Biedrības nominē īpašā vārda nesējus dabā

2020. gada 3. marts 00:00

Sākoties jaunam gadam, daudzas biedrības nosaukušas īpašā godā ceļamās Latvijas dabas sugas.

Putns – zivju dzenītis
Latvijas Ornitoloģijas biedrība (LOB) par 2020. gada putnu izvēlējusies zivju dzenīti (Alcedo atthis). Tā kā par upēs mītošajām putnu sugām, kāds ir arī zivju dzenītis, informācijas ir maz, šī suga izvēlēta par gada putnu. Tas ir aicinājums ikvienam pētīt upes, portālā dabasdati.lv reģistrējot gan zivju dzenīša, gan citu putnu novērojumus, informē LOB pārstāve Kitija Balcare.“Šobrīd mums nav informācijas, ka zivju dzenīšu skaits samazinātos, taču mūsu rīcībā esošās ziņas par šo sugu ir trūcīgas, jo to specifiskā dzīvesveida (saistības ar upēm) dēļ neietver esošās uzskaišu programmas. Tas attiecas arī uz citām upju putnu sugām. Tā kā sākam darbu pie jauna Latvijas ligzdojošo putnu atlanta, esam izvēlējušies šo sugu, lai aicinātu cilvēkus pētīt upes, portālā dabasdati.lv reģistrējot gan zivju dzenīša, gan citu putnu novērojumus. Īpaši koncentrēsimies uz tām upēm, kur zivju dzenīšu uzskaites veiktas senāk, lai iegūtu skaidrāku priekšstatu par šīs sugas populācijas pārmaiņām. Turklāt 2020. gadā savu 30. jubileju atzīmēs mūsu kolēģi Latvijas Dabas fonds, kura simbols ir zivju dzenītis,” stāsta LOB valdes priekšsēdētājs Viesturs Ķerus.
Zivju dzenītis pārtiek no nelielām zivtiņām, kuras noķer, pikējot ūdenī. Savu ligzdu tas veido krastu atsegumos izraktās alās. Par alas piederību zivju dzenītim var droši pateikt ar ožu – tai ir izteikta zivju smaka. Latvijā zivju dzenītis ir sastopams visu gadu.

Dzīvnieks – Eirāzijas bebrs
Par 2020. gada dzīvnieku izvēlēts Eirāzijas bebrs (Castor fiber), kas ir lielākais grauzējs Latvijā. Gada dzīvnieka nominēšana notika Latvijas Dabas muzejā, piedaloties Dabas aizsardzības pārvaldes vecākajam ekspertam Vilnim Skujam, Latvijas Valsts mežzinātnes institūta “Silava” pētniekam Jānim Ozoliņam un Rīgas Nacionālā zooloģiskā dārza uzraugam Mārtiņam Zilgalvim.
Kā apgalvo dabas pētnieki, Eirāzijas bebrs ir viena no diskusijas raisošākajām Latvijas zīdītāju sugām. No vienas puses, bebrs ir nekaitīgs radījums, kas dzīvo ūdenī un labprāt izvairās no cilvēkiem, no otras – iekārtojot savu dzīves vidi, tas nereti rada sarežģījumus un zaudējumus mežsaimniekiem un lauksaimniekiem. Savukārt Rīgā, lai pasargātu kanālmalas apstādījumus no bebru zobiem, nākas nodrošināt tur mītošos bebrus ar piemērotu barību, norāda zoologi.
Bebru populācija Latvijā ir stabila, un tie iekļauti nelimitēti medījamo dzīvnieku sarakstā. Nirstot tas spēj aizvērt nāsis un ausis. Bebra raksturīgākā pazīme ir zobi, kas aug visu mūžu un graužot pašuzasinās. Turklāt, sakļaujot šķeltās lūpas aiz priekšzobiem, bebrs var grauzt arī zem ūdens. Tā barība ir ūdens un piekrastes augi, ziemā – lapukoku miza un zari. Zivis bebri neēd.
Arī šogad iedzīvotāji tiek aicināti reģistrēt bebru vērojumus vietnē www.dabasdati.lv un iekļaut gada dzīvnieku izglītojošos pasākumos un citās norisēs.

Sūna – parastā rožgalvīte
Latvijas Botāniķu biedrība (LBB) par gada sūnu izvēlējusies parasto rožgalvīti (Rhodobryum roseum). Tā ir ļoti simpātiska lapu sūna, kura bieži sastopama dažādos mežos, īpaši ēnainos egļu mežos, un pat kāpās un pļavās. Parasto rožgalvīti Latvijā var atrast visos gadalaikos, arī ziemā, ja vien to nesedz sniegs.
Parastā rožgalvīte izskatās pēc mazas, zaļas rozītes vai miniatūras palmas. Tā aug atsevišķi vai veido irdenas, tumši zaļas velēnas. Stumbrs atrodas augsnē, bet no tā izaug vienu līdz sešus centimetrus gari, stāvi virszemes dzinumi, kuru apakšdaļā ir mazas plēkšņveida lapas, bet galotnē – liela tumšzaļu lapu rozete. Apakšzemes daļām atmirstot, stāvie sekundārie stumbri kļūst par atsevišķiem augiem. Vecākiem augiem uz stumbra var būt vairākas lapu rozetes.
Lapas otrādi olveidīgas vai lāpstveidīgas, ar smailu, asi zobainu galu un ierotītu malu; mitrā stāvoklī tās ir izplestas, bet sausā – sačokurojušās. Rožgalvīte ir sajaucama ar skrajlapju ģeneratīvajiem dzinumiem, kas arī atgādina ziedu, bet to lapiņas ir noapaļotas
Izpētīts, ka parastās rožgalvītes audzes ir labvēlīgs biotops dzelteno skudru ligzdām. Ķīnā un Tibetas tautas medicīnā rožgalvītes lieto sirds slimību ārstēšanā, un tējai no sūnām ir nomierinošs efekts.

Kukainis – ziedmuša
Latvijas Entomoloģijas biedrība (LEB) par gada kukaini izvēlējusies ziedmušu dzimtu Syrphidae. Parasti par gada kukaini tiek izraudzīta viena konkrēta suga, tomēr šī ir otrā reize vēsturē, kad gada simbola gods ticis uzreiz veselai dzimtai. Ziedmušas ir plašākā sabiedrībā mazāk zināmi apputeksnētāji kukaiņi. Izvirzot ziedmušas par gada simbolu, LEB vēlas akcentēt pašlaik aktuālo apputeksnētāju kukaiņu daudzveidības saglabāšanas jautājumu, ko 2019. gada nogalē aktualizējis arī Eiropas Parlaments. Papildus tam 2020. gads pasludināts par Starptautisko augu veselības gadu, un arī šajā kontekstā ziedmušām ir būtiska nozīme, jo daudzas no tām ir nozīmīgi augu kaitēkļu dabiskie ienaidnieki, savukārt atsevišķas citas ziedmušu sugas pašas uzskatāmas par augu kaitēkļiem. Visbeidzot – LEB cer pievērst plašāku dabas vērotāju un fotogrāfu uzmanību šiem interesantajiem kukaiņiem, ikvienam dodot iespēju ar saviem novērojumiem sniegt ieguldījumu Latvijas ziedmušu izpētē.
Pašlaik Latvijā ir zināma 301 ziedmušu suga. Tās ir vidēji lielas un lielas (6–15 milimetri), parasti krāsotas spilgtās krāsās.

Bezmugurkaulnieks – ornamentētā pļavērce
Latvijas Entomoloģijas biedrība (LEB) par 2020. gada bezmugurkaulnieku izvēlējās ornamentēto pļavērci (Dermacentor reticulatus). Pļavērce ir radiniece labi zināmajām ganību ērcēm, tā pārnēsā tos pašu slimību ierosinātājus, ko ganību ērces, – encefalīta vīrusu, borēlijas, babēzijas u.c. –, tāpēc tai ir svarīga veterinārā un medicīniskā nozīme. Pēdējos gados, iespējams, saistībā ar klimata pasiltināšanos, pļavērce paplašina savu areālu virzienā uz ziemeļiem. 2020. gadā šī ērce tiks turpināta pētīt, iesaistot arī iedzīvotājus.
No apmēram 1000 ērču sugām Latvijā tikai dažas ir asinssūcējas un slimību pārnesējas. Ornamentētā pļavērce pēc izskata ir lielāka, masīvāka un ātrāka par parastajām ganību “māsām”. Tās ķermenis ir brūns, ar gaišāku neregulāru rakstu.

Augs – Ruiša pūķgalve
LBB par 2020. gada augu izvēlējusies Ruiša pūķgalvi (Dracocephalum ruyschiana). Augs nosaukumu ieguvis par godu holandiešu izcelsmes botāniķim un anatomam Frederikam Ruišam (1638–1731), savukārt ģints latviskais “pūķgalves” nosaukums cēlies no grieķu vārdu salikuma “drakón” (pūķis) un “kefalé” (galva). Atliek aplūkot šī auga zieda formu, un top skaidrs, kāpēc pūķgalve.
Ruiša pūķgalves ziedēšanas laiks ir no jūnija vidus līdz jūlija beigām, kad tā ar savu apburošo ziedēšanu vilina ielūkoties sausos, gaišos priežu mežos.
Suga līdz šim atrasta tikai Latvijas vidienē un austrumos. Visās Baltijas valstīs Ruiša pūķgalve ir rets, aizsargājams augs, kas aug uz rietumiem no sava vienlaidu izplatības areāla. Ruiša pūķgalves labvēlīgai augšanai nepieciešamas granšainas, kaļķainas augsnes, kādas raksturīgas osiem, un skraji, saulaini priežu meži, kādi dabiski izveidojas meža ugunsgrēku ietekmē. Šādas dzīvotnes apdraud skrajo priežu mežu aizaugšana ar eglēm vai blīvu pamežu un biezas sūnu segas veidošanās. Tas neļauj zemē izbirušajām sēklām izdīgt un gaismas prasīgajiem augiem izdzīvot. Lielā mērā to sekmējusi mežu ugunsgrēku biežuma ievērojama samazināšanās. Uguns kā dabisks traucējums mežā rada atklātu augsni un pa laikam iznīcina pamežu, no kā ieguvēji ir ne tikai pūķgalve, bet daudzi citi augi, piemēram, silpurenes, kaķpēdiņas, zāļlapu smiltenīte.

+ 1

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Biedrības nominē īpašā vārda nesējus dabā

Kategorijas