Suņu staidzinātājs

2020. gada 25. februāris 00:00

Klausījos Valentīna stāstā un domāju: arī es nevēlētos uzticēt sava dzīvokļa atslēgas svešam puisim, kaut arī viņš apgalvotu, ka ir izcila suņa aukle. Gribētu redzēt kādas atsauksmes, sertifikātus vai diplomus.
Valentīns gan teica, ka no Maskavas firmas saņēmis labu atsauksmi un arī abus diplomus par iegūto izglītību tālredzīgi iztulkojis angļu valodā. To visu viņš nēsājot līdzi, lai vajadzības gadījumā uzrādītu. Biežāk gan interesi radot viņa pase, kurā fiksētais dzimšanas datums liecinot par sen izbeigušos zēnību un pavisam tuvo trīsdesmit gadu slieksni. Vai tiešām viņš joprojām izskatoties pēc nenobrieduša vidusskolnieka?
Īsti nezināju, ko atbildēt, jo arī es, Valentīnu ieraugot, nodomāju - puisim nav vairāk par divdesmit gadiem, bet Vaļa uzstājīgi satvēra manu piedurkni un pieprasīja konkrētu atbildi. Sapratu, ka melot nav jēgas, tāpēc, ieturējusi īsu pauzi, lai it kā novērtētu viņa ārējo izskatu, domīgi bildu:
- Varbūt jums vajadzētu… iegādāties brilles? Un garos matus nogriezt vai sasiet astītē? Arī apģērbā būtu nepieciešamas korekcijas, bet… Labāk jau visu pakāpeniski.
Vaļa tomēr nenobijās un vēlējās dzirdēt vēl kādu ieteikumu, bet nu saminstinājos es, jo sapratu, ka ar frāzi “kaut ko solīdāku” vien nepietiks.
- Varbūt kaut ko mazāk piegulošu, - domīgi teicu un apsolījos padomāt par šo tēmu.
Kādu brīdi gar jūras krastu gājām klusēdami. Baseti slinki kumuroja pa priekšu, laiku pa laikam apošņādami ceļmalas smilgu skupsnas. Mana mazmeitiņa, jau nogurusi grozīt galvu un vērot neparastos ceļabiedrus, miegojās un prasījās mājup. Pirms pagriezos uz promiešanu, apjautājos, cik bieži Vaļam nākas basetus vest pastaigā. Es labprāt paklausītos viņa stāstus par pieredzi Kiprā.
Valentīns smagi nopūtās. Tas tā īsti neesot prognozējams. It kā otrdienās, bet, ja saimniekiem kaut kas pamainoties darba grafikā, tad iztiekot bez viņa palīdzības. Citās dienās rīta pusēs esot diezgan dauzonīga kompānija. Atzinos, ka jau esmu pamanījusi gan bīglu pārīti, gan ne visai paklausīgos mopšus kostīmiņos. Vaļa vēlreiz smagi nopūtās – tie vēl esot tīrie sīkumi, jo vieni esot mazuļi, kuriem patīkot dauzīties, bet mopši – divu paaudžu seniori, kurus nākoties pierunāt kustēties, lai no slinkuma vēl vairāk neaptaukotos. Daudz nopietnāk un grūtāk esot ar lielajiem suņiem, kuru saimniekiem esot krietni augstākas prasības, turklāt šie suņi atšķiroties ar saviem ieradumiem un niķiem. Par tiem varētu daudz stāstīt.
Atvadījāmies ar domu, ka pa vienām un tām pašām ielām vien staigājam, gan jau liktenis mūs vēlreiz savedīs kopā. Turklāt pati klusībā apņēmos otrdienās ratiņus stumt pa basetu pastaigu maršrutu. Šis neparastais puisis ar vēl neparastāko arodu mani bija patiesi ieinteresējis.
Valentīnu satiku pēc divām nedēļām. Viņš gaidīja mūs pie pļaviņas, kur reiz uzsākām sarunu. Esot pamanījis mūs iztālēm. Nekavējos ar uzslavu – puisis bija apgriezis matus, nomainījis bikses uz brīvākām un apdrukātā krekliņa vietā uzvilcis gaišzilu polo kreklu. Brilles izmēģinājis, bet tās šķietot traucējošas, lai gan… varbūt ar laiku pierastu. Atzinu, ka tagad viņš izskatās atbildīgi un pārliecinoši un es viņam savu suni droši uzticētu. Manīju, ka puisim mana uzslava uzlaboja omu. Negaidīdams garu ievadu no manas puses, viņš turpināja savu stāstu.
Tikai ierodoties Kiprā Vaļa uzzināja, ka Kiprā tādas suņu staidzinātāju un aukļu firmas nemaz nav. Paziņa, kurš viņam reiz uzbūra fantāziju par bagātiem suņu īpašniekiem, pēkšņi nozuda no visiem sociālajiem tīkliem. Strīda karstumā pieņemtais pārsteidzīgais lēmums – ar skaļu blīkšķi aizcirst mātes jaunās mājvietas durvis un dzīvot patstāvīgu dzīvi – Valentīnu burtiski izmeta uz ielas. Kurp iet? Pie kā vērsties? Pēc nesaskaņām ar mātes otro vīru cerēt uz viena vai otra palīdzību bija velti, turklāt lepnums jau liegtu pieņemt kaut nelielu naudas summu. Tātad – kaut kā jākuļas pašam...
Pirmo nedēļu Valentīns pavadīja vienā no suņu patversmēm, mazā būcenītī, kur tik vien bija kā šaurs, izgulēts dīvāniņš un no kastēm sastutēts galds. Pavisam necila pajumte, tomēr Vaļa jutās kā nonācis īstajā vietā. Par laimi, patversmē trūka strādnieku, tāpēc puisis ar prieku tika pieņemts darbā. No pirmo nedēļu algas dzīvokļa īrei diemžēl nepietika, tāpēc Vaļa ar prieku pieņēma kādas darbinieces – anglietes Elsas - piedāvājumu mitināties viņas verandā – ērtā un tīkamā piebūvē. Tveicīgajos vasaras mēnešos tur bija tieši tik vēss, lai naktīs varētu gulēt. Tā kā Elsai bija jau pāri septiņdesmit, Valentīns labprāt palīdzēja viņai veikt dažādus mājas darbus. Laika gaitā novērtējusi puiša prasmes, sieviete palīdzēja viņam nokārtot uzturēšanās atļauju un atrada īrējamu istabu klusā ieliņā.
Visu šo laiku Vaļa neatlaidīgi meklēja papildu darbus. Tīmeklī dažādās informācijas plūsmās, kā arī vietējos laikrakstos bieži parādījās sludinājumi, kas aicināja atsaukties atbildīgu cilvēku, kurš varētu pieskatīt kādu mājdzīvnieku – uz pāris stundām vai diennakti, uz dažām dienām vai nedēļu. Valentīns nešķiroja – pieskatīja savārgušus un laiskus kaķus, tūļīgus un žiperīgus kucēnus, mīlīgus un dusmīgus suņus, apnicīgi vīterojošus papagaiļus un klusējošas zivtiņas.
Kamēr viņš pārvietojās ar velosipēdu, vienīgais atlases kritērijs bija attālums. Vēlāk, kad patversmes pārzine uzticēja viņam sagādnieka funkcijas un mašīnas atslēgas, Vaļa savus aprūpējamos piedāvājās ņemt pie sevis uz mājām. Daudziem dzīvnieku īpašniekiem tas šķita pat ērtāk un pareizāk, jo nevajadzēja uztraukties par savas mājas drošību. Vai šāda ierastās vides maiņa patika pašam mājas mīlulim, reti kuru interesēja. Vairums cilvēku pirmām kārtām domāja par savām ērtībām.
Izīrētās istabas īpašnieks par šo Valentīna nodarbošanos sākumā neko nezināja, bet, kad kāds no kaimiņiem viņam to paziņoja, atskrēja, pārbaudīja, vai viss ir uz vietas, vai nav aizaudzis ar netīrumiem un sagrauzts. Nekas tāds pat nebija iespējams, jo Vaļa ļoti rūpējās par dzīvokļa tīrību. Viņš zināja, ka daudzus dzīvniekus svešas smakas padara nervozus un dusmīgus, tāpēc regulāri mazgāja grīdu, paklājiņus un lietotos traukus. Vairumā gadījumu gan mājdzīvniekus pie viņa atveda ar visu inventāru, taču gadījās arī tādi saimnieki, kas par šādiem sīkumiem neaizdomājās.
Neatradis, ko iebilst, īpašnieks noglauda tonedēļ pieskatāmā izcili koptā grūsnā meinkūna pakausi un painteresējās, vai nevar sarunāt kaķēnus no gaidāmā metiena. Vaļa apsolījās šo jautājumu nokārtot, bet kaķa īpašniece no prieka sasita plaukstas – viņa labprāt atdotu visus. Kad pēc pāris mēnešiem istabas īpašnieks saņēma kāroto kaķēnu, viņam vairs nebija iebildumu pret Valentīna nodarbi. Turklāt tieši tonedēļ puiša uzraudzībā atradās košu papagailīšu pāris. Saimniekam arī tādi patiktu…
Ap to laiku daļa klientu jau bija pieraduši pie Valentīna pakalpojumiem un regulāri uzmeklēja puisi. Reizēm gadījās vairāki piedāvājumi vienlaikus, un Vaļam nācās izvēlēties. Viņš izlēma pacelt pakalpojumu cenu. Protams, bažījās, ka kāds iebildīs, strīdēsies, pieprasīs atlaidi, tomēr klientu skaits nemazinājās – visi saprata, ka šāds lēmums pieņemts pamatoti. Turklāt Valentīnam vairs nevajadzēja lasīt sludinājumus – ieteikumi pa viņa darba kvalitāti, iecietīgo attieksmi un nesavtīgo aprūpi ceļoja no mutes mutē.
Saprotams, ka bagāts no šiem ienākumiem un klientu pieauguma viņš nekļuva, tomēr piemērotāku telpu īrei, iztikai un sadzīves vajadzībām pilnīgi pietika. Kādu brīdi Vaļam pat šķita, ka viņš varētu sākt iekrāt, bet tad viņam uzticēja Rosko un sākās neveiksmju josla.
Sākumā Vaļa gribēja atteikties, taču apsolītā samaksa izgaisināja visas šaubas. Agresīvas suņu sugas nepastāvot, viss esot atkarīgs no audzināšanas un dresūras. Saimnieks apgalvoja, ka sešu gadu laikā Rosko nevienam neesot uzbrucis. Vai nu gluži tā būs, ka Vaļa netiks galā, turklāt suņa ierastajā teritorijā. Ar diviem šīs sugas suņiem, kas nu jau kādu laiku dzīvoja patversmē, viņš tīri labi sapratās.
Valentīns bija lasījis, ka pareizi audzinātiem pitbulterjeriem esot līdzsvarots raksturs un viņi raizes nesagādājot, turklāt – tie esot pat ļoti piemēroti ģimenēm ar maziem bērniem, jo pitbulterjeri nejūtot sāpes. Bijušais krievu armijas virsnieks apgalvoja, ka Rosko esot nesatricināms kā klints, un Vaļam nebija iemesla teikto apšaubīt. Vien piebilde, ka šajās divās dienās svarīgi būtu ievērot ierasto kārtību, lietot ierastās lietas un valkāt saimnieka virsjaku, darīja uzmanīgu.
Pirmā diena beidzās veiksmīgi, bet otrās dienas rītā suns uzvedās netipiski. Varbūt nervozi? Vaļa zināja: ir svarīgi ievērot, lai suns neizskrien no mājas, pirms iziet cilvēks. Cilvēks ir tas, kurš nosaka suņa vietu. Bet Rosko šajā dienā bija izlēmis citādāk. Uzņēmis tempu, viņš aizvilka Vaļu pāri zālājam, lai šosejas malā apstātos un rietu uz garāmbraucošām mašīnām. Varbūt viņš dusmojās uz promesošo saimnieku, varbūt bija saguris no neierastās vienatnības, varbūt jutās apdraudēts… Vaļa pēc tam ilgi domāja par tārīta notikumiem – mirkļiem, pirms Rosko zobi iecirtās puiša apakšstilba muskulī. Tālāko viņš diez ko labi vairs neatcerējās, vien to, ka centās nekustēties, lai suni nesadusmotu vēl vairāk. Kāds bija apturējis mašīnu, apdullinājis suni un atbrīvojis Valentīna kāju, ko dzīvnieka zobi turēja dzelžainā tvērienā, izsaucis medicīnisko palīdzību, kas puisi nogādāja slimnīcā. Rosko paradoksālā kārtā bija nogādāts tajā pašā patversmē, kur strādāja Vaļa, tāpēc par notikušo ātri vien uzzināja daudzi.
Rosko īpašnieks notikušajā vainoja Valentīnu – viņš pats esot kaut kā šo nelaimi izprovocējis, un pat nepiedāvājās maksāt ārstniecības izdevumus. Vaļa daudz necīnījās, jo advokātam tāpat nebija naudas. Sakostā kāja dzija lēnām, visi ietaupījumi izkusa kā nebijuši. Pēc šī gadījuma puisis kategoriski atteicās no cīņas suņu pieskatīšanas, lai gan - arī tie dvēselē esot maigi... To apliecināja patversmē dzīvojošie pitbulterjeri, kuri, saņēmuši glāstus, ieritinājās puiša klēpī kā mīļi kaķēni.
Vaļa zināja, ka iekost var jebkurš suns, arī bezšķirnes ielas krancis un mazs pūdelis, tomēr līdz šim ar viņu nekas tāds nebija gadījies. Šis gadījums lika saprast, ka piesardzība nekad nevar būt lieka.
Cita rakstura piedzīvojumu Valentīnam sagādāja kāds zelta retrīvers. Saimnieks piemirsa brīdināt, ka suns ir kā traks uz peldēšanos, tāpēc nelielā pastaiga gar jūras malu Vaļam beidzās ar neapturamu skrējienu ūdens virzienā un slapjām drēbēm. Labi, ka somu viņš paspēja nomest smiltīs.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Suņu staidzinātājs

Kategorijas