Ar mīlestību pret vismazāko pagastu novadā

2020. gada 28. februāris 00:00

110

Ar mīlestību pret vismazāko pagastu novadā

Kristīne Bekmane jau desmito gadu apliecina savu sirds mīlestību pret Līgo pagastu, vadot un organizējot tajā kultūras dzīvi. Tas ir vismazākais novada kultūras nams, jo pašā pagastā ir 391 iedzīvotājs, Kristīne šeit strādā pusslodzi.

Augusi citur, bet mīl Līgo pagastu
Dzimusi Ogrē, bet lielāko daļu dzīves pavadījusi vecmammas mājās Jaungulbenē. Blakus esošajā Līgo pagastā Kristīne atnāca dzīvot pirms 20 gadiem. “Es patiešām esmu kļuvusi Līgo pagasta patriote. Man sirdī ir viss, kas šeit pagastā notiek. Pat vienkārši braucot tam cauri, gribas, lai visur ir skaisti. Kopā ar pāris meitenēm ik gadu taisām āra dekorus, pavasaros puķes stādām dobēs ne tikai pie kultūras nama. Rakstu arī dažādus projektus, kas galvenokārt vērsti uz vides labiekārtošanu un iedzīvotāju izglītošanu,” stāsta Kristīne.
Līgo pagastā ir arī viņas pirmā nopietnā darba pieredze. “Es biju Līgo skolā sākumskolas skolotāja. Vēlāk man piedāvāja kļūt par ārpusklases darba organizatoru. Skola atradās tagadējā sociālās aprūpes centra telpās. Toreiz, kad skolu slēdza, tā vispār bija traģēdija. Aizgāja visi aktīvie bērni, arī skolotāji pazuda no pagasta aprites dzīves, jo daļa atrada darbu citur, taču prieks, ka tie, kuri palika tepat, arvien bijuši daļa no pagasta dzīves. Tas, ka aizvēra skolu, pagastam bija liels zaudējums. Ap skolu vienmēr bija visādi nozīmīgie pasākumi,” stāsta Kristīne.

Viena darba gada vietājau desmit
“Tā kā man bija pieredze darbā ar pasākumu organizēšanu skolā, pagasta priekšsēdētājs toreiz mani uzaicināja nākt par kultūras nama vadītāju, jo iepriekšējā vadītāja devās prom. Es gan teicu, ka piekrītu uz vienu gadu un viss. Nu jau tie ir desmit gadi. Es šo darbu nejūtu kā algotu darbu, man tas ir vairāk kā hobijs un pat sirdsdarbs,” Kristīne atceras, ka darba gaitu uzsākšana sakrita ar Gulbenes novada izveidošanu.
“Mazs kultūras nams nekad nevar nodrošināt liela kora vai tautas deju kolektīva darbību. To kādreiz ir gribējies, jo tas dotu papildus lepnuma sajūtu, taču ne visu, ko grib, var dabūt,” atzīst Kristīne un atceras, ka pirmie darbi kā vadītājai bijuši dažādu pulciņu izveidošana. Pagasta bibliotekāri uzrunājusi nākt vadīt deju nodarbības, ierosinājusi arī senioru ansambli, pati sākusi vadīt teātri. “Pirmā izrāde bija tik vienkārša! Savācu cilvēkus, kas vien, kā man likās, var kaut ko notēlot. Tā tas teātris mums jau desmito gadu pastāv. Katru gadu gatavojam pa izrādei un esam azartiski skeču iestudētāji,” priecīga ir Kristīne.

Desmitgades pasākumi - īpašā galerijā
Kultūras nama vestibilā Kristīne ir izveidojusi apjomīgu fotogaleriju ar dažādiem desmitgades mirkļiem, kurus iemūžinājuši paši Līgo pagasta iedzīvotāji. “Visas bildes esmu atlasījusi un sadalījusi pa tādiem kā blokiem. Piemēram, Līgo ļaudis dejo, Līgo ļaudis darbos,” viņa saka.
Viens no atmiņā paliekošākajiem darbiem ir tradīciju aizsākums saulgriežu svinībām. Viņa atceras pirmo mēģinājumu, kad taisīta plostu skatuve, uz kuras ticis spēlēts, dziedāts, un dīķa vidū bijis ugunskurs. Iemūžināti bildēs ir arī Kristīnei tuvākie novada svētki Silmačos. “Tuvi man tie būs vienmēr, jo toreiz no katra pagasta izrādē “Skroderdienas Silmačos” bija savi cilvēki un visi jutās tik piederīgi tam, ko darīja!”
Kristīne īpaši lepojas ar pagastā notiekošo Jaungada karnevālu, kurš notiek jau daudzus gadus 1.janvāra sestdienā un kurā piedalās vairāk nekā 30 izdomas bagāti masku veidotāji.

Ar publisku afišu vien nepietiek
Īpašs atbalsts kultūras pasākumu realizēšanā ir cilvēki, kas vienmēr gatavi atsaukties un uz kuriem patiešām var paļauties. “Cilvēki atsaucas, bet tomēr ir arī īpaši jāuzrunā. Nepietiek tikai ar publisku afišu. Es vienmēr individuāli uzrakstu vienam, piezvanu otram. Man ir arī daudz tādu cilvēku, kas var izpalīdzēt katrs savā jomā. Ir, kas var palīdzēt pie dekorēšanas un noformēšanas, ir, kas var tehniski ko paveikt. Tērpus gatavojam ar pašvaldības budžeta atbalstu. Liels paldies vietējiem zemniekiem, kas ir senioru ansambļa draugi! Viņi bieži atbalsta ar finansēm, un tad ansamblim ir iespēja sev uzšūt jaunus tērpus.”
Tomēr, lai cik tu darītu un cik pasākumus piedāvātu, vienmēr būs tādi, kurus nevar izkustināt neviena ideja. “Ir tādi, kurus es zinu, ka viņi tiešām varētu atnākt, bet tomēr nekad nav ienākuši kultūras namā. Tie ir tie, kuriem nekad nekas nav pa prātam. Ir cilvēki, kuriem patīk tikai balles. Ja neuztaisi balli pagastā, viņi teiks, ka pagastā nekādas kultūras nav, bet balli īsti par kultūras pasākumu nevar saukt, tas drīzāk ir izklaides pasākums. Ir cilvēki, kas atnāks tikai uz teātri. Daudziem cilvēkiem šodien ir grūtsirdība, nav darba, nav naudas. Ja nav naudas, nekur iet negribas. Galvenā problēma ir darba vietu trūkums. To nav tieši vīriešiem un jauniešiem. Mums vienīgā darbavieta ir sociālās aprūpes centrs, kurā ir iespēja strādāt, bet iztrūkst, piemēram, kokapstrādes cehu.”

Paši būvē skatuvi
Pagastā katru gadu saulgriežos kā jau Līgo pagastam pienākas ir jauka tradīcija. “Visas dienas garumā ir sports, izrāde, degustācijas, visādas radošās darbnīcas. Trīs gadus tieši 23.jūnijā Līgosvētkos taisām arī zaļumballi. Tā kā lejā pie dīķa mums skatuves nav, paši to katru gadu arī būvējam un tur rādām izrādi,” stāsta Kristīne. Viņa ir gandarīta, ka pērn uz svētkiem ieradās gandrīz 300 apmeklētāju. Sajūta esot bijusi, ka viss pagasts ir bijis klāt, lai arī daudzi braukuši no citiem novada pagastiem ciemos. “Uz pašu izrādi bija ļoti daudz cilvēku. Izmantojām to un ar visu iesaistīšanos izveidojām Līgo pagasta vārdu, ko nofotografējām no putna lidojuma. Par šo ideju esmu pateicīga Iritai Laurei!”
Kristīne stāsta, ka arī šobrīd jau notiek darbs pie Līgosvētku izrādes iestudēšanas. “Tiekamies pat divreiz nedēļā, jo šobrīd strādāju pie divām izrādēm. Svētku īpašajā izrādē vienmēr izdevies iesaistīt tos, kas nav pamatsastāva aktieri. Pagājušajā gadā arī pārvaldes vadītājs Uldis Doņuks spēlēja - par to man bija liels prieks! Un vēl citus izdevās piesaistīt, kas ikdienā nekad nespēlētu teātri.”
Pati Kristīne spēlēja teātri, kad vadītāja bija Biruta Tropa. “Man spēlēt pat labāk patīk, nekā būt režisoram. Režisore esmu tikai tāpēc, lai šeit būtu teātris. Vadot teātri, ir ļoti daudz jāiedziļinās un jādomā. Vajadzētu to darīt kolēģiem, kam patiešām ir ķēriens uz to. Tomēr man ir prieks, ka nāk spēlēt un ka tieši pie manis nāk. Kad vasarā teātra meitenes nepacietīgi prasa, kad būs jānāk uz kultūras namu spēlēt, jo esot sailgojušās, ir gandarījums. Teātrī visi esam draugi, kopā spēlējot, atklājas kopīgas intereses, svinam dzimšanas dienas, esam kā maza ģimene. Dažam varbūt pat ar savas ģimenes locekļiem nav tik tuvas attiecības, kā šeit teātrī. Piemēram, ja tu dzīvo šeit un brālis Rīgā, tad mēs teātrī noteikti satiekamies biežāk un zinām reizēm par otru daudz vairāk nekā radi. Īpašs gandarījums ir par tiem pagasta ļaudīm, kas nāk uz teātra mēģinājumiem savās brīvdienās. Viens puisis strādā Rīgā, bet sestdienās un svētdienās ir šajā pusē, tad arī nākam visi un mēģinām,” stāsta Kristīne.

Uzdrīkstēšanās rakstīt projektus
Savā darba ikdienā Kristīne iemācījusies arī piesaistīt finanses caur dažādiem projektiem. “Pašā uzrakstīšanā jau nekas vēl tik sarežģīts nav. Grūtākais projektā ir atbildību paredzēšanas. Piemēram, zinu, ka lapeni es uzbūvēt pati nevaru, tad projektā man jāparedz, kurš to izdarīs, un es pēc tam esmu par to atbildīga, lai tā tiktu būvēta. Liels prieks bija par “Satekas” projektu, caur kuru varējām uzbūvēt lapeni. Tagad varam organizēt āra pasākumus, ir, kur cilvēkiem apsēsties, satikties. Arī informācijas stends, kuru vasarā izveidojām, tapa projektā,” ir gandarīta Kristīne un piebilst, ka centusies arī dot pagasta iedzīvotājiem iespēju apmeklēt dažādas nodarbības neformālo izglītības projektu ietvaros.
Norādot uz izliktajām fotogrāfijām, kurās redzami dziedoši jaunieši, kultūras nama vadītāja stāsta: “Viens no maniem lepnumiem ir šis talantu konkursa pasākums. Pirms tā es 2011.gadā uzrakstīju “Leader” projektu, kas bija pirmais lielais rakstītais projekts. Es toreiz nezināju, kā tādus projektus raksta. Bija brīži, kad likās, ka nevajag un jāmet nost. Kultūras namā bija visi vecie padomju laika krēsli, aizkari arī bija veci, cauri, kā arī nebija skaņu aparatūras. Uzrakstot šo projektu, mēs tikām pie jauniem krēsliem, aizkariem un aparatūras. Tad man ienāca prātā, ka, prezentējot šo projekta izdošanos, jāorganizē talantu konkurss kultūras namā. Tas izdevās un vēl pēc tam vairākus gadus pēc kārtas notika, bet nu jau otro gadu nebūs, jo tie, kas dziedāja un piedalījās, tagad vai nu studē, vai ir ārzemēs, bet izauguši vietā nav,” mazliet skumji saka Kristīne.

Cilvēku trūkumu izjūt visskaudrāk
“Ideju būtu daudz, bet nobremzē cilvēku un bieži arī naudas resursi. Formula, kā pagastam tiek piešķirtas finanses kultūras pasākumu organizēšanā, ir - iedzīvotāju skaits reiz seši eiro. Tiek aprēķināts katram pagastam tik, cik tajā ir deklarējušies iedzīvotāji. Mums tas nozīmē apmēram 2300 eiro gadā. Tad nu domājam, kā organizēt un apskaņot valsts svētkus, Ziemassvētkus un citus svētkus, bieži pati esmu skaņotājs un arī gaismotājs.”
Šādā situācijā tas izaicina meklēt risinājumus, kā tikt galā ar saviem resursiem. Kristīni neapstādina naudas trūkums, bet viņa piekrīt, ka pagasta kultūras dzīve balstās uz cilvēkiem, kas uzdrīkstas iziet no savas mājas. “Sākumā mums nebija piešķirta nauda pulciņu vadīšanai, biju ļoti pateicīga tiem, kas atsaucās un nāca vadīt bez maksas. Paldies gan deju pulciņa, gan ansambļa vadītājai, kas darbojās!” saka Kristīne.

Par Kristīni

Kristīne Bekmane ir pedagoģe, kultūras darbiniece.
Līgo kultūras namu vada kopš 2009.gada 1.septembra.
Pabeigusi Siltāju pamatskolu, Madonas Valsts ģimnāziju, ieguvusi maģistra grādu izglītības zinātnē.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Ar mīlestību pret vismazāko pagastu novadā

Kategorijas