Suņu staidzinātājs

2020. gada 3. marts 00:00

To, ka bulmastifi necieš kaķus, Valentīns sen zināja, tāpēc vienu dienu pieskatīt Rufo viņš piekrita vairāk finansiālu apsvērumu dēļ, ne aiz mīlestības pret šo sugu. Kiprā kaķi satopami uz katra ielas stūra, no tiem izvairīties ir gandrīz neiespējami. Saimnieks gan ieteica suni izvest ārpus pilsētas – tur viņiem ierasts, un Vaļa paklausīja. Bet tieši tajā dienā nelielajā tīrelī pastaigā bija izvests kāds pundurpinčers, kas, lai arī baidījās no niknā kompanjona, stundas trīs dzenājās pa plašo tīreli. Dabīgi, ka abi suņu pieskatītāji nestāvēja malā – viens centās sasaukt iekarsušo Rufo, otrs angļu valodā lamāja Valentīnu. Bulmastifs neatkāpās no savas pārliecības – viņa teritorijā citiem suņiem vietas nav. Vakara pastaigai Valentīnam vairs spēka nepietika.
Pavisam cita rakstura stāsts esot par pūdeli Šarlu de Gollu.
Viņa saimnieks – ārsts, kura asinīs ritot vismaz piecdesmit procenti franču dzīvības sulas – sava inteliģentā suņa radurakstos atradis norādes uz Francijas vēsturi, kuras izpēte esot ārsta kaislīga aizraušanas. Turpat bijis dokumentēts, ka pūdelis izgājis suņu skolu un guvis panākumus vairākās izstādēs. Tieši tāpēc ārsts izlēmis šķirties no ievērojamas naudas summas, lai Šarlu de Gollu pārņemtu savā īpašumā. Valentīnu viņam vajadzēja tāpēc, ka ārstu gaidīja konferencē.
Pirmā tikšanās izrādījās atmiņā paliekoša ar savu… noslēpumainību.
Divstāvu savrupnamā, ko apdzīvoja ārsts, sunim bija izbūvēts iekšpagalms, kas nodrošināja pietiekami daudz aktivitātes. Līdz ar to Vaļam nebija nepieciešams lauzīt galvu par tik prominentas būtnes pastaigu maršrutu, vien vajadzēja divreiz dienā ierasties pie pūdeļa, lai pieskatītu viņa draisko lakstīšanu pa īpaši iekārtoto pagalmu.
Pārsteigts par tik vienkārši veicamo uzdevumu, Valentīns jautāja – vai tiešām tik vien? Nu, ja jau tas esot sīkums, tad varbūt viņam nebūtu par grūtu ar suni arī pastrādāt? Nesagaidījis Valentīna atbildi, ārsts no vāciņiem izņēma divas lapas ar dresūras komandām, no kurām vismaz daļu palaikam vajagot atkārtot. Tas patiešām nebūs par grūtu, drīzāk pat patīkami - atbildēja Vaļa. Jā, ārsts to jau zinot, ka puisim esot kinologa specialitāte, un no patversmes ievācis arī ziņas par viņa darba pieredzi un spējām. Kuram katram jau viņš savu suni neatstātu.
Ak, jā, un, tā kā esot zināms, ka Vaļa strādājis arī par suņu aukli, varbūt viņš varētu Šarlu de Gollu arī pabarot un izsukāt. Vaļa neiebilda, vien lūdza parādīt visu nepieciešamo. Apsolījis, ka kundze visu parādīs, ārsts nevaļīgi atmeta ar roku un aizsteidzās. Tūlīt arī no mājas dziļumiem kā glezns gulbis izpeldēja gados jauna blondīne. Plivinot spilgti krāsotos liekos nagus un garās skropstas, viņa Vaļam nervozi izrādīja nepieciešamo un palūdza ar tamlīdzīgiem jautājumiem netraucēt. Patversmes plušķi un augstprātīgi vīrieši neesot viņas aizraušanās.
Vaļa vēl tagad atceroties savu apmulsumu – dažādo jūtu sajaukumu. Acumirklīgu nepatiku un apbrīnu, nicinājumu un mīlestību, šaubas un pārliecību, jo pūdelis nudien izskatījās gudrs un mācīts… Patiesību viņš tā arī neesot centies noskaidrot. Daudz interesantāk taču ir strādāt ar īstu aristokrātu Šarlu de Gollu! Lai gan – arī kāda neveiksminieka atstāts patversmes suns tikpat labi ir pelnījis savu spēļu laukumu, aromātisku vannu un ēdienu no glītiem un spodriem traukiem. Stāstus jau itin viegli var radīt jebkurš, daudz svarīgāk ir redzēt attieksmi.
Uzsākot stāstu par Polo, jāpaskaidro, ka Kiprā daudzās ģimenēs dzīvo vairāki suņi. Viens no iemesliem ir zagļi, kas periodiski ielavās privātmājās, otrs – iebraucēji, kuri, šeit ierodoties, uzņemas atbildību par kucēnu, bet, mainot dzīvesvietu, suni līdzi ņemt nevēlas. Paveicas, ja atrodas izpalīdzīgi cilvēki, kuri ir ar mieru savam sunim mājās atvest draugu, pretējā gadījumā atliek tikai viens ceļš – uz patversmi, kas nebūt nav bezizmēra…
Viens no šādiem cilvēkiem ir poliete Katalina, kuras mājās dzīvo trīs mopši, lai gan ne gluži šo iepriekš minēto iemeslu pēc. Sākumā gan Valentīns par sievieti un viņas suņiem izteicās atturīgi – darba ņēmēja ētika prasot ievērot diskrētumu, turklāt pati Katalina ne reizi vien teikusi, ka kauns kādam stāstīt par viņas vājībām. Tomēr, kad vienā rītā Vaļam ieminējos, ka man vajadzīgs sižets stāstam, puisis izlēma – lai notiek, viņš pastāstīs par Katalinu, lai citi nepieļauj viņas kļūdas.
Kad pirms astoņiem gadiem kaimiņi, kuri posās prombraukšanai, Katalinai uzdāvināja vienu no trim mazajiem mopsīšiem, sieviete jutās ļoti iepriecināta. Viņas ģimene bija palikusi Varšavā, tāpēc vakari pēc darba viesnīcā bija klusi un vienmuļi. Mazā Polo klātbūtne gan radīja jaunas rūpes un citu dienaskārtību, bet Katalina atzina – tieši tā viņai pietrūcis.
Kamēr Polo bija maziņš, viņš sagādāja daudz priecīgu mirkļu, un Katalina suņuku lutināja kā mazu bērnu. Mopsīša simpātiskais, krunkainais purniņš izskatījās tīk mīļš un amizants! Tas šķita tikai pašsaprotami, ka suņuks jau pirmajās dienās tiecās pēc saimnieces tuvuma un siltuma. Naktīs viņš smilkstēdams rāpās pie Katalinas gultā, un viņa ātri vien padevās šai iegribai un ļāva sunim iekārtoties savā līkumiņā.
Polo paaugoties, atklājās, ka miegainā klusā šņākuļošana pieaugušiem mopšiem pārvēršas par skaļu un traucējošu krākšanu… Nācās viņam iekārtot vietu virtuvē, bet Polo ne par kādu gardumu nevēlējās atstāt iecienīto saimnieces līkumiņu. Katalina padevās un iegādājās ausu aizbāžņus.
Kādā no draudzīgo pikniku reizēm, kur visi drīkstēja ierasties ar suņiem un bērniem, pēc īsas oficiālās apošņāšanās Polo nozuda. Katalina gan to pamanīja tikai pēc laba laiciņa, jo visām sievietēm domas un darbi bija pievērsti galda klāšanai. Puika, kurš apņēmās suni pieskatīt, bija uzrausies līkajā priedē un pat nedomāja kāpt lejā. Tad atklājās, ka kaut kur aizklīdusi arī it kā labi pieskatītā mopsīte sārtā kostīmiņā. Viņas saimnieks nesteidzīgi grozīja uz oglēm čurkstošo gaļu, palaikam iestiprinājās ar alu, kas bija nolikts cepeša apslacīšanai, un par suni bija pilnīgi aizmirsis.
Tikai pēc stundu ilgas saukšanas un meklēšanas abi suņuki atradās, un no viņu izvairīgajiem skatieniem bija redzams – viss svarīgākais jau ir noticis… Saimniecei atļauju neprasījis, Polo savu sirdsdāmu bija aizvilinājis klusākā vietiņā, un nu atlika tikai skaitīt deviņas nedēļas, lai novērtētu mopšu ģimenes pieaugumu. Labi, ka Katalinas draugi ilgi nedusmojās, vien pieteica – pusi no metiena nāksies audzināt Polo.
Todien viņa piekrita, vien nodomāja – gan jau kaut kā izgrozīsies, varbūt atradīs kādu, kam mazuļus uzdāvināt. Katalinu taču savulaik atrada? Tomēr, kad pēc četriem mēnešiem tika atvests grozs ar diviem kucēniem, sieviete saprata, ka nevēlas viņus atdot. Vismaz ne uzreiz.
Tā bija izlēmis arī Polo, jo jau tajā pašā naktī pārvācās uz istabas stūri, kur bija nolikts grozs ar mazuļiem. Katalina atviegloti nopūtās – uh, beidzot viņa varēs izgulēties! Tomēr Polo krākšana tāpēc nekļuva klusāka. Dziļā miegā atslābis, viņš zēģelēja, cik vien spēja.
Mēģinājums visus trīs novietot virtuvē cieta atkārtotu neveiksmi, turklāt Polo ļoti apvainojās. Visu pievakari viņš sēdēja, pagriezis Katalinai muguru, un nebija pierunājams ieskatīties ēdiena bļodā. Toties, iestājoties tumsai, suns izlēma rīkoties – lēnītēm, pa mazai drusciņai, it kā nemanāmi viņš grozu ar abiem kucēniem atvilka pie saimnieces gultas. Sapratusi, ka šo situāciju nāksies pieciest, Katalina sameklēja jau noliktos ausu aizbāžņus.
Kaut kad nakts vidū viņa pamodās no silta un nelāgi dvakojoša slapjuma sev zem sāniem. Vai tiešām Polo sācis tik nelāgi uzvesties? Tumsā iztaustījusi miklo palagu un mīksto spalvaino muguru mudžekli, Katalina saprata – gultā atrodas visi trīs suņi, bet slapinātāji gan jau būs bijuši abi mazie. Viņiem kastītes mācībā vēl neveicās.
Nākamajā vakarā viņa centās meklēt kompromisu – grozu ar mazuļiem nolika pie gultas un blakus noklāja pledu Polo. Šķita, ka visi pieņēma šo kārtību un laidās miegā, tomēr nakts vidū Katalina atkal pamodās no siltā slapjuma zem sāniem…
“Ar suņiem tāpat kā ar maziem bērniem – pacietību, pacietību un vēlreiz pacietību!” šo teicienu Katalina vēl joprojām atkārto visai bieži. Turklāt pati jau vien vainīga, ka ieradināja Polo gulēt savā līkumiņā. Divas nedēļas nocīnījusies ar jaunās kārtības ieviešanu, sieviete atmeta ar roku – ak, tak lai jau viņi paliek gultā! – un iekārtojās uz gulēšanu izvelkamajā krēslā, ko pirms dažām dienām viņai bija atstājuši kaimiņi. Tur sunim ērtais līkumiņš bija tik mazs, ka pat vienam Polo nepietika vietas. Protams, ka mopsim par to vajadzēja pārliecināties pašam, bet, izgrozījies gan šā, gan tā, nespēdams vienkopus savākt visas četras ķepas, vēderu un galvu, viņš bezgala noskumis iekārtojās lielajā gultā.
Tonakt Katalina gulēja slikti, jo, palicis bez saimnieces ierastā siltumiņa, suns visu nakti nevarēja atrast vietu. Līdzi viņam trinušies bija arī abi kucēni – no rīta gulta bija savandīta līdz nepazīšanai. Vēl pāris naktis izmēģinājis ielocīties saimnieces līkumiņā, Polo galu galā samierinājās ar notiekošo un, pat nesagaidījis iestājamies tumsu, izstiepās lielajā gultā. Abi kucēni viņam sekoja.
Tā tas turpinās jau astoto gadu! Visi trīs mopši guļ lielajā divvietīgajā gultā, bet Katalina uz izvelkamā krēsla. Kad ciemos atbrauc vīrs, viņi abi saspiežas uz krēsla. Labi, ka tādi tievi kā sērkociņi. Katalina smējusies, ka vīrs gan esot mēģinājis ieviest savu kārtību – suņiem parādīt, ka lielā gulta pieder cilvēkiem, bet visi trīs mopši pārlaimīgi sagūluši apkārt un virsū un nedomājuši atstāt savas pozīcijas.
Palaikam Katalina zvanot Valentīnam un lūdzot izvest suņus rīta pastaigā, bet tas esot sarežģīts process. Līdzko mopši apjaušot, ka būs jādodas laukā, tā īsās kājeles uzņemot tādu ātrumu, ka Vaļa pat nepamanot, kur viņi pazūd.
- Neiedomājami slinki suņi! Katalina viņus izaudzinājusi par īstiem dīvāna spilventiņiem! Es gan atklāju viņu vājības, un kaklasiksnu aplikšana vairs neaizņem gandrīz pusstundu, tomēr tā neizsakāmi lēnā vilkšanās pa ielu reizēm ir kaitinoša. Katalinu viņi vairāk klausa, es pat esmu redzējis visus skrienam.
Tamlīdzīgu stāstu Vaļam ir daudz. Ja vien puisim būtu laiks, viņš varētu sarakstīt suņu staidzinātāja dienasgrāmatu – ar vērojumiem, padomiem un atziņām. Es viņam ieteicu visu piefiksēt, kaut vai suņu vārdus un šķirnes, kas gan jau reiz atsauktu atmiņā notikums

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Suņu staidzinātājs

Kategorijas