam nesniedz tādu gandarījumu. Viņš skaidro, ka basketbols – tā ir spēle, kuras laikā ir ļoti daudz jādomā, jābūt taktiskam, jācenšas būt gudrākam par pretinieku spēlētāju, jābūt arī fiziski attīstītam, ar labu koordināciju. “Visi šie komponenti kopā padara basketbolu par neatkārtojamu sporta veidu,” saka Roberts.

Visgrūtāk – vērot no malas
Pagājušās sezonas vidū neveiksmīgā spēles epizodē Roberts lauza muguras skriemeli. Viņš gan saka, ka šī trauma izklausās nopietnāka, nekā tā ir, bet viņa basketbola sezona tajā brīdī beidzās. Viņš pieņēma lēmumu kārtīgi izdziedēt traumu un tad ar pilniem spēkiem atgriezties šajā sezonā. “Tagad vairs sekas netiek izjustas. Mugura jūtas ļoti labi. Kad ir trauma un pats neej laukumā, grūtāk ir tajā brīdī, kad tavas komandas džeki cīnās “play-off” spēlēs par medaļām, bet tu nevari doties laukumā un palīdzēt viņiem. Tas ir vissmagākais brīdis. Bet, kļūstot vecākam, ir jāsaprot, ka sports nav prioritāte, būs arī citas sezonas, kurās vēl varēs izlikties spēles laukumā. Kopumā par vecajām traumām nedomāju, bet skatos uz atlikušo sezonas daļu. Marta vidū gaidām pilnas Gulbenes sporta centra tribīnes ar atbalstītājiem “play-off” spēļu laikā,” aicina Roberts.

Par Robertu

◆ Dzimtā vieta: Tukums.
◆ Dzīvo un strādā: Rīgā.
◆ Vecums: 30.
◆ Augums: 203 cm.
◆ Statistika: laukumā vidēji pavada 24 minūtes, iemet 16,2 punktus, izcīna 9,5 atlēkušās bumbas un veic 3,4 rezultatīvas piespēles.
◆ Pozīcija: centra spēlētājs.
◆ Komandas “Gulbenes Buki” kapteinis.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

“Buku” kapteinis - par īsto spēles garšu

Kategorijas